Выбрать главу

—    Vai viņš jāaiztur?

—           Nē. Lai ļauj viņam izbraukt jūrā, ja viņš grib to darīt, un lai paziņo mums. — Kvodrings pievērsās Džūdijai. — Šodien Bridžeram piezvanīja viņa draugs. Tiem kaut kas ir vajadzīgs ļoti steidzami, ja tā riskē.

—    Kāpēc viņi tā rīkotos?

—           Iespējams, ka notiek kāds darījums. Mēs, protams, noklausījāmies sarunu. Tā bija visai aizplīvurota, bet tika runāts kaut kas par jauno maršrutu.

Džūdija paraustīja plecus. Viņa nekā ne­saprata. Kvodrings nogaidīja, kamēr gait­nieks piezvanīja pretizlūkošanas daļas kap­rālim un aizgāja nodot viņa pavēli B vada komandierim. Pēc tam viņš pieveda Džūdiju pie sienas kartes.

—    Vecais maršruts bija ceļš uz salu. Bri­džers varēja aizvest un atstāt tur materiālus, neizejot ārpus nometnes. Kad vajadzēja, tos pievāca no jahtas. Droši vien kādam no Kaufmaņa kolēģiem ir okeāna jahta, kas var noenkuroties tālu jūrā un nosūtīt laivu uz salu, lai satiktos ar Bridžeru.

—    Balta jahta?

—    Tā, kuru jūs redzējāt.

—    Tad tādēļ… — Bija pagājis jau ilgs laiks, kopš krastmalā tika šauts uz viņu, bet, raugoties kartē, Džūdija atkal jo spilgti pār­dzīvoja šo notikumu.

—    Kaufmanim bija vajadzīgs kāds, kas sa­zinātos ar Bridžeru un uzturētu sakarus ar jahtu. Viņš izmantoja savu šoferi, kas savu­kārt izmantoja mašīnu.

—    Un šāva uz mani?

—    Droši vien tas bija viņš. Tā bija muļ­ķīga rīcība, bet laikam taču viņš domāja, ka varēs līķi iesviest jūrā.

Džūdijai biezajā svīterī piepeši kļuva auksti.

—    Un jaunais maršruts?

—    Slikto laika apstākļu un mūsu pastipri­nātās uzraudzības dēļ viņi vairs nevar iz­mantot jahtu un līdz ar to nevar nokļūt uz salas. Bridžers, kā jūs nupat konstatējāt, vēl arvien to izmanto kā slēptuvi, bet tagad viņam būs jādabū materiāli atpakaļ un jāmē­ģina ar tiem izšmaukt pa galvenajiem vār­tiem, kas ir daudz riskantāk.

Džūdija raudzījās laukā pa logu aukstajā krēslā, kas sabiezēja pāri dienā sasilušajai zemei. Laboratoriju ēku zemie jumti kā melni kvadrāti izdalījās pret tumstošo zāli. Dažu dzīvojamo mājiņu logos spīdēja gaisma, un pāri tām milzīgā debesu velve kļuva arvien blāvāka un izgaisa. Kaut kur apgaismotā pazemes telpā strādāja Doneja, aizrāvusies un nenojauzdama, kādas sekas būs tam, ko viņa dara. Kaut kur Flemings ar Reinhartu strīdējās par nākotni. Un kaut kur, juzdamies vientuļš un nelaimīgs un var­būt trīcēdams slēptās bailēs, Bridžers patla­ban uzvilka zvejnieka vamzi, lietusmēteli un garos zābakus, lai dotos ārā naktī.

— Jums derētu saģērbties siltāk, — Kvod­rings sacīja. — Arī es to darīšu.

Donejas laboratorijā bija silti. Nedēļām ilgi nepārtraukti ieslēgtā gaisma un apara­tūra pamazām bija guvusi virsroku pār gaisa, kondicionēšanas iekārtu.

—   Ož pēc biologa, — sacīja Flemings, kad viņi abi ar Reinhartu tur iegāja. Doneja patlaban skatījās mikroskopā. Viņa izklai­dīgi pacēla acis.

—    Hello, doktor Fleming!. — viņa sacīja tādā tonī, it kā viņš būtu izgājis tikai izdzert tasi tējas. — Laikam izskatās mazliet pēc ra­ganas ķēķa.

—    Vai ir kas izbrūvēts? — jautāja Rein­harts.

—    Mēs tikko sagatavojām jaunu porciju. Vai vēlaties palikt un paskatīties? — Mikro­skopam bija elektronisks kineskops, kas at­gādināja televizora ekrānu. — Te jūs varē­sit sekot līdzi, ja kas notiks.

—    Vai jauno kultūru? — jautāja viens no Donejas asistentiem, iestiprinādams adatu zemādas injekciju šļircē.

—    Paņemiet mazliet no tās un uzmaniet adatas temperatūru.

Kamēr asistents izņēma no saldējamās ie­kārtas mazu pudeli, Doneja paskaidroja Fle­mingam, ko viņai izdevies paveikt.

—    Mēs izdarām sintēzi apmēram sasalša­nas punktā, un normālā temperatūrā tās atdzīvojas. — Doneja izturējās ļoti draudzīgi, it kā visas domstarpības ar Flemingu būtu aizmirstas. Asistents ar adatu pārdūra pude­les gumijas micīti un ievilka šļircē mazliet šķidruma.

—    Kāda dzīvības forma tās ir? — Flemings jautāja^

—    Tas ir ļoti vienkārši protoplazmas vei­dojumi ar kodolu. Ko jūs gribat — taustek­ļus un galvas?

Doneja paņēma šļirci, izlaida vienu šķid­ruma pilienu uz priekšmeta stikliņa un iebāza stikliņu mikroskopā.

—    Kā tās uzvedas?

—    Kādu brīdi kustas, pēc tam iet bojā. Tā jau ir visa nelaime. Droši vien mēs vēl neesam atraduši pareizo barotni.

Doneja pielika aci pie mikroskopa un no­regulēja asumu. Kad viņa pavirzīja stikliņu zem lēcas, viņi varēja saskatīt, kā izveidojas atsevišķas šūnas — blāvi diskiņi ar tumšāku centru — un dažas sekundes peld pa ekrānu. Kad Doneja ieslēdza stiprāku palielinājumu, tās vairs nekustējās un acīmredzot bija jau beigtas. Viņa izņēma stikliņu.

—    Pamēģināsim otru kultūru. — Doneja ar nogurušu smaidu paskatījās uz viņiem. — Tā es te ņemos augām naktīm.

Drīz pēc pusnakts Bridžeru redzēja iznā­kam no savas mājiņas. Krasta patruļa novē­roja, kā viņš pa taku nokāpj lejup uz laivu piestātni, taču neaizturēja viņu, tikai no veca dota, kas atradās turpat uz kraujas, piezvanīja uz sardzes telpu. Kad Kvodrings un Džūdija piebiedrojās patruļai, Bridžers jau stūma laivu nost no steķiem. Tās motors divreiz nosprauslojās, tad sāka vienmērīgi pukšķēt, un laiva uzņēma gaitu. Mēness gaismā viņi varēja redzēt, kā tā aizslīd pāri līcim.

—    Vai jūs nesekosit viņam? — jautāja Džūdija.

—    Nē. Viņš * atgriezīsies. — Kvodrings klusu uzsauca kareivjiem: — Palieciet te augša un paslēpieties! Tas var vilkties diez­gan ilgi.

Džūdija skatījās jūra, kur mazā laiva tā­lumā nozuda starp viļņiem.

Uz rīta pusi mēness norietēja, un par spīti biezajiem apģērbiem viņiem nežēlīgi sala.

—    Kāpēc viņš nebrauc atpakaļ? — Džū­dija jautāja Kvodringam.

—    Negrib kulties pa tumsu.

—    Bet ja nu viņš zina, ka mēs esam šeit…

—    Kā viņš to var zināt? Viņš tikai gaida ataustam gaismu.

Pulksten četros nomainījās sardze. Vēl ar­vien bija tumšs. Ap pieciem melnās debesis sāka bālēt un pamazām pieņēma pērļu pelēku nokrāsu. Naktsmaiņas pavārs apstai­gāja nometni, iznēsādams metāla kannas ar rīta tēju. Vienu viņš atstāja sardzes telpā, otru pie galvenajiem vārtiem, trešo skaitļo­tāja ēkā.

Atbīdījusi brilles uz pieres, Doneja skaļi strēba tēju.

—    Kāpēc jūs nemetat mieru, Madlēn? — nožāvādamies jautāja Reinharts.

—    Nu jau drīz metīšu. — Viņa iebāza mikroskopā jaunu stikliņu. Uz galda līdzās viņai atradās silīte, līdz pusei pilna ar izlie­totiem stikliņiem. Flemings sēdēja uz galda stūra, neslēpdams savu nepatiku un tomēr dziļi ieintriģēts.

—           Vēl tikai šo. — Doneja mazlietiņ pa­virzīja stikliņu. — Paskatieties!

Uz ekrāna varēja redzēt veidojamies šūnu.

—           Šī jūtas labāk nekā vairums pārējo,— sacīja Reinharts.

—           Tā aug, acīm redzot. — Doneja ieslēdza lielāku palielinājumu. — Rau, rau, tā sāk dalīties!

Šūna pieņēma izstiepta ovāla formu, tai vidū izveidojās iežmaugs, un abi gala mai­siņi atrāvās viens no otra, pēc tam katrs no tiem savukārt pārdalījās uz pusēm, veidojot jaunas šūnas.

—           Tā vairojas! — Doneja atliecās atpakaļ un vēroja ekrānu. Viņas nogurusi seja savil­kās laimīga smaida grumbiņās. — Mēs esam radījuši dzīvību! Mēs patiešām esam radījuši īstu, vairoties spējīgu šūnu! Paskatieties, tas turpinās… Ko jūs par to teiksit, doktor Fleming?