Flemings bija piecēlies kājās un saspringti vēroja ekrānu.
— Kā jūs apturēsit šo dalīšanos?
— Es nemaz nedomāju to apturēt. Es gribu redzēt, kas notiks tālāk.
— Tas veidojas par organiski saistītu struktūru, — piezīmēja Reinharts.
Flemings sažņaudza abas rokas dūrēs.
— Nogaliniet to!
— Ko? — Doneja palūkojās viņā ar rāmu izbrīnu.
— Nogaliniet to, kamēr varat!
— Tas ir pilnīgi pakļauts mūsu kontrolei.
— Tiešām? Paskatieties, cik ātri tas aug, — Flemings norādīja uz strauji dubultojošos šūnu masu uz ekrāna.
— Tā tam arī jābūt. Nedēļas laikā jūs varētu izaudzēt amēbu zemeslodes lielumā, ja vien spētu pietiekami ātri piegādāt tai barību.
— Šī nav amēba.
— Līdzība ir liela.
— Nogaliniet to! — Flemings paraudzījās viņu cieti nepiekāpīgajās sejās un vēlreiz uzmeta acis ekrānam. Tad viņš paķēra smago metāla kannu, kurā bija atnesta tēja, un trieca to pret mikroskopu. Klusajā telpā spalgi nošķindēja metāls un stikls. Ekrāns nodzisa.
— Muļķa puišelis! — Doneja gandrīz raudāja.
— Džon, ko jus darat? — Reinharts metas uz priekšu, lai savaldītu Flemingu, bet bija jau par vēlu. Flemings izrāva no mikroskopa saplīsušā priekšmeta stikliņa atliekas, nosvieda uz grīdas un sašķaidīja ar papēdi.
— Jūs esat ārprātīgi! Jūs visi! Akli, stulbi, ārprātīgi! — viņš uzkliedza un izmetās pa durvīm.
Viņš izskrēja cauri skaitļotāja telpai un galvenajam gaitenim ārā uz lieveņa. Tur viņš aizelsies mirkli palika stāvam, juzdams sejā iesitamies auksta gaisa vilni. Iznākot laukā jaunās dienas blāvajā rītausmā pēc Donejas laboratorijas sasprindzinātajā atmosfērā pavadītās nakts, bija tāda sajūta, it kā pamostos no murga. Flemings pāris reižu dziļi ieelpoja un lieliem soļiem devās pāri zālājam uz zemesraga galu, gribēdams izvēdināt smadzenes un plaušas.
Tālumā viņš izdzirdēja laivas piekarināmā motora troksni.
Viņš pagriezās un pusskriešus metās uz to vietu, kur taka no laivu piestātnes uznāca augšā uz kraujas. Kļuva arvien gaišāks, un laivas motora troksnis, kas strauji tuvojās, pievilka viņu kā magnēts, bet uz pašas kraujas malas viņš uzdūrās Kvodringam, Džūdijai un diviem kareivjiem, kuri gulēja zālē un kaut ko gaidīja. Flemings piegāja klāt.
— Velns parāvis, kas te notiek? — Viņš blenza uz tiem ar niknuma un neizpratnes pilnu skatienu. Kvodrings piecēlās, uz krūtīm viņam siksnā šūpojās binoklis.
— Ejiet atpakaļ! Ejiet projām no šejienes!
Motors bija apklusis. Laiva patlaban ieslīdēja piestātnē zem viņu kājām. Džūdija sakustējās, lai pieceltos, bet Kvodrings ar rokas mājienu deva zīmi palikt uz vietas.
— Ej projām, Džon, lūdzu, ej! — viņa sacīja izmisīgā balsī.
— Ej projām? Ej projām? Sasodīts, kas te visiem ir aiz ādas?
— Apklustiet! — pavēlēja Kvodrings. — Un netuvojieties kraujas malai!
— Mēs gaidām Denisu Bridžeru, — sacīja Džūdija.
— Denisu? — Flemings bija gandrīz nervu
šoka stāvoklī un nespēja uzreiz aptvert, kas te notiek.
— Es jūsu vietā tūlīt pazustu, — Kvodrings ieteica. — Ja negribat būt viņa aresta aculiecinieks.
— Aresta? — Flemings lēnām, pievērsa skatienu Džūdijai un tad piepeši visu saprata.
— Jūs esat prātu zaudējuši!
— Stāviet mierīgs un netaisiet troksni! — sacīja Kvodrings.
Flemings paspēra pāris soļus uz kraujas malas pusi, bet pēc Kvodringa mājiena abi kareivji cieši satvēra viņu aiz elkoņiem un atvilka atpakaļ. Viņš bezspēcīgi stāvēja starp tiem, satriekts un izmisis. Viņa seja norasoja ar aukstiem sviedriem un acis ieurbās Džūdijā.
— Vai tu esi te līdzdalīga?
— Tu zini, ko mēs atradām. — Džūdija vairījās no viņa skatiena.
— Vai tu piederi pie viņiem?
— Jā, — viņa sacīja, pagriezās un nostājās blakus Kvodringam.
Viņi ļāva Bridžeram, kas stiepa smago kārbu no alas, uzkāpt pa taku līdz pašai augšai. Kad viņa galva parādījās pāri kraujas malai, Flemings iekliedzās:
— Denis!
Viens no kareivjiem ar roku aizspieda Flemingam muti, bet Bridžers jau bija viņus ieraudzījis. Iekams paguva piesteigties
Kvodrings, viņš nosvieda kārbu un metās skriet
Par spīti garajiem ūdenszābakiem viņš skrēja ātri — pa taciņu gar kraujas malu uz jūras pusi. Kvodrings un abi kareivji dzinās bēglim pakaļ. Flemings skrēja aiz viņiem, Džūdija aiz Fleminga. Tas atgādināja briežu medības agrā, aukstā rītā. Viņi nevarēja redzēt, kur Bridžers skrien. Viņš nonāca līdz zemesraga galam, tad pagriezās un paklupa. Slapjie gumijas zābaki paslīdēja uz zāles kraujas malā, un viņš nogāzās lejā. Pēc piecām sekundēm uz klints radzēm jūras krastā gulēja sakropļots līķis.
Flemings kopā ar kareivjiem stāvēja kraujas malā, raudzīdamies lejup. Kad pienāca Džūdija, viņš klusēdams pagriezās un lēnām aizgāja atpakaļ uz nometnes pusi. Pirkstā vēl sūrstēja stikla šķembiņa no sadauzītā mikroskopa. Uz mirkli apstājies, viņš to izvilka un tad devās tālāk.
7
ANALĪZE
Ģenerāļa Vandenberga komitejas štābs šai laikā atradās bumbu drošā bunkurā zem Aizsardzības ministrijas ēkas. Viņa koordinatora funkcijas pakāpeniski bija vērsušās plašumā, un tagad ģenerālis Vandenbergs bija Anglijas gaisa kara spēku stratēģijas faktiskais vadītājs. Lai cik nepatīkami tas bija, Viņas Majestātes valdība samierinājās ar šo faktu, jo starptautiskā situācija kļuva arvien ļaunāka. Operatīvajā telpā blakus ģenerāļa kabinetam pie sienas karājās milzīga pasaules karte, kur bija redzami nezināmas potences mākslīgo Zemes pavadoņu ceļi jau gluži biedējošā daudzumā. Līdztekus amerikāņu un krievu palaistajiem pavadoņiem, no kuriem daži noteikti bija apbruņoti ar kodolieročiem, savus orbitālos lidķermeņus bija palaidušas arī citas lielvalstis, kuru savstarpējās attiecības un arī attiecības ar Rietumiem nereti tuvojās eksplozijas punktam.
Cilvēkiem un mašīnām paceļoties arvien augstāk debesīs, gluži tāpat kā atmosfēra, arī sabiedriskās morāles principi zaudēja blīvumu, un starptautiskās vienošanās par kontroli atmosfēras augšējos slāņos un kosmosā virs tiem ar katru gadu arvien biežāk tika pārkāptas, tā ka nebija vairs tālu līdz anarhijai.
Vandenbergs ar Aizsardzības ministrijas starpniecību tagad kontrolēja visu militāro pētniecības centru darbu, ieskaitot Tornesu. Viņš valdīja ar maigu, bet stingru roku un rūpīgi sekoja visiem notikumiem. Saņēmis ziņojumu par Bridžera nāvi, viņš izsauca pie sevis Osbornu.
Osborna stāvoklis kopš pirmajiem notikumiem Bolderšovas kalnā bija stipri izmainījies. Toreiz viņš un Retklifs reprezentēja autoritatīvu, neatkarīgu ministriju, bet tagad bija spiesti pakļauties militārā resora vīru gribai, tikai ar pūlēm paturēdami kādu teikšanu paši savās lietās. Taču Osborns nebija no tiem, kas viegli uztraucas. Viņš stāvēja Vandenberga rakstāmgalda priekšā tikpat elegants un laipns kā vienmēr.