Tvertnes apmēri Džūdiju pārsteidza. Ar kaut ko tādu viņa nebija rēķinājusies.
— Paskatieties iekšā! — Doneja sacīja.
Džūdija palūkojās pāri lielās tvertnes
malai, pilnīgi nesagatavojusies tam, ko tur ieraudzīja. Radījums izskatījās pēc lielas, iegarenas medūzas bez locekļiem vai taustekļiem, bet ar diviem rudimentāriem izaugumiem vienā galā un galvai līdzīgu palielinājumu otrā. Tas peldēja šķidrumā — raus- tīga, trīcelīga protoplazmas masa ar zaļga- nīgi dzeltenu, gļotainu, spīdīgu virsmu. Un paresninātajā galā, kas varēja būt tā galva, tieši vidū rēgojās acs — milzīga, bezkrāsaina acs bez plakstiem.
Džūdijai kļuva drausmīgi nelabi un uznāca paniskas bailes. Viņa rīstīdamās novērsās uri izbiedētām acīm blenza Donejā, it kā arī tā būtu daļa no šā murga, tad aizspieda muti ar roku un izskrēja no laboratorijas.
Viņa skrēja taisni pāri teritorijai uz Fleminga mājiņu, atrāva durvis un iegāja iekšā.
Flemings patlaban stūķēja pēdējās lietas mugursomā, čemodāni jau bija sakravāti un sastatīti rindā uz grīdas. Viņš salti paskatījās pāri telpai uz Džūdiju, kas, aizkususi un strauji elpodama, stāvēja durvīs.
— Otrreiz vairs neiekritīšu! — viņš sacīja.
— Džon! — Džūdija tikko spēja parunāt. Viņai reiba galva, ausīs dūca un rīkle bija pilna ar pretīgām gļotām. — Džon, tev jānāk!
— Uz kurieni? — Flemings raudzījās Džū- dijā atklāti naidīgi. Bālums sejā un tumšie maisiņi zem acīm vēl liecināja par iepriekšējās nedēļas melnajām dienām, bet viņš bija mierīgs, gludi noskuvies un acīmredzot atkal pilnīgi valdīja pār sevi. Džūdija pūlējās apspiest trīsas balsī.
— Uz laboratoriju.
— Tevis dēļ? — Tā bija klusa ņirgāšanās.
— Nē, ne manis dēļ. Tur ir izaudzēts kaut kas briesmīgs. Kaut kāds radījums . ..
— Kāpēc tu neziņo izlūkdienesta piektajai nodaļai?
— Lūdzu! — Džūdija piegāja Flemingam klāt. Viņa jutās pilnīgi neaizsargāta, bet pašreiz viņai bija vienalga, ko viņš teiks vai darīs. Flemings pagriezās, lai turpinātu kra- vāšanos. — Lūdzu, Džon! Notiek kaut kas šausmīgs! Tev tas jāaptur.
— Nemāci mani, kas man jādara un kas nav jādara! — viņš atcirta.
— Viņi ir izaudzējuši šo radījumu. Šo briesmoni ar vienu aci. Tam ir acs!
— Tā ir viņu darīšana. — Flemings iebāza vecu svīteri jau pilnajā mugursomā un savilka auklas, lai to aiztaisītu.
— Džon, tu esi vienīgais .. .
Viņš izcēla mugursomu no gultas un, pagājis garām Džūdijai, novietoja līdzās čemodāniem.
— Kas tad ir vainīgs?
Džūdija dziļi ievilka elpu.
— Es nenogalināju Bridžeru.
— Kas tad? Vai tu neuzrīdīji viņam savu bandu?
— Es centos tevi brīdināt.
— Tu centies mani apmuļķot! Tu mīlinājies ar mani…
— Es to nedarīju! Vienu vienīgu reizi. . . Es esmu tikai cilvēks. Man biia tāds darbs…
— Tev bija netīrs darbs, un tu to veici brīnišķīgi!
— Es nekad neizspiegoju tevi. Ar Bridžeru bija citādi.
— Deniss Bridžers bija mans vecs draugs un mans labākais palīgs.
— Viņš tevi krāpa.
— Krāpa! — Flemings uzmeta viņai ciešu skatienu, tad novērsās un sāka bufetē šķirot vecu pudeļu un glāžu kolekciju. — To tu vari stāstīt kādam citam, ne man. Puse no šā te visa piederēja Denisam. To radīja viņa prāts un manējais, tas nepieder ne tev, ne taviem bosiem. Ja Deniss gribēja pārdot savu īpašumu, lai viņš būtu to darījis. Kāda tev par to bija daļa?
— Es tev teicu, ka man nepatīk tas, ko esmu spiesta darīt. Es tev teicu, lai tu neuzticies man. Vai tu domā, ka man nav …
Pret pašas gribu Džūdijai sāka trīcēt balss.
— Beidz činkstēt! — sacīja Flemings. — Un ej projām!
— Es iešu, ja tu iesi un parunāsi ar profesori Doneju.
— Es braucu projām.
— Tu nedrīksti to darīt! Viņi ir izaudzējuši šo drausmīgo radījumu! — Džūdija izstiepa roku un izmisīgi saķēra Flemingu aiz piedurknes, bet viņš asi izrāvās un piegāja pie durvīm.
— Ardievu! — Pagriezis rokturi, viņš atvēra durvis.
— Tu nedrīksti tagad visam atmest ar roku!
— Ardievu! — viņš mierīgi sacīja, gaidīdams, lai Džūdija iet projām,. Viņa mirkli vilcinājās, pūlēdamās izdomāt, ko vēl lai saka, un šajā brīdī durvīs parādījās Reinharts.
— Hello, Džon! — Viņa skatiens raudzījās no viena otrā. — Hello, mis Adamsone!
Džūdija, neteikdama ne vārda un mirkšķinādama acis, lai nesāktu birt asaras, izslīdēja starp viņiem un izgāja laukā. Reinharts pagriezās, it kā gribētu viņu aizturēt, bet Flemings aizvēra durvis.
— Vai jūs zinājāt, kas ir šī sieviete?
— Jā.
Reinharts piegāja pie gultas un apsēdās. Viņš izskatījās vecs un noguris.
— Un jūs nevarējāt man to pateikt? — Flemings pārmetoši sacīja.
— Nē, Džon, nevarēju.
— Būs jau labi. — Flemings citu pēc citas atrāva un atkal aizbīdīja atvilktnes, lai pārliecinātos, ka tās ir tukšas. — Manā vietā nolīgstiet kādu, kam varat uzticēties.
Profesors pārlaida skatienu istabai.
— Vai es varētu dabūt kaut ko dzeramu? — Viņš ar savu mazo plaukstu nobraucīja pieri, lai atģistos. Otrā saruna ar Džīrsu nebija bijusi viegla. — Kāpēc jūs domājat, ka es jums neuzticos?
— Neviens taču mums neuzticas, vai nav tiesa? — Flemings pārlūkoja izmētātās
pudeles. — Nevienu absolūti neinteresē tas, ko mēs sakām.
— Viņus interesē tas, ko mēs darām.
— Vai brendijs derēs? — Flemings kādas pudeles dibenā bija atradis nelielu lāsīti un ielēja to tējas glāzē. — O, jā, mēs esam ļoti noderīgi mehāniķi, bet, tiklīdz runa ir par būtību, par to, ko tas viss nozīmē un kur var novest, viņi nekā negrib zināt.
Viņš pasniedza Reinhartam glāzi.
— Vai jums būtu mazliet ūdens?
— Dabūsim.
— Un jūs pats? — Reinharts pamāja uz pudeli. Flemings papurināja galvu.
— Viņi domā, ka tiem vienkārši ir uzsmaidījusi negaidīta laime un izdevība, •— viņš sacīja, ielaizdams ūdeni no krāna virs izlietnes. — Un, kad mēs sakām, ka tas ir sākums kaut kam daudz lielākam, viņi ar mums apietas kā ar noziedzīgiem psihopātiem. Uzrīda mums savus sargsuņus . .. vai sargkuces.
— Nevajag te vainot šo meiteni. — Reinharts paņēma glāzi un iedzēra.
— Es nevainoju nevienu! Ja viņi nespēj saprast, ka tas, ko mēs gluži nejauši uztvērām, draud izmainīt visu mūsu dzīvi, lai tad tiek galā, kā paši zina. Var gadīties, ka viņi kaut ko saputros un tur vispār nekas neiznāks.
— Kaut kas jau ir iznācis.
— Donejas briesmonis?
— Jūs par to zināt?
— Tas ir tikai subprogramma — mašīnas ekstensija. — Flemings, it kā ko meklēdams, izklaidīgi skatījās tukšajā bufetē. —- Doneja domā, ka mašīna devusi viņai spēju radīt dzīvību, bet viņa maldās. Tā pati sev ir devusi šo spēju.