— Viņš bija mans visvecākais draugs. Viņš bija muļķis, bet mans .. .
— Doktor Fleming, — Doneja mierīgi sacīja, — vai nu jūs iesit projām, vai arī es pasaukšu sargus!
Kādu brīdi Flemings raudzījās viņā, it kā mēģinātu to saskatīt cauri miglai, tad paraustīja plecus un izmeimuroja laukā. Doneja sekoja viņam līdz durvīm un aizslēdza tās.
— Mēs varam iztikt bez šādiem ciemiņiem, — viņa sacīja Kristīnei.
Flemings kaut kā aizkļuva līdz savam dzīvoklim, izņēma no rakstāmgalda iesāktu viskija pudeli un izlēja izlietnē. Tad viņš iegāzās gultā un nogulēja divdesmit četras stundas. Nākamajā vakarā viņš noskuvās, nomazgājās un sāka kravāt savas lietas.
Jaunajā eksperimentā iegūtā šūna vairojās fantastiskā ātrumā. Jau pēc dažām stundām Donejai izaugušo šūnu kopu vajadzēja pārvietot no mikroskopa stikliņa traukā ar ba- rotni, un otrā rītā nācās sameklēt lielāku trauku. Visu to dienu, ko Flemings nogulēja, dubultošanās process turpinājās, un vakarpusē Doneja bija spiesta lūgt palīdzību Džīr- sam. Viņš ar saimnieka pašapziņu uzņēmās nokārtot šo problēmu un lika savai būvbrigā- dei uztaisīt dziļu, elektriski apsildāmu tvertni ar vaļēju virsu, regulējamu barotnes pievadu un novērošanas logu priekšējās sienas vidū. Vakarā četri asistenti izcēla jauno radījumu 110 trauka, kas tam bija kļuvis jau par mazu, un novietoja tvertnē.
Jaunajā vidē tas turpināja augt, kamēr sasniedza apmēram aitas lielumu, un tad augšana izbeidzās. Tas šķita ļoti veselīgs un nekaitīgs radījums, taču izskatījās visai nepievilcīgs.
Pieņēmis kādu lēmumu, Reinharts tajā rītā ieradās pie Donejas. Viņa vēl arvien bija savā laboratorijā un patlaban, pakāpusies pie tvertnes, pārbaudīja barības pievadi. Reinharts pagaidīja turpat, kamēr viņa pabeidza.
— Vai tas vēl arvien ir dzīvs?
— Dzīvs un vesels! — Doneja nemaz nelikās nogurusi, tikai izskatījās bāla un ap viņas acīm un muti asi iezīmējās grumbiņas. — Pirms pusotras dienas tas bija uz- triepe uz stikla. Es jums jau teicu, ka dzīvam organismam nav nekāda iemesla neaugt tik ātri, cik jūs vēlaties, ja vien varat tam piegādāt pietiekami daudz barības.
— Bet tagad tas ir mitējies augt? — Reinharts bijīgi ielūkojās novērošanas iluminatorā, caur kuru tvertnes dziļumā redzēja kustamies tumšu veidojumu.
— Šķiet, ka tam ir iepriekš determinēts lielums un forma, — Doneja sacīja, paņemdama' žūksnīti rentgenogrammu un pasniegdama Reinhartam. — Nekas liels gan tur nav
redzams. Nekādu kaulu veidojumu. Tas ir līdzīgs želejas masai, taču tam ir redzes orgāns un īpaša veida smadzeņu garoza, kas, šķiet, sastāv no ļoti komplicētiem nervu gan- glijiem.
— Un nekādu citu raksturīgu iezīmju? — Reinharts pacēla rentgenogrammas un, acis piemiedzis, sāka tās aplūkot.
— Divi rudimentāri veidojumi, ko varbūt varētu uzskatīt par kāju aizmetņiem, taču būtībā tie nav nekas vairāk kā audu bifur- kācija.
Reinharts nolika rentgenogrammas un sarauca pieri.
— Kā tas barojas?
— Caur ādu. Tas dzīvo barojošā šķīdumā un uzsūc barības vielas tieši ķermeņa šūnās. Ļoti vienkārši un ļoti efektīvi.
— Bet skaitļotājs?
Doneja izbrīnījusies pacēla acis.
— Skaitļotājs?
— Vai tas vispār ir uz to kaut kā reaģējis?
— Kā gan tas varētu reaģet?
— Es nezinu. — Reinharts bažīgi pavērās Donejā. — Vai nekas nav konstatēts?
— Nē. Skaitļotājs visu laiku ir pilnīgi mierīgs.
Profesors iegāja skaitļotāja vadības telpā un atkal atgriezās laboratorijā, galvu nodūris un cieši skatīdamies uz savu rūpīgi nospodrināto kurpju purngaliem. Vēl bija ļoti agrs, un visapkārt valdīja klusums. Viņš salika rokas aiz muguras un, nepaceldams acis uz Doneju, sacīja:
— Es gribu, lai šeit atgriežas Flemings.
Kādu brīdi klusējusi, Doneja atbildēja:
— Tas ir pilnīgi pakļauts kontrolei.
— Kā kontrolei?
— Manējai.
Reinharts piespieda sevi paskatīties uz viņu.
— Mūsu laiks ir ļoti ierobežots, Madlēn. Mūs grib dabūt projām no šejienes.
— Tagad, kad darbs rit pilnā sparā?
— Nē, ne tūlīt. Ministrija to ir izcīnījusi, bet mums jāstrādā veselai grupai un jāuzrāda rezultāti.
— Mīļo stundiņ! Vai tad šie nav rezultāti? — Doneja ar īsu, kaulainu pirkstu nor rādīja uz tvertni. — Mēs esam ceļā uz vislielāko atklājumu šajā gadsimtā — mēs radām dzīvību!
— Es zinu, — Reinharts sacīja, neveikli mīņādamies no vienas kājas uz otru. — Bet kur tas mūs novedīs?
— Mums vēl daudz kas jāizpētī.
— Mēs nedrīkstam pieļaut vairāk nekādus incidentus.
— Es tikšu galā!
— Jūs te nestrādājat pati uz savu roku, Madlēn! — Reinharta balsī ieskanējās maza neiecietība. — Mēs visi esam te līdzdalīgi.
— Es tikšu galā! — Doneja atkārtoja.
— Jūs nevarat šo te atšķirt no tā radītāja — no skaitļotāja.
— Protams, nevaru. Bet Kristīne prot apieties ar skaitļotāju, un viņa ir mana asistente.
— Viņa prot gluži labi rēķināt, bet te, manuprāt, ir kāda augstāka loģika un sakarības, ko spēj izprast vienīgi Flemings.
— Es nepieļaušu, ka Flemings te streipuļos apkārt, traucēs man strādāt un demolēs manu iekārtu! — Doneja pacēla balsi. Reinharts mierīgi noraudzījās viņā. Vēl arvien viņš bija ārēji apvaldīts, bet pilns nelokāmas apņēmības panākt savu.
— Mēs vienmēr nevaram darīt tikai to, ko gribam, — viņš sacīja tik skarbā tonī, ka Doneja atkal paskatījās uz viņu ar izbrīnu. — Es vēl arvien esmu atbildīgs par šo programmu. Jā gan. Un būšu tik ilgi, kamēr mēs strādāsim kolektīvi un mūsu darbam būs kāda jēga. Tas nozīmē, ka Flemings te ir nepieciešams.
— Piedzēries vai skaidrs?
— Mīļais dievs, Madlēn, ja mēs paši nevaram uzticēties cits citam, kam tad mēs varam uzticēties?
Doneja gribēja ko iebilst, bet aprāvās.
— Labi. Bet lai tad viņš uzvedas, kā pienākas, un dara tikai savu darbu, netraucējot citus.
— Paldies, mana dārgā! — Reinharts pasmaidīja.
No laboratorijas viņš tūlīt devās pie Džīrsa.
— Bet Flemings man paziņoja, ka viņš brauc projām, — sacīja Džīrss. — Es tikko aizsūtīju mis Adamsoni uz skaitļotāju, lai būtu drošs, ka viņš uz šķiršanos kaut ko neizstrādā.
Taču Fleminga pie skaitļotāja nebija. Džūdija vilcinādamās stāvēja vadības telpā, kad tur no laboratorijas ienāca Doneja.
— Hello! Vai negribat redzēt Ciklopu?
— Kāpēc jūs to saucat par Ciklopu?
— Tā fizisko īpatnību dēļ. — Doneja šķita ļoti labā garastāvoklī. — Cik mūsdienu meitenes ir neizglītotas! Nāciet man līdzi, viņš ir tur!
:— Vai man tiešām jāiet?
— Pašai nemaz neinteresē?
— Interesē, bet. ..
Džūdija jutās samulsusi, jo nepavisam nebija sekojusi eksperimenta norisei, pēdējās divas dienas būdama pārāk aizņemta ar domām par Flemingu un Bridžeru un savu bezcerīgo stāvokli. Ja viņai vispār bija kāds priekšstats par Donejas radījumu, tad vienīgi kā par kaut ko mikroskopisku, kam nav nekāda sakara ar viņas dzīvi. Nekā nedomādama un nekā negaidīdama, viņa sekoja profesorei uz laboratoriju.