— Vai viņš jāaiztur?
— Nē. Lai ļauj viņam izbraukt jūrā, ja viņš grib to darīt, un lai paziņo mums. — Kvodrings pievērsās Džūdijai. — Šodien Bridžeram piezvanīja viņa draugs. Tiem kaut kas ir vajadzīgs ļoti steidzami, ja tā riskē.
— Kāpēc viņi tā rīkotos?
— Iespējams, ka notiek kāds darījums. Mēs, protams, noklausījāmies sarunu. Tā bija visai aizplīvurota, bet tika runāts kaut kas par jauno maršrutu.
Džūdija paraustīja plecus. Viņa nekā nesaprata. Kvodrings nogaidīja, kamēr gaitnieks piezvanīja pretizlūkošanas daļas kaprālim un aizgāja nodot viņa pavēli B vada komandierim. Pēc tam viņš pieveda Džūdiju pie sienas kartes.
— Vecais maršruts bija ceļš uz salu. Bridžers varēja aizvest un atstāt tur materiālus, neizejot ārpus nometnes. Kad vajadzēja, tos pievāca no jahtas. Droši vien kādam no Kaufmaņa kolēģiem ir okeāna jahta, kas var noenkuroties tālu jūrā un nosūtīt laivu uz salu, lai satiktos ar Bridžeru.
— Balta jahta?
— Tā, kuru jūs redzējāt.
— Tad tādēļ… — Bija pagājis jau ilgs laiks, kopš krastmalā tika šauts uz viņu, bet, raugoties kartē, Džūdija atkal jo spilgti pārdzīvoja šo notikumu.
— Kaufmanim bija vajadzīgs kāds, kas sazinātos ar Bridžeru un uzturētu sakarus ar jahtu. Viņš izmantoja savu šoferi, kas savukārt izmantoja mašīnu.
— Un šāva uz mani?
— Droši vien tas bija viņš. Tā bija muļķīga rīcība, bet laikam taču viņš domāja, ka varēs līķi iesviest jūrā.
Džūdijai biezajā svīterī piepeši kļuva auksti.
— Un jaunais maršruts?
— Slikto laika apstākļu un mūsu pastiprinātās uzraudzības dēļ viņi vairs nevar izmantot jahtu un līdz ar to nevar nokļūt uz salas. Bridžers, kā jūs nupat konstatējāt, vēl arvien to izmanto kā slēptuvi, bet tagad viņam būs jādabū materiāli atpakaļ un jāmēģina ar tiem izšmaukt pa galvenajiem vārtiem, kas ir daudz riskantāk.
Džūdija raudzījās laukā pa logu aukstajā krēslā, kas sabiezēja pāri dienā sasilušajai zemei. Laboratoriju ēku zemie jumti kā melni kvadrāti izdalījās pret tumstošo zāli. Dažu dzīvojamo mājiņu logos spīdēja gaisma, un pāri tām milzīgā debesu velve kļuva arvien blāvāka un izgaisa. Kaut kur apgaismotā pazemes telpā strādāja Doneja, aizrāvusies un nenojauzdama, kādas sekas būs tam, ko viņa dara. Kaut kur Flemings ar Reinhartu strīdējās par nākotni. Un kaut kur, juzdamies vientuļš un nelaimīgs un varbūt trīcēdams slēptās bailēs, Bridžers patlaban uzvilka zvejnieka vamzi, lietusmēteli un garos zābakus, lai dotos ārā naktī.
— Jums derētu saģērbties siltāk, — Kvodrings sacīja. — Arī es to darīšu.
Donejas laboratorijā bija silti. Nedēļām ilgi nepārtraukti ieslēgtā gaisma un aparatūra pamazām bija guvusi virsroku pār gaisa, kondicionēšanas iekārtu.
— Ož pēc biologa, — sacīja Flemings, kad viņi abi ar Reinhartu tur iegāja. Doneja patlaban skatījās mikroskopā. Viņa izklaidīgi pacēla acis.
— Hello, doktor Fleming!. — viņa sacīja tādā tonī, it kā viņš būtu izgājis tikai izdzert tasi tējas. — Laikam izskatās mazliet pēc raganas ķēķa.
— Vai ir kas izbrūvēts? — jautāja Reinharts.
— Mēs tikko sagatavojām jaunu porciju. Vai vēlaties palikt un paskatīties? — Mikroskopam bija elektronisks kineskops, kas atgādināja televizora ekrānu. — Te jūs varēsit sekot līdzi, ja kas notiks.
— Vai jauno kultūru? — jautāja viens no Donejas asistentiem, iestiprinādams adatu zemādas injekciju šļircē.
— Paņemiet mazliet no tās un uzmaniet adatas temperatūru.
Kamēr asistents izņēma no saldējamās iekārtas mazu pudeli, Doneja paskaidroja Flemingam, ko viņai izdevies paveikt.
— Mēs izdarām sintēzi apmēram sasalšanas punktā, un normālā temperatūrā tās atdzīvojas. — Doneja izturējās ļoti draudzīgi, it kā visas domstarpības ar Flemingu būtu aizmirstas. Asistents ar adatu pārdūra pudeles gumijas micīti un ievilka šļircē mazliet šķidruma.
— Kāda dzīvības forma tās ir? — Flemings jautāja^
— Tas ir ļoti vienkārši protoplazmas veidojumi ar kodolu. Ko jūs gribat — taustekļus un galvas?
Doneja paņēma šļirci, izlaida vienu šķidruma pilienu uz priekšmeta stikliņa un iebāza stikliņu mikroskopā.
— Kā tās uzvedas?
— Kādu brīdi kustas, pēc tam iet bojā. Tā jau ir visa nelaime. Droši vien mēs vēl neesam atraduši pareizo barotni.
Doneja pielika aci pie mikroskopa un noregulēja asumu. Kad viņa pavirzīja stikliņu zem lēcas, viņi varēja saskatīt, kā izveidojas atsevišķas šūnas — blāvi diskiņi ar tumšāku centru — un dažas sekundes peld pa ekrānu. Kad Doneja ieslēdza stiprāku palielinājumu, tās vairs nekustējās un acīmredzot bija jau beigtas. Viņa izņēma stikliņu.
— Pamēģināsim otru kultūru. — Doneja ar nogurušu smaidu paskatījās uz viņiem. — Tā es te ņemos augām naktīm.
Drīz pēc pusnakts Bridžeru redzēja iznākam no savas mājiņas. Krasta patruļa novēroja, kā viņš pa taku nokāpj lejup uz laivu piestātni, taču neaizturēja viņu, tikai no veca dota, kas atradās turpat uz kraujas, piezvanīja uz sardzes telpu. Kad Kvodrings un Džūdija piebiedrojās patruļai, Bridžers jau stūma laivu nost no steķiem. Tās motors divreiz nosprauslojās, tad sāka vienmērīgi pukšķēt, un laiva uzņēma gaitu. Mēness gaismā viņi varēja redzēt, kā tā aizslīd pāri līcim.
— Vai jūs nesekosit viņam? — jautāja Džūdija.
— Nē. Viņš * atgriezīsies. — Kvodrings klusu uzsauca kareivjiem: — Palieciet te augša un paslēpieties! Tas var vilkties diezgan ilgi.
Džūdija skatījās jūra, kur mazā laiva tālumā nozuda starp viļņiem.
Uz rīta pusi mēness norietēja, un par spīti biezajiem apģērbiem viņiem nežēlīgi sala.
— Kāpēc viņš nebrauc atpakaļ? — Džūdija jautāja Kvodringam.
— Negrib kulties pa tumsu.
— Bet ja nu viņš zina, ka mēs esam šeit…
— Kā viņš to var zināt? Viņš tikai gaida ataustam gaismu.
Pulksten četros nomainījās sardze. Vēl arvien bija tumšs. Ap pieciem melnās debesis sāka bālēt un pamazām pieņēma pērļu pelēku nokrāsu. Naktsmaiņas pavārs apstaigāja nometni, iznēsādams metāla kannas ar rīta tēju. Vienu viņš atstāja sardzes telpā, otru pie galvenajiem vārtiem, trešo skaitļotāja ēkā.
Atbīdījusi brilles uz pieres, Doneja skaļi strēba tēju.
— Kāpēc jūs nemetat mieru, Madlēn? — nožāvādamies jautāja Reinharts.
— Nu jau drīz metīšu. — Viņa iebāza mikroskopā jaunu stikliņu. Uz galda līdzās viņai atradās silīte, līdz pusei pilna ar izlietotiem stikliņiem. Flemings sēdēja uz galda stūra, neslēpdams savu nepatiku un tomēr dziļi ieintriģēts.
— Vēl tikai šo. — Doneja mazlietiņ pavirzīja stikliņu. — Paskatieties!
Uz ekrāna varēja redzēt veidojamies šūnu.
— Šī jūtas labāk nekā vairums pārējo,— sacīja Reinharts.
— Tā aug, acīm redzot. — Doneja ieslēdza lielāku palielinājumu. — Rau, rau, tā sāk dalīties!
Šūna pieņēma izstiepta ovāla formu, tai vidū izveidojās iežmaugs, un abi gala maisiņi atrāvās viens no otra, pēc tam katrs no tiem savukārt pārdalījās uz pusēm, veidojot jaunas šūnas.
— Tā vairojas! — Doneja atliecās atpakaļ un vēroja ekrānu. Viņas nogurusi seja savilkās laimīga smaida grumbiņās. — Mēs esam radījuši dzīvību! Mēs patiešām esam radījuši īstu, vairoties spējīgu šūnu! Paskatieties, tas turpinās… Ko jūs par to teiksit, doktor Fleming?