— Vai tam ir balss saites vai kas tamlīdzīgs?
— Nē, nav.
— Hm … — Flemings atliecās taisni un paskatījās pāri tvertnes malai. — Iespējams, ka tas ir vārgs mēģinājums atdarināt cilvēku.
— Cilvēku? Tas nemaz neizskatās pēc cilvēka.
Flemings domīgi izgāja cauri uz skaitļotāja telpu, kur Kristīne vēroja indikatorpa- neli.
— Vai skaitļotājs kaut ko izvada?
— Nē, neko. — Kristīne' izskatījās samulsusi. — Acīmredzot tajā tomēr kaut kas notiek.
Indikatorspuldzītes vienmērīgi mirkšķināja: šķita, ka mašīna turpina strādāt pati sev, neizvadot rezultātus.
Nākamajās divās vai trīs dienās nekas nenotika, un tad Flemings izveidoja lielu indukcijas spoli, aptīdams vadu ap tvertni un tā galus pievienodams mašīnai. Viņš nepaskaidroja un patiesībā arī nebūtu varējis paskaidrot, kādēļ to darīja, bet tūlīt pat skaitļotāja indikatorspuldzītes sāka mežonīgi zibsnīt. No laboratorijas ieskrēja Kristīne.
— Ciklops ir šausmīgi uztraucies! Viņš sitas pa savu tvertni kā traks.
No blakus telpas bija dzirdami būkšķi un šķidruma šļaksti. Flemings atvienoja spoli, un būkšķi apklusa. Kad spoli pievienoja atpakaļ, radījums atkal reaģēja tāpat, bet izvades rakstāmiekārta vēl arvien klusēja. Iegriezās Reinharts palūkoties, kā viņiem veicas, un viņš, Doneja un Flemings visi kopīgi vēlreiz atkārtoja pieslēgšanu, taču ne pie kādas skaidrības netika.
Nākamajā dienā Flemings atkal ataicināja abus profesorus pie .skaitļotāja.
— Gribu izdarīt vienu eksperimentu, — viņš sacīja.
Piegājis pie indikatorpaneļa, viņš nostājās ar muguru pret to starp diviem noslēpumainajiem elektrodiem, ko viņi nekad nebija lietojuši. Pēc brīža viņš noņēma no tiem pleksistikla aizsargus un atkal nostājās vidū. Nekas nenotika.
— Vai jūs pastāvētu šeit vienu mirkli? — Flemings palūdza Reinhartu un pavirzījās nost, lai profesors varētu ieņemt viņa vietu.
— Tikai nepieskarieties tiem! Tur ir tūkstoš voltu vai vēl lielāks spriegums.
Reinharts stāvēja nekustēdamies ar galvu starp platēm un ar muguru pret indikator- paneli.
— Vai jūs kaut ko jūtat?
— It kā mazliet… — Reinharts apklusa.
— It kā mazliet reibst galva.
— Un vēl?
— Neko vairāk. Reinharts atgāja nost.
— Un tagad viss kārtībā?
— Jā, — profesors sacīja. — Tagad es vairs nekā nejūtu.
Flemings atkārtoja eksperimentu ar Doneju, bet viņa nejuta nekā.
— Dažādu cilvēku smadzenēm ir dažāda stipruma elektriskais lauks, — viņa sacīja.
— Manējām acīmredzot ļoti vājš, tāpat arī Flemingam. Bet jūsējām, Ernest, noteikti spēcīgāks, jo tas rada strāvas noplūdi starp elektrodiem. Pamēģiniet jūs, Kristīn!
Kristīne izskatījās nobijusies.
— Nekas nenotiks, — Flemings sacīja. — Nostājieties ar galvu starp šīm platēm, tikai nepieskarieties tām, citādi jūs izcepsities.
Kristīne nostājās turpat, kur bija stāvējuši citi. Vienu mirkli likās, kā viņa nejūt nekā, tad jaunā sieviete sastinga, aizvēra acis un pēkšņi saļima uz priekšu dziļā ģībonī. Reinharts ar Flemingu pacēla Kristīni un noguldīja atzveltnes krēslā, Doneja pavēra viņas plakstus, lai apskatītu acis.
— Viņa drīz atžirgs. Tikai paģībusi.
— Kas notika? — jautāja Reinharts. — Vai viņa pieskārās elektrodam?
— Nē, — sacīja Flemings. — Un tomēr es labāk atkal uzlikšu aizsargus. — Izdarījis to, viņš kādu brīdi domīgi stāvēja, kamēr Doneja un Reinharts pūlējās atdabūt pie samaņas Kristīni, izdarot mākslīgo elpināšanu un slapējot viņas pieri ar aukstu ūdeni.
— Ja starp šiem elektrodiem notiek pastāvīga izlāde un jūs tur novietojat darbojošos smadzeņu elektrisko lauku . . .
— Apklustiet! — nepacietīgi uzsauca Doneja. — Man šķiet, ka viņa atgūst samaņu.
— Nekas, ar viņu viss būs kārtībā. — Flemings domlīgi raudzījās uz paneli un abiem pleksistikla nosegtajiem elektrodiem, kas bija izvirzīti no tā. — Tādā gadījumā strāva starp tiem tiks modulēta. Smadzenes arī sajutīs reakciju… tās nozīmē, ka varētu notikt uztveršana, tātad tie reizē ir .,,
— Par ko jūs runājat? — jautāja Reinharts.
— Es runāju par šiem te! — Flemings, ārkārtīgi uztraucies, atcirta. — Šķiet, es zinu, kam tie domāti, — lai sazinātos ar mašīnu, noraidītu un uztvertu informāciju.
Doneja šaubījās.
— Kristīne ir vienkārši jauna sieviete ar neirotisku noslieci. Droši vien viegli pakļaujas hipnozei.
— Iespējams.
Kristīne atguva samaņu un neizpratnē blisināja acis.
— Hello! — Viņa vāri pasmaidīja. — Vai es paģību?
— Jā gan, — Doneja sacīja. — Jums acīmredzot ir velnišķīgi spēcīga elektriskā aura.
— Patiešām?
Reinharts pasniedza Kristīnei glāzi ūdens. Flemings pavērās meitenē un pavīpsnāja.
— Jūs tikko izdarījāt lielu pakalpojumu zinātnei. — Viņš norādīja uz elektrodiem. — Bet turpmāk labāk turieties tālāk no tiem!
Viņš atkal pievērsās Reinhartam.
— Tagad man ir skaidrs: ja ir atbilstoša veida smadzenes, nevis cilvēka, bet tādas, kas darbojas pēc mašīnas noteiktā principa, tad rodas sakari. Tieši tā ir paredzēts sazināties. Mūsu paņēmiens ievadīt atpakaļ jautājumus atbilžu vietā ir briesmīgi gauss un neveikls. Visa šī jēgšanās ar teletaipu un rakstāmiekārtu…
— Vai jūs gribat teikt, ka tas spēj lasīt domas? — Doneja izsmējīgi jautāja.
— Es saku, ka divas smadzenes, ja tās ir vienāda veida, var sazināties elektriskā ceļā. Ja jūs paņemtu savu radījumu un iebāztu tā galvu starp šiem elektrodiem …
— To nav iespējams izdarīt.
— Tieši to grib skaitļotājs! Un tādēļ tas ir nemierīgs, tādēļ viņi abi ir nemierīgi. Viņi grib sazināties. Radījums atrodas mašīnas elektromagnētiskajā laukā, un mašīna zina no tā loģiski izrietošās iespējas. Tieši pie tā skaitļotājs strādāja, neko neteikdams mums.
— Ciklopu taču nevar vilkt ārā no ba- rotnes, — teica Doneja. — Viņš aizies bojā.
— Jāatrod kāds cits paņēmiens.
— Jūs varētu iztaisīt kaut ko līdzīgu elektroencefalogrāfam, kādu lieto smadzeņu darbības analīzei, — sacīja Reinharts. — Uzlikt Ciklopam uz galvas elektriskos kontaktus un informācijas pārvadīšanai novilkt līdz elektrodiem koaksiālu kabeli. Tikai ķēdē jāieslēdz transformators, citādi jūs viņu nosi- tīsit.
— Ko tas dos? — Doneja skeptiski paraudzījās Reinhartā.
— Tas dos iespēju skaitļotājam sazināties ar savu subintelektu, — sacīja Flemings.
— Kādā nolūkā?
— Savus nolūkus zina tikai skaitļotājs pats. — Flemings pagriezās un sāka staigāt pa telpu. Doneja gaidīja, ka Reinharts kaut ko sacīs, bet vecais virs stāvēja, pieri saraucis, un stūrgalvīgi raudzī jās uz savam rokām.
— Vai jūtaties labāk? — viņš jautāja Kristīnei.
— Jā, pateicos.
— Vai jūs varētu uztaisīt tamlīdzīgu ierīci?
— Domāju gan.
— Doktors Flemings jums palīdzēs. Vai ne, Džon?