Flemings stāvēja telpas tālākajā malā, un aiz viņa pacēlās masīvie aparatūras bloki.
— Ja jūs patiešām to vēlaties, — viņš sacīja.
— Alternatīva ir tikai tāda, — Reinharts sacīja vairāk Donejai un sev nekā Flemin-gam, — sakravāt savus čemodānus un nodot skaitļotāju citās rokās. Kā redzat, izvēle ir stipri ierobežota.
8
AGONIJA
Džūdija vairījās no Fleminga, cik vien varēja, un, kad viņai gadījās to redzēt, viņš arvien bija kopā ar Kristīni. Kopš Bridžera nāves viss bija izmainījies. Pat neparasti pavasarīgais laiks drīz vien beidzās, un pār nometni un Džūdiju pašu gūlās pelēka drūmuma sega. Ar īpaši sāpīgu sarūgtinājumu viņa konstatēja, ka Kristīne sāk ieņemt Fleminga dzīvē ne tikai viņas, bet arī Denisa Bridžera vietu, strādādama un domādama kopā ar viņu, kā Džūdija pati nekad nebija varējusi. Sākumā viņa domāja, ka nespēs to panest, un, apejot Džīrsu, uzrakstīja tieši uz Vaithollu, lūgdama pārcelt viņu uz citurieni. Vienīgais rezultāts bija tas, ka Džīrss nolasīja viņai vēl vienu lekciju.
— Jūsu darbs šeit ir tikko iesācies, mis Adamsone!
— Bet Bridžera lieta ir galā.
— Bričlžers pats ir pagalam, bet lieta nav beigusies. — Šķita, ka Džīrss nemaz neredz viņas ciešanas. — Kartelis «Intel» ir dabūjis pietiekami, lai iekairinātu apetīti, un tagad, kad viņi ir zaudējuši Bridžeru, tie mēģinās sameklēt kādu citu, varbūt no Bridžera draugiem.
— Jūs domājat, ka doktors Flemings būtu spējīgs pārdoties? — Džūdija izsmejoši jautāja.
— To var izdarīt jebkurš, ja mes pieļausim.
Šoreiz Flemings, nevis Džūdija ziņoja par pirmo dzīvības zīmi no «Intel» puses.
Viņš, Kristīne un Doneja bija atraduši paņēmienu, kā encefalogrāfa kontaktplates piestiprināt pie šķietamās Ciklopa galvas, un Kristīne bija palīdzējusi Flemingam uzstādīt kabeli, kas tās savienoja ar skaitļotāja augstsprieguma elektrodiem. Zem induktorpaneļa viņi novietoja transformatoru, ko ieslēdza ķēdē, tā ka strāva, kas sasniedza Ciklopu, bija apmēram tikai tik stipra kā kabatas baterijā. Un tomēr efekts bija satraucošs. Kad pirmoreiz noslēdza ķēdi, radījums sastinga absolūti nekustīgs un skaitļotāja indikatorpaneļa spuldzītes vienā laidā drudžaini zibsnīja. Taču drīz vien radījums un mašīna savstarpēji pielāgojās: spuldzīšu vienmērīgā mirgošana liecināja, ka skaitļotājā notiek datu apstrāde, kaut gan tas neko neizvadīja, un Ciklops mierīgi zvilnēja savā tvertnē, ar vienīgo aci blenzdams laukā pa iluminatoru.
Šis darbs bija prasījis vairākas dienas, un
pēc tam Kristīne tika atstāta dežurēt vadības telpā un laboratorijā ar norādījumu gadījumā, ja kas notiktu, tūlīt izsaukt Doneju un Flemingu. Doneja izbaudīja sūri pelnīto atpūtu, bet Flemings laiku pa laikam iegriezās skaitļotājā, lai pārbaudītu, vai viss kārtībā, un satiktu Kristīni. Viņš ievēroja, ka jaunās sievietes nervu sasprindzinājums pieaug ar katru dienu, un nedēļas beigās Kristīne bija kļuvusi tik nervoza, ka viņš vairs nevarēja par to nerunāt.
— Redziet, kā iznāk, — jūs zināt, ka mani visa šī padarīšana briesmīgi biedē, bet es nezināju, ka arī jūs baidāties.
— Es nebaidos, — Kristīne sacīja. Viņi stāvēja vadības telpā un vēroja vienmērīgi mirgojošās spuldzītes uz paneļa. — Bet tas vieš manī dīvainu sajūtu.
— Kāpēc?
— Man neiziet no prāta tas notikums ar elektrodiem un. . . — Viņa brīdi vilcinājās un nervozi paskatījās uz laboratorijas pusi. — Kad esmu tur, es jūtu, ka tā acs nemitīgi mani vēro.
— Tā vēro mūs visus.
— Nē. Mani jo sevišķi,
Flemings pasmīnēja.
— Es tai nepārmetu. Arī man pašam patīk skatīties uz jums.
— Man likās, ka jūsu simpātijas pieder citai.
— Tā bija. — Flemings pacēla roku, lai
pieskartos Kristīnei, bet tad pārdomāja un devās uz durvīm. — Esiet piesardzīga!
Viņš gāja lejup pa taku uz pašu jūras krastu, kur vienatnē varēja mierīgi padomāt. Bija pelēka, klusa pēcpusdiena, jūra atkāpusies bēgumā, un starp granīta radzēm kā pelēks slāneklis gulēja blīva smilšu joma. Galvu nodūris, rokas kabatās sabāzis, viņš aizgāja līdz ūdens malai, vēlreiz visu pārdomādams un pūlēdamies izprast, kas notiek skaitļotājā. Tad viņš lēnām devās atpakaļ uz klinšaino piekrasti, tā nogrimis savās domās, ka nemaz nepamanīja drukno, plikpauraino vīru, kas sēdēja uz akmens un smēķēja mazu cigāriņu.
— Vienu acumirkli, ser! — viņu negaidīti uzrunāja balss ar rīkles pieskaņu. Flemings satrūkās.
— Kas jūs esat?
Plikpaurainais vīrietis izņēma no krūšu kabatas vizītkarti un pastiepa uz priekšu.
— Es neprotu lasīt, — sacīja Flemings.
Svešais pasmaidīja.
— Bet jūs esat doktors Flemings.
— Un jūs?
— Tas nebūtu svarīgi. — Plikpaurainais vīrs bija mazliet aizkusis.
— Kā jūs šeit nokļuvāt?
— Apkārt zemesragam. Bēguma laikā tas ir iespējams, tikai krietni jānokāpelējas. — Viņš izvilka sudraba portsigāru ar maziem cigāriņiem. — Vai smēķējat?
Flemings nelikās zinis par piedāvājumu.
— Ko jūs te meklējat?
— Tāpat pastaigājos. — Plikpaurainais vīrs paraustīja plecus un noglabāja portsi- gāru kabatā. Tagad viņš elpoja jau mierīgāk. — Jūs pats arī bieži šeit staigājat.
— Šī ir slēgta teritorija.
— Pati jūras mala nav. Šai brīvajā zemē jūras mala ir .. . — Viņš atkal paraustīja plecus. — Mans vārds ir Kaufmanis. Vai neesat dzirdējuši?
— Nē.
— Jūsu draugs doktors Bridžera kungs…
— Mans draugs Bridžers ir miris.
— Zinu. Esmu dzirdējis. — Kaufmanis aizkūpināja savu mazo cigāriņu. — Ļoti bēdīgi!
— Vai jūs pazināt Denisu Bridžeru? — apjucis un aizdomu pilns, Flemings jautāja.
— O, jā! Mēs kādu laiku sadarbojāmies.
— Vai jūs esat no…? — Flemings kaut ko sāka saprast un mēģināja atcerēties karteļa nosaukumu.
— No «Intel»? Jā.
Kaufmanis uzsmaidīja Flemingam un izpūta mazu dūmu grīstīti. Flemings izņēma rokas no kabatām.
— Vācieties projām!
— Kā, lūdzu?
— Ja jūs piecu minūšu laikā neatstāsit šo teritoriju, es pasaukšu sargus!
— Lūdzu, nevajag! — Kaufmanis izskatījās sarūgtināts. — Tas bija tik laimīgs gadījums, ka sastapu jūs!
— Vai Bridžeram ari tikpat laimīgs?
— Nevienu tas neapbēdināja vairāk kā mani. Viņš bija mums ļoti noderīgs.
— Un tagad viņš ir miris! — Flemings paskatījās rokas pulkstenī. — Paies piecas minūtes, kamēr es uzkāpšu kraujā. Tur augšā es pateikšu sargiem.
Viņš pagriezās, lai ietu, bet Kaufmanis sauca viņu atpakaļ.
— Doktor Fleming! Jums ir iespēja pavadīt nākamās piecas minūtes daudz patīkamāk un izdevīgāk. Es nepavisam nedomāju jūs pamudināt uz negodīgu rīcību.
— Cik brīnišķīgi! — sacīja Flemings, palikdams uz vietas.
— Mēs tā spriedām, ka varbūt jūs gribētu pārnākt no valsts dienesta godājamā postenī pie mums. Man šķiet, ka šeit jūs nejūtaties visai laimīgs.
— Izrunāsimies reizi par visām reizēm, vai ne, mans vācu draugs? — Flemings panāca atpakaļ un no augšas nolūkojās sēdošajā Kaufmanī. — Varbūt man nepatīk valdība, varbūt es neesmu laimīgs. Bet pat tad, ja es to ienīstu ar visiem dvēseles spēkiem un atrastos uz nāves sliekšņa, un pasaulē nebūtu neviena cita, pie kā griezties, es labāk izlaistu garu nekā ietu pie jums!