Выбрать главу

Tad viņš pagriezās un neatskatīdamies sāka kāpt pa taku augšup.

Viņš devās taisnā ceļā uz Džīrsa kabinetu, kur direktors patlaban diktēja diktofonā zi­ņojumus.

—    Ko jūs viņam atbildējāt? — Džīrss jau­tāja, kad Flemings bija pastāstījis par šo sa­stapšanos.

—    Jūsu zināšanai! — Fleminga sejai pār­slīdēja pretīguma izteiksme. — Man pietiek raižu, lai skaitļotājs nenonāktu bēbiju un zīdaiņu rokās, un barot haizivis nenāk ne prātā!

Viņš izgāja no kabineta, pie sevis brīnī­damies, kāpēc gan nācis šurp, taču tieši šis solis vēlāk tika pieskaitīts pie viņa nedau­dzajiem nopelniem.

Tagad arī gar pašu krastu norīkoja patru­ļas, zemesraga galā no klintīm lejup jūrā novilka stiepļu spirāļu aizžogojumus, Kvod­ringa drošības dienesta vīri rūpīgi pāimek- lēja visu apkārtni, un ilgu laiku par karteli «Intel» vairs nekas netika dzirdēts. Kamēr Doneja bija atvaļinājumā, eksperiments skaitļotāja ēkā turpinājās bez taustāmiem rezultātiem, bet drīz pēc viņas atgriešanās kādu rītu skaitļotājs pēkšņi sāka izvadīt ma­teriālus. Flemings ar tiem ieslēdzās savā dzī­voklī, nostrādāja apmēram simt stundu un tad piezvanīja Reinhartam.

Cik Flemings bija varējis izdibināt, skait­ļotājs tagad uzstādīja pilnīgi jaunu jautā­jumu sēriju, un tie visi attiecās uz cilvēka ķermeņa izskatu, izmēriem un funkcijām. Kā Flemings apgalvoja, bija iespējams jebkuru fizisku formu izteikt matemātiskos terminos, un acīmredzot tieši to prasīja skaitļotājs.

—          Piemēram, — Flemings sacīja Reinhar- tam un Donejai, kad viņi bija sanākuši kopā apspriesties, — tas grib zināt par dzirdi. Te ir krietni daudz par skaņu frekvencēm, un acīmredzot tas jautā, kā mēs izdodam ska­ņas un kā mēs tās uztveram.

—    Kā tas var zināt, ka mēs runājam? — jautāja Doneja.

—     Tā radījums taču redz mūs lietojam mutes, lai kaut ko paziņotu, un ausis, lai klausītos. Visi šie jautājumi izriet no jūsu mazā briesmoņa novērojumiem. Varbūt tas spēj sajust arī skaņu radītās vibrācijas, un tagad, kad ir savienots ar mašīnu, var nodot tai savus novērojumus.

—    Tas ir tikai jūsu pieņēmums.

—    Kā citādi jūs izskaidrosit šos jautāju­mus?

—    Es neredzu iespēju šādā veidā izanali­zēt visu cilvēka ķermeņa uzbūvi, — sacīja Reinharts.

—    Tas mums nemaz nav jādara. Skaitļo­tājs, tāpat kā iepriekš, izvadīs saprātīgus mi­nējumus, un mums tikai būs jāievada atpa­kaļ tie, kas ir pareizi. Vecā spēlīte. Taču es nesaprotu, kāpēc tas vēl līdz šim nav atradis kādu ātrāku metodi. Esmu pārliecināts, ka tas to spēj. Varbūt radījums nav attaisnojis uz viņu liktās cerības.

—    Vai jūs gribat to darīt? — Reinharts jautāja Donejai.

—    Esmu gatava darīt visu ko! — viņa at­bildēja.

Tā nu viņi sāka risināt projekta nākamo posmu. Kristīne palika strādāt pie skaitļo­tāja, saņemdama no tā jautājumu variantus un ievadīdama atpakaļ atbildes. Šķita, ka viņa visu laiku atrodas nervoza sasprindzinā­juma stāvoklī, taču pati nekā neteica.

—    Vai jūs gribētu labāk darīt kaut ko citu? — Flemings viņai jautāja, kad kādu vakaru viņi bija skaitļotāja ēkā divi vien.

—    Nē. Esmu ļoti aizrāvusies ar šo darbu.

Flemings paskatījās uz meitenes domīgo

un skaisto seju. Tagad viņš ar Kristīni vairs neflirtēja kā senāk, kad tā viņu vēl neintere­sēja un bija tikai viena no laboratorijas mei­tenēm. Iebāzis rokas kabatās, viņš apgriezās un izgāja no skaitļotāja ēkas. Pēc Fleminga aiziešanas Kristīne devās uz laboratorijas spārnu. Viņai bija krietni jāpiespiežas, lai ieietu telpā, kur atradās tvertne, un kādu brīdi viņa, sevi uzmundrinādama, ar sasprin­dzinātu seju palika stāvam uz sliekšņa. Ne­bija dzirdama neviena skaņa, izņemot skait­ļotāja vienmērīgo dūkoņu, bet, kad Kristīne nonāca iepretim iluminatoram tvertnes sā­nos, radījums sāka nemierīgi pārvietoties, atsizdamies pret tvertnes sienām un šļaksti­nādams šķidrumu pāri malām.

—    Mierā! — viņa skaļi sacīja. — Paliec mierā!

Viņa mehāniski noliecās un ielūkojās ilu­minatorā: lielā acs cieši raudzījās viņai pretī, bet pats radījums kļuva arvien nemierīgāks un tā bezformīgais ķermenis uzbudināti

raustījās un locījās kā medūzai. Kristīne pār­vilka ar plaukstu pār pieri — no noliekšanās mazliet reiba galva, bet acs viņu it kā hipnoti­zēja un neļāva piecelties. Labu brīdi viņa tur tā palika, nevarēdama atrauties un juz­dama, ka zaudē spēju domāt. Tad lēnām, it kā pati no sevis viņas labā roka pasniedzās augšup gar tvertnes malu un pirksti samek­lēja vadu, kas savienoja kabeli ar encefalo- grāfu. Pieskaroties vadam, pirksti viegli no­tirpa, kad tiem cauri izskrēja vājā strāva.

Tiklīdz Kristīne pieskārās vadam, radī­jums norimās. Tas vēl arvien cieši raudzījās viņā, bet vairs nekustējās. Visā ēkā valdīja dziļš klusums, tikai skaitļotājs joprojām vienmērīgi dūca. Gluži kā transā Kristīne lēnām izslējās, neatlaizdama vadu. Viņas pirksti slīdēja pa to, līdz nonāca pie izolētā kabeļa, tad apliecās ap to, iet verot delnā. Ka­belis nebija stingri nostiepts — tas brīvi aiz­locījās no tvertnes līdz laboratorijas sienai un tālāk gar to bija ik pēc pāris jardiem piestiprināts ap naglām apmestām izolācijas lentes sloksnītēm. Sekodama rokai, kas slī­dēja pa kabeli, Kristīne stīvi aizgāja līdz sienai un virzījās gar to uz skaitļotāja tel­pas durvju pusi. Viņas acis bija atvērtas, be! stingi nekustīgas un neko neredzošas. Kabe­lis nozuda durvju aplodā izurbtā caurumā, un viņa neziņā apstājās, nevarēdama sekot tam tālāk. Tad viņa pacēla otru roku un viņpus durvīm atkal satvēra kabeli;

Viņa nolaida labo roku gar sāniem un

iegaja skaitļotāja telpa, turēdama kabeli ar kreiso roku. Dziļi un smagi elpodama, it ka būtu aizmigusi un redzētu mokošu sapni, viņa lēnām aiztaustījās līdz kontrolaparatū­ras sienai. Tās centrā zem indikatorpaneļa kabelis iegāja transformatorā. Vienmērīgi mirgojošās paneļa spuldzītes ar dīvainu hip­notizējošu spēku piesaistīja Kristīnes ska­tienu, tāpat kā pirmīt Ciklopa acs. Dažas sekundes viņa nekustīgi stāvēja paneļa priekšā, it kā negribēdama virzīties tālāk. Tad kreisā roka lēnām palaida vaļā kabeli, labā roka mazliet pacēlās, un viņa ar abu roku pirkstiem satvēra augstsprieguma va­dus, kas no transformatora aizstiepās augšup uz elektrodiem līdzās viņas galvai. Šo vadu izolācija izbeidzās tieši zem elektro­diem, kur to gali bija atkailināti un pieslēgti izvirzītajām platēm. Collu pa collai jaunās sievietes rokas lēnām slīdēja augšup.

Kristīnes seja bija bāla un izmocīta, un viņa sāka grīļoties tāpat kā todien, kad Flemings viņai pirmoreiz lika nostāties starp elektrodu platēm. Viņa cieši pieķērās pie vadiem, un pirksti lēni virzījās augšup pa tiem. Tad viņa pieskārās kailajam metā­lam.

Viss tālākais notika ļoti ātri. Kristīnes ķermenis krampjaini noraustījās, kad tam cauri izskrēja milzīgais spriegums. Viņa sāka spalgi kliegt, kājas kļuva ļenganas, galva at­krita atpakaļ, un ķermenis palika karājamies izstieptās rokās kā krustā sists. Spuldzītes uz

indikatorpaneļa mežonīgi zibsnīja, apgaismo­damas viņas izvaibstīto seju, un no laboratorijas atskanēja skaļi, neatlaidīgi būkšķi.