Pēc dažām dienām Flemings jau izskatījās mazliet atspirdzis. Viņš kļuva jautrāks un dažreiz stundām ilgi šķita aizmirsis drūmās domas, kas to nomāca. Acīmredzot viņš juta, ka Džūdija vairs nevēlas intīmu attiecību, un ļoti drīz atkal sāka tēlot sirsnīga un aizbildnieciska lielā brāļa lomu. Džūdija apspieda smeldzi un cerēja, ka viss vēl būs labi.
Kādā siltā, saulainā pēcpusdienā viņi iebrauca mazā līcītī Torholmas saliņas jūras pusē. Krastā slējās stāvas klintis, un to atstarotais saules siltums plūsmoja pāri viņiem abiem, kad tie plecu pie pleca gulēja smiltīs. Vienīgais, ko viņi redzēja, bija augstās, zilās debesis. Vienīgās skaņas te bija smagie, maigie viļņu šļaksti un jūras putnu klaigas. Pēc brītiņa Flemings piecēlās sēdus un novilka biezo svīteri.
— Tev derētu novilkt arī savējo, — viņš sacīja Džūdijai.
Mazliet pa vilcinājusies, viņa novilka svīteri un tagad gulēja sporta biksītēs un krūšturī, juzdama ar visu ķermeni spirgtā vēja un saules glāstus. Flemings pat nepaskatījās uz viņu.
— Te ir labāk nekā pie skaitļotāja. — Džūdija, acis neatvērdama, pasmaidīja. — Vai uz šejieni brauc Bridžers?
— Nūja.
— Bet es neredzu neviena putna.
— Es gan vienu redzu, — Flemings pagriezās uz sāniem un noskūpstīja Džūdiju. Viņa gulēja vēsa un nekustīga, un viņš atkal pavirzījās nost, atstādams vienu roku uz viņas diafragmas.
— Kāpēc viņš nebrauc šurp kopā ar tevi? — Džūdija vaicāja.
— Negrib mūs traucēt.
Džūdija saviebās pret sauli.
— Es viņam nepatīku.
— Un tev nepatīk viņš, vai ne?
Džūdija neatbildēja. Fleminga roka noslīdēja uz viņas gurna.
— Nevajag, Džon!
— Vai esi devusi tikumības zvērestu? — Viņš piepeši saskaitās un sadrūma.
— Es neklīrējos, tikai…
— Tikai?
— Tu mani vēl nepazīsti.
— Velns parāvis! Tu man nedod sevišķi daudz izdevības tevi iepazīt.
Džūdija strauji piecēlās un paskatījās apkārt. Viņiem aiz muguras klintī bija sprauga.
— Izpētīsim, kas tur ir.
— Kā tu vēlies.
— Vai tur ir ala?
— Jā.
— Iesim paskatīsimies!
— Mēs neesam piemēroti apģērbušies.
— Neesi tāds formālists! — Džūdiia uzsmaidīja viņam un uzvilka svīteri, tad pasvieda Flemingam viņējo. — Še!
— Tā ieiet velnišķīgi dziļi klintī. Te vajadzīgi speleologu instrumenti, tāpat kā dziļajās apakšzemes alās.
— Mēs neiesim tālu.
— Okei! — Flemings uzslējās kājās un nokratīja savu slikto omu. — Ejam!
Iekšpusē ala paplašinājās un tālāk atkal saruka par šauru eju, kas veda dziļāk klintī. Pamats pie ieejas bija smilšains un oļiem nobārstīts. Pagājuši tālāk, viņi uzdūrās akmens bluķiem. Te iekšā bija vēsi un ļoti klusi. Flemings atnesa no laivas kabatas bateriju un apgaismoja alas sienas — šur tur pavizēja ūdens lāsītes, kas sūcās no klints. Pēc pārdesmit jardiem viņi atkal nonāca alas paplašinājumā un tā tālākajā malā ieraudzīja lielu baseinu. Džūdija nometās uz ceļiem un ielūkojās ūdenī.
— Te ir kaut kāda aukla.
— Kas? — Flemings notupās līdzās un raudzījās lejup pāri baseina malai. Tumšajā dziļumā aizstīdza balta aukla, kuras gals bija sasiets cilpā un apmests ap akmeni krastā.
Flemings pavilka auklu — tā turējās pavisam stingri.
— Vai te ir dziļš? — Džūdija pūlējās ieskatīties baterijas stara apgaismotajā ūdenī, bet nevarēja saredzēt neko citu kā tikai melnu tukšumu.
— Lūdzu, paturi bateriju!
Flemings ar abām rokām satvēra auklu un lēnām vilka to augšup. Auklas galā bija liela termosveida kārba, smaguma dēļ apkarināta ar akmeņiem. Džūdija apgaismoja kārbas vāku.
— Tas ir Denisa termoss! — Flemings iesaucās.
— Denisa Bridžera?
— Jā. Viņš to nopirka, ko ņemt līdzi uz piknikiem. Es pazīstu pēc ieskrāpētā līkloča.
— Kāpēc viņš būtu to te atstājis? — Džūdija jautāja vairāk pati sev nekā Flemingam.
-— Es nezinu. Pavaicā viņam pašam.
Džūdija noskrūvēja kārbai vāku un pataustīja iekšpusē.
— Dieva dēļ, labāk neaiztiec!
— Tā ir pilna ar papīriem! — Džūdija izvilka dažus un apgaismoja ar bateriju. — Vai tu tos pazīsti?
— Tie ir mūsu materiāli. — Flemings neticīgi raudzījās uz papīriem. — Nokopēti. Labāk būs, ja mēs tos atdosim viņam.
— Nē! — Džūdija ielika papīrus atpakaļ kārbā un'aiztaisīja vāku.
— Ko tu domā darīt?
— Atstāt tos tur, kur atradām.
— Absurds!
— Lūdzu, Džon, es zinu, ko daru! — Džūdija paņēma kārbu un iesvieda atpakaļ ūdenī, bet Flemings, turēdams bateriju, saīdzis viņu vēroja.
— Ko tas nozīmē? — viņš noprasīja, bet Džūdija nekā neatbildēja.
Atgriezušies nometnē, viņi pie administrācijas ēkas sastapa Reinhartu. Viņš aizturēja Flemingu.
— Vai tu vari man veltīt kādu brītiņu, Džon?
— Manis te vispār nav.
— Paklausies, Džon! — Profesors izskatījās sarūgtināts. — Mēs esam strupceļā.
— Ļoti labi.
— Madlēnai ir izdevies sintezēt DNS. Šūnas patiešām izveidojas.
— Jūs varat lepoties ar viņu.
— Atsevišķas šūnas. Bet tās nedzīvo vai dzīvo tikai dažas minūtes.
— Tad jums stāv klāt laime. Ja tās dzīvotu, tad tās komandētu mašīna.
— Kā?
■— Es nezinu, kā. Bet mūsu draugi tās nebūtu.
— Viena atsevišķa šūna nevar neko lielu nodarīt. — Džūdija vēl nekad nebija dzirdējusi Reinhartu runājam tik lūdzošā tonī. — Vienalga, tomēr nāciet!
Flemings stūrgalvīgi izstiepa apakšlūpu.
— Ej, Džon! — Džūdija pagriezās pret viņu. — Vai tev ir bail, ka tās tev iekodīs?
Flemings uzrāva kūkumu un sekoja profesoram.
Džūdija taisnā ceļā devās uz Kvodringa kabinetu un ziņoja par atradumu uz salas.
— Oho! — Kvodrings iesaucās. — Tas jau ir kaut kas! Kur viņš atrodas patlaban?
Kvodrings piezvanīja uz skaitļotāja ēku, bet Bridžers tikko bija no turienes aizgājis.
— Pasakiet pretizlūkošanas daļas puišiem, lai uzmeklē viņu un neizlaiž no acīm, — majors izrīkoja savu gaitnieku. — Bet viņš nedrīkst manīt, ka tiek izsekots.
— Klausos, ser! — gaitnieks apsviedās ar savu grozāmo krēslu pret komutatoru.
— Kas šodien patrulē uz kraujas?
— B vads, ser.
— Pasakiet viņiem, lai novēro taku uz laivu piestātni.