— Sēdieties! — Vandenbergs norādīja uz krēslu. — Atpūtiniet kājas.
Viņi sāka iztirzāt Bridžera nāves apstākļus, un šī saruna līdzinājās šaha spēlei: ģenerālis soli pa solim centās izdibināt detaļas, un Osborns ieņēma aizstāvēšanās pozīcijas, taču nekā nenoliedza un netaisnojās.
— Jums jāatzīst, — Vandenbergs beidzot sacīja, — ka jūsu ministrija ir pamatīgi izblamējusies.
— Kā to ņem.
Vandenbergs atgrūda krēslu un piegāja pie savas sienas kartes.
— Mēs nevaram atjauties zinātnisku spēlīti, Osborn. Mēs varētu izmantot to mašīnu lietderīgāk. Tā uzbūvēta armijas nometnes teritorijā un ar Aizsardzības ministrijas palīdzību. Mēs varētu to izmantot sabiedrības interesēs.
— Ko tad, sasodīts, pēc jūsu domām, Reinharts dara? — Osborns beidzot sāka skaisties. — Es ticu gan, ka jūsu ļaudis gribētu to dabūt savās rokās. Es ticu, ka mēs jums šķietam anarhistiski noskaņoti, tāpēc ka mums nav dresētas smadzenes. Es zinu, ka ir notikusi traģēdija. Bet viņi tur dara kaut ko patiešām ļoti svarīgu.
— Un mēs ne?
— Jūs nevarat tā piepeši pārtraukt viņu iesākto darbu.
— Jūsu valdība mums to atļautu.
— Vai jūs esat tai prasījuši?
— Nē. Bet tā atļautu.
— Vismaz… — Osborns atkal nomierinājās, — vismaz ļaujiet mums pabeigt pašreizējo programmu. Mēs dosim jums noteiktas garantijas.
Atgriezies savā ministrijā, Osborns tūlīt piezvanīja Reinhartam:
— Dieva dēļ, kaut kādā veidā noslēdziet pamieru ar Džīrsu!
Reinharta tikšanās ar direktoru ārkārtīgi līdzinājās Osborna vizītei pie Vandenberga, bet Reinharts bija labāks stratēģis nekā Džīrss. Pēc divu stundu ilgas mokošas sarunas viņi lika ataicināt Džūdiju.
— Mums nepieciešams pastiprināt drošības pasākumus, mis Adamsone!
— Jūs taču neprasīsit, lai es . . . — viņa aprāvās.
Džīrsa acis aiz brillēm bargi iezibsnījās, un viņa lūdzoši pievērsās Reinhartam.
— Mans stāvoklis tagad te būs nepanesams. Līdz šim visi man uzticējās, bet tagad atklājas, ka es esmu drošības dienesta aģente.
— Es to zināju jau no paša sākuma, — maigi sacīja Reinharts. — Un profesore Doneja ir to uzminējusi. Viņai nav iebildumu.
— Bet doktoram Flemingam ir.
— Par to nav jābrīnās, .— sacīja Džīrss.
— Līdz šim viņš nezināja, kas es esmu, un izturējās pret mani labvēlīgi.
— Visi zina, ka jūs izpildījāt savu pienākumu. — Reinharts nelaimīgi raudzījās uz saviem pirkstiem. — Un visi pret to izturas ar cieņu.
— Es pati to necienu.
— Atvainojiet, ko tas nozīmē? — Džīrss noņēma brilles un blisināja acis, it kā nevarētu viņu skaidri saskatīt. Džūdija nodrebēja.
— Es ienīstu šo darbu no paša sākuma. Bija taču pilnīgi skaidrs, ka te visi ir uzticami ciļvēki, izņemot Bridžeru.
— Pat Flemings?
— Doktors Flemings ir desmitkārt vairāk vērts nekā jebkurš, ko es pazīstu. Viņš tikai jāpasargā no paša neapdomības, un es esmu centusies to darīt. Bet izspiegot viņu es negribu!
— Ko Flemings saka? — jautāja Reinharts.
— Viņš ar mani nerunā kopš . . .
— Kur viņš ir? — jautāja Džīrss.
■— Droši vien dzer.
— Vēl arvien nav atmetis, ko? — Džīrss pacēla acis un bezcerīgi pašūpoja galvu, un šis žests piepeši saniknoja Džūdiju.
— Kā jūs domājat, ko gan lai viņš darītu pēc tā, kas ir noticis? Spēlētu bingo? — Viņa ar vārgu cerību atkal pievērsās Reinhartam. — Pa šo laiku es esmu ļoti pieķērusies . .. viņiem visiem. Es viņus apbrīnoju.
— Mīļais bērns, tas nav manos spēkos … — Reinharts izvairījās no viņas skatiena. — Varbūt nemaz nav tik slikti, ka tas tagad kļuvis zināms.
Džūdija nostājās militārā pamatstājā pretī Džīrsam.
— Vai mani nevar atbrīvot?
— Nē.
— Tad varbūt man var dot citu norīkojumu?
— Ņē.
— Varbūt es varu demobilizēties?
— Nevarat, kamēr valstī pastāv ārkārtējs stāvoklis. — Džūdija ievēroja, ka Džīrsa acis ir novietotas pārāk tuvu kopā. Tās cieši
raudzījās viņā, aiz varas apziņas zaudējušas jebkuru izteiksmi. — Ja par jums nebūtu tik loti labas atsauksmes, es teiktu, ka jūs esat pārāk nenobrieduši šim darbam. Spriežot pēc visa, jūs vienkārši izsit no sliedēm saskarsme ar zinātnisku prātu, it sevišķi, ja tas pieder tik nenosvērtam un bezatbildīgam indivīdam kā Flemings.
•— Viņš nav bezatbildīgs cilvēks.
— Tiešām?
— Svarīgās lietās viņš tāds nav.
— Šeit pie mums vissvarīgākais ir atrast līdzekļus, kā uzvarēt karā un palikt dzīviem. Stāvoklis ir ārkārtīgi saspīlēts.
— Militāristiem viss sākas un beidzas ar karu, — ledaini sacīja Reinharts. Viņš pārgāja pāri istabai un sāka skatīties laukā pa logu, mazās rokas neveikli sažņaudzis aiz muguras. — Zināt, šeit ir drūma vieta. Mēs visi jūtam tās sasprindzināto atmosfēru.
Kādu laiku pēc šās sarunas Džīrss bija neparasti laipns un pretimnākošs. Viņš darīja Visu iespējamo Donejas labā, steidzīgi sagādādams jaunu aparatūru Fleminga sadauzītās vietā, un vispār centās uzsvērt savu līdzdalību viņas darbā. Reinharts spīvi cīnījās, lai paturētu savas pozīcijas, un Džūdija ar īgnu bezcerību turpināja veikt savu pienākumu. Reiz viņa sadūšojās un devās apciemot Flemingu, bet viņa istaba bija tukša un pie gultas mētājās trīs viskija pudeles — ari tukšas. Pēc Bridžera nāves viņš nerunāja ne ar vienu, izņemot vienvienīgu reizi.
Doneja nekavējoties bija atsākusi eksperimentu, un Kristīne viņai palīdzēja, izdarot samērā vienkāršos aprēķinus, kad vajadzēja izmantot skaitļotāju. Pēc nedēļas laboratorijā bija paveikta jauna, veiksmīga sintēze, un viņas vēlu vakarā vēroja to jaunajā mikroskopā, kad piepeši atsprāga laboratorijas durvis un uz sliekšņa grīļodamies nostājās Flemings.
Doneja izslējās krēslā un paraudzījās uz viņu. Flemings bija bez žaketes un kaklasaites, netīrā, saburzītā kreklā, noaudzis ar nedēļu veciem bārdas rugājiem. Izskatījās, ka viņš ir tuvu dzēruma trakumlam.
— Ko jūs vēlaties?
Viņš stiklainām acīm paskatījās uz Doneju un zvārodamies paspēra soli uz priekšu.
— Lūdzu, ejiet prom no šejienes!
— Es redzu, jums ir jauna aparatūra, — Flemings aizsmakušā balsī sacīja, saviebis seju muļķīgā smaidā.
— Ir gan. Vai tagad jūs mūs neatstātu?
— Bridžers ir beigts. — Viņš stulbi uzsmaidīja Donejai.
— Zinu.
— Jūs strādājat tālāk, it kā nekas nebūtu noticis. — Bija grūti saprast, ko viņš saka. — Bet Deniss ir miris. Viņš vairs nekad neatgriezīsies.
— Mēs visi to zinām, doktor Fleming.
Viņš atkal paklumburoja uz priekšu.
— Ķo jūs te darāt?
— Te nepiederošiem ienākt aizliegts.
Lūdzu, ejiet projām! — Doneja piecēlās un bargi pagājās viņam pretī. Flemings stāvēja, acis mirkšķinādams, un smaids nozuda no viņa sejas.