—• Tad jums ir jāpaliek, Džon, un jākontrolē tās rīcība.
— Tas man nav jādara! — Flemings aizsita bufetes durvis. — Dievs mans liecinieks, tagad es nožēloju, ka vispār uzsāku šo eksperimentu.
— Bet jūs to darījāt. Uz jums gulstas atbildība.
— Pret ko? Pret cilvēkiem, kas nevēlas mani uzklausīt?
— Es jūs uzklausu.
— Labi. — Flemings staigāja pa istabu, savākdams drazas un mezdams tās papīr- kurvī. — Es jums pateikšu, kam jūs ejat pretī, un tad aizvākšos.
— Ja jums ir sakāms kas lietišķs … — Pēc izdzertā brendija Reinharta balss bija daļēji atguvusi nosvērtību.
— Redziet… — Flemings mitējās rosīties pa istabu, piegāja pie gultas un, atspiedies ar rokām pret kājgali, noliecās tam pāri, beidzot ar nedalītu uzmanību pievērsdamies sarunai. — Jūs visi vienā laidā taujājat: «Kas tas ir?», «Ko mēs esam saņēmuši?», «Kā to izmantot?», bet neviens, izņemot mani, nejautā: «Kāpēc?» Kāpēc sveša civilizācija no divsimt gaismas gadu attāluma sūta šo raidījumu, un kādi ir tās nolūki?
To taču mēs nevaram pateikt.
— Mēs varam izdarīt loģiskus secinājumus.
— Tikai minējumus.
— Tādā gadījumā, ja jūs negribat izdomāt līdz galam!
Flemings izslējās taisni un smagi nolaida rokas gar sāniem. Reinharts iesūca malku brendija un gaidīja, kas būs tālāk. Pēc mirkļa Flemings it kā atsila un mazliet ģeķīgi viņam uzsmaidīja.
— Vecais, labais velns! — Viņš nosēdās līdzās profesoram uz gultas. — Tie taču ir loģiski domājoši radījumi, lai kas tie būtu un lai kur tie atrastos. Viņi noraida absolūtos terminos izteiktu instrukciju kopu, kas satur tīri tehnoloģiskus norādījumus, un, tos iztulkojot, mēs uzbūvējam šo skaitļotāju. Vai jūs domājat, ka viņi sprieda tā: «Palūk, te mums ir interesanta tehniskā informācija. Noraidīsim to pārējiem Visuma iemītniekiem, varbūt viņiem tā noderēs»?
— Jūs acīmredzot tā nedomājat.
— Nedomāju, jo, kur ir prāts, tur ir arī griba. Un, kur ir griba, tur ir arī godkāre. Un ja nu šī ir civilizācija, kas grib izplatīties?
— Šī teorija ir tikpat laba kā jebkura cita.
— Tā ir vienīgā loģiskā teorija! — Flemings uzsita ar dūri sev pa gurnu. — Ko viņi dara? Noraida informāciju, ko kādas
citas domājošas būtnes var uztvert, atšifrēt un izmantot. Kādu tehniku mēs lietojam, tas nav svarīgi, tāpat kā nav svarīgi, kādas konstrukcijas radiouztvērēju jūs nopērkat, — ar jebkuru var klausīties to pašu programmu. Bet svarīgi ir, lai mēs pieņemtu viņu programmu, kas, izmantojot matemātisku loģiku, spēj piemēroties mūsu apstākļiem vai jebkuriem citiem apstākļiem. Šī mašīna zina dzīvības pamatformas, un tā noskaidro, pie kuras no tām piederam mēs. Tā uzzina, kā strādā mūsu smadzenes, kāda ir mūsu ķermeņa uzbūve, kā mēs iegūstam informāciju — mēs tai pastāstām par mūsu nervu sistēmu un maņu orgāniem. Un tad tā uzbūvē radījumu ar ķermeni un maņu orgānu — aci. Tam taču ir acs, vai ne?
— Jā.
— Tas droši vien ir ļoti primitīvs radījums, taču tas ir pirmais solis. Doneja domā, ka viņa izmanto mašīnu, bet patiesībā ma-
. šīna izmanto viņu.
— Solis uz ko? — Reinharts šķietami nevērīgi jautāja.
— Nezinu. Lai iegūtu varu.
—- Pār mums?
— Tas ir vienīgais iespējamais nolūks.
Reinharts piecēlās, lēnā gaitā domīgi šķērsoja istabu un nolika savu tukšo glāzi pie pārējām.
— Es nezinu, Džon.
Flemings saprata, ka profesors Svārstās.
— Pirmie ieceļotāji iezemiešu ciltīm droši vien likās pavisam nekaitīgi, — viņš lēnīgi sacīja. — Veci, labsirdīgi misionāri smieklīgās tropu cepurēs, bet beigās tie kļuva par viņu valdniekiem.
— Varbūt jums ir taisnība. — Reinharts pateicīgi uzsmaidīja Flemingam — bija atkal tāpat kā senāk, kad viņu abu domas vienmēr saskanēja. — Bet šis gan šķiet dīvains misionāra paveids.
— Kādas smadzenes ir šim Doneias radījumam? — Reinharts paraustīja plecus, un Flemings turpināja: — Vai tas domā tā kā mēs vai kā mašīna?
— Ja tas vispār domā.
— Ja tam ir acs, tad ir arī nervu centri — tātad tam noteikti ir smadzenes Bet kādas?
— Arī droši vien primitīvas.
— Kāpēc tā? — asi jautāja Flemings. — Kāpēc gan lai mašīna nebūtu radījusi sava intelekta atzarojumu — apakšskaitļo- tāju, kas funkcionē tāpat, tikai ar to atšķirību, ka ir atkarīgs no organiska ķermeņa?
— Kāda tam būtu jēga?
— Organiskam ķermenim? Mašīnai, kas spēj sajust? Mašīnai, kas spēj redzēt?
— Jūs nevienam to neiestāstīsit, — sacīja Reinharts.
— Zinu bez jūsu teikšanas!
— Jums tomēr būs jāpaliek šeit, Džon!
— Kāpēc?
— Lai kontrolētu skaitļotāja darbību. — Reinharts runāja kategoriski, jo jau pirms vairākām stundām bija pieņēmis šādu lēmumu. Flemings papurināja galvu.
— Kā to var izdarīt? Tas ir gudrāks par mums.
— Nu, nu?
— Es gribu turēties pilnīgi malā no tā visa.
— Ja pieņemam jūsu teoriju, tad skaitļotājam tas būtu īsti pa prātam
— Bet jūs taču man neticat. . .
Reinharts pārtraukdams pacēla mazo roku.
— Esmu gatavs ticēt.
— Tad iznīciniet to! Tā ir vienīgā izeia.
— Mēs to darīsim, ja būs nepieciešams,— Reinharts sacīja un devās uz durvīm, it kā jautājums būtu nokārtots. Flemings aši pagriezās pret viņu.
— Jūs to iznīcināsit? Vai jūs patiešām domājat, ka varēsit to izdarīt? Atcerieties, kas notika, kad es mēģināju apturēt Donejas eksperimentu: mani izsvieda laukā. Un, ia jūs mēģināsit iejaukties, tāpat izsviedīs arī jūs.
— Tik un tā mani grib izsviest.
— Ko grib? — Flemings izskatījās kā sitienu saņēmis.
— Tie, kam vara rokās, grib tikt no mums vaļā, — Reinharts sacīja. — Viņi nevar vien sagaidīt, kad mēs aizvāksimies, lai pārņemtu skaitļotāju savā ziņā.
— Dieva dēļ, kāpēc tā?
— Viņi iedomājas, ka zina labāk, kā to izmantbt. Bet, kamēr mēs esam šeit, Džon, mēs varam «izraut kontaktu». Un mēs to darīsim, ja būs nepieciešams. — Reinharta skatiens no Fleminga noraizējušās sejas pievērsās uz grīdas sarindotajiem čemodāniem. — Labāk izkravājiet tos!
Fleminga un Donejas sastapšanās noritēja visai saspīlētā atmosfērā, taču nekas dramatisks nenotika. Flemings izturējās diezgan apvaldīti, un Doneja savukārt uzņēma viņu ar iecietīgu humoru.
— Esiet sveicināts, klaiņotāj! — viņa sacīja un tūlīt aizveda Flemingu pie tvertnes apskatīt radījumu.
Tas mierīgi peldēja barojošajā šķīdumā tvertnes vidū, jo bija atradis iluminatoru un gandrīz visu laiku uzturējās pie tā, blenzdams laukā ar savu milzīgo bezplakstu aci. Flemings kādu brīdi cieši vērās pretī šai acij, taču nemanīja nekādu reakciju, kas liecinātu par redzētā uztveri.
— Vai tam ir komunikācijas spējas?
— Manu mīļo zēn, — Doneja runāja aiz- gādnieciski laipnā tonī kā ar ļoti jaunu studentu, — mēs vēl neesam paguvuši par viņu kaut ko uzzināt.