Tas ilga apmēram desmit sekundes. Tad kliedzieni apklusa, drošinātāju panelī virs elektrodiem norībēja sprādziens, spuldzītes nodzisa, Kristīnes pirksti atlaidās no kailajiem vadiem, un nedzīvais ķermenis smagi saļima uz grīdas. Kādu brīdi valdīja klusums. Radījums vairs nedauzījās, un skaitļotāja dūkoņa aprāvās kā ar nazi nogriezta. Tad atskanēja trauksmes signāls.
Pirmā notikušo ieraudzīja Džūdija, kas gāja garām skaitļotāja ēkai, kad uz lieveņa pie sienas sāka darboties trauksmes signāls. Atgrūdusi durvis, viņa aši izskrēja cauri koridoram un iedrāzās vadības telpā. Sākumā viņa nekā neredzēja. Augšējā apgaismojuma plafoni griestos gan vēl dega, bet vadības pults aizsedza grīdu indikatorpaneļa priekšā. Tad viņa ieraudzīja Kristīnes līķi un, pieskrējusi klāt, nometās pie tā ceļos.
— Kristīni
Džūdija apvēla nedzīvo ķermeni uz muguras. Kristīnes stingā seja aklām acīm vērās viņai pretī un rokas ļengani noslīga atpakaļ uz grīdas: tās bija melnas un pārogļojušās līdz kauliem. Džūdija mēģināja saklausīt meitenes sirdi, bet tā vairs nepukstēja.
«Ak dievs!» viņa nodomāja. «Kādēļ man vienmēr jābūt klāt, kad cilvēkus paņem nāve?»
Reinharts jau bija atgriezies Londonā, kad uzzināja par notikušo. Kad viņš to paziņoja Osbornam, reakcija nebija tāda, kā varēja gaidīt. Osborns, protams, bija gan noraizējies, taču šķita ļoti aizņemts ar kaut ko citu un vēsti par Kristīnes nāvi uzņēma kā vienu no daudzām nelaimēm. Reinharts bija ļoti satriekts un arī apmulsis: jau labu laiku viņam likās, ka ne tikai Osborns, bet arī visi citi, ko viņš sastapa, virinot Vaithollas kabinetu durvis, kaut ko slēpj un jūtas nomākti. Lai izrautos no šās nospiedošās atmosfēras, viņš gribēja aizbraukt uz Bolderšovas kalnu, kur ilgu laiku nebija bijis, bet tad uzzināja, ka observatorija pakļauta Aizsardzības ministrijas kontrolei un tur noteikts jo stingrs drošības režīms. Tas bija noticis bez jebkāda brīdinājuma iepriekšējās nedēļas laikā, kamēr Reinharts uzturējās Tornesā. Profesors pārskaitās, ka tas izdarīts bez viņa ziņas, un gribēja satikt Osbornu, bet Osborns bija pārāk aizņemts, lai ar viņu runātu.
Ziņojums par Kristīnes nāves apstākļiem un līķa sekcijas protokols pienāca pēc pāris dienām. Profesoram vismaz tika aiztaupīts mokošais pienākums paziņot • par notikušo nelaiķes piederīgajiem, jo abi Kristīnes vecāki bija miruši un Anglijā viņai citu radinieku nebija. Flemings atrakstīja Reinhartam īsu, drūmu vēstuli, paziņodams, ka skaitļotājam nekādi lielāki bojājumi neesot nodarīti un ka viņam esot sava teorija par Kristīnes nāvi. Tai sekoja garāka vēstule, kurā viņš Reinhartam pavēstīja, ka pārdeguši ķēde esot izlabota un skaitļotājs strādājot pilnā sparā, novietodams savā atmiņas iekārtā fantastisku daudzumu informācijas, taču par šīs informācijas raksturu Flemings neko nepaskaidroja. Pēc dažām dienām Reinhartam piezvanīja Doneja un paziņoja, ka skaitļotājs sācis izvadīt materiālus. No tā nemitīgā straumē plūstot neaptverama skaitļu masa, un, cik viņa ar Flemingu varot spriest, šoreiz tie esot nevis jautājumi, bet gan informācija.
— Tur ir vesels lērums jaunu formulu bio- sintēzei, — Doneja sacīja. — Flemings domā, ka skaitļotājs prasa izdarīt jaunu eksperimentu, un, manuprāt, viņam ir taisnība.
— Izaudzēt vēl kādu briesmoni? — Reinharts jautāja klausulē.
— Iespējams. Bet šoreiz formulas ir daudz sarežģītākas. Tas būs milzīgs darbs. Baidos, ka mums vajadzēs ļoti daudz jaunas aparatūras un arī daudz vairāk naudas.
Reinharts vēlreiz mēģināja sastapt Osbornu un sev par pārsteigumu tika izsaukts uz Aizsardzības ministriju.
Osborns viņu sagaidīja Vandenberga kabinetā. Tur bija arī pats Vandenbergs un Džīrss. Acīmredzot viņi kādu laiku jau bija sprieduši un skatījuši dokumentus, jo uz galda līdzās Džīrsa atvērtajam portfelim izklaidus gulēja vesels klāsts papīru. Reinharts vispārējā noskaņā sajuta kaut ko skarbu un nedraudzīgu, tādēļ kļuva piesardzīgs.
— Apsēdieties, atpūtiniet kājas! — nepasmaidīdams automātiski sacīja Vandenbergs. Uz brīdi iestājās saspringts klusums, jo ikviens gaidīja, lai sāk runāt kāds cits. Tad ģenerālis piebilda: — Kā dzirdu, jūs esat norakstījuši zaudējumos vēl vienu cilvēku.
— Tas bija nelaimes gadījums, — sacīja Reinharts.
— Protams, protams. Divi nelaimes gadījumi.
— Valdība ir saņēmusi izmeklēšanas rezultātus, — teica Osborns, raudzīdamies lejup uz paklāju. Džīrss nervozi ieklepojās un sāka savākt papīrus.
— Jā? — Reinharts jautājoši paskatījās uz ģenerāli.
— Man ļoti žēl, profesor, — Vandenbergs sacīja.
— Ko jūs ar to gribat teikt?
Osborns pirmoreiz pacēla acis uz Reinhartu.
— Mēs esam spiesti piekrist zināmiem pārkārtojumiem vadībā un drošības režīma pastiprināšanai.
— Kāpēc?
— Sabiedrība sāk uzdot jautājumus. Drīz tā uzzinās par šo dzīvo radījumu, ar kuru jūs eksperimentējat.
— Jūs domājat Karalisko dzīvnieku aizsardzības biedrību? Tas nav dzīvnieks. Tas ir tikai molekulu sakopojums, ko mēs paši esam izveidojuši.
— No tā nevienam labāk nekļūs.
— Mēs taču nevaram pārtraukt brīdī, kad… — Reinharts noskatīja viņus visus trīs pēc kārtas, pūlēdamies izdibināt, kas tiem padomā. — Doneja un Flemings patlaban sāk eksperimentu jaunā virzienā.
— Mēs to zinām, — Džīrss sacīja, uzsizdams pa papīriem, ko lika savā portfelī.
— Tātad . . .?
— Man ļoti žēl, — Vandenbergs atkal sacīja, — Šeit jūsu ceļš beidzas.
— Nesaprotu.
Osborns neomulīgi sakustējās savā krēslā.
— Es darīju visu, ko varēju. Mēs cīnījāmies, cik bija mūsu spēkos.
— Pret ko tad?
— Valdība ir nelokāma. — Šķita, ka Osborns negrib neko tuvāk paskaidrot. — Šoreiz mēs esam zaudējuši, Ernest. Par to cīnījās daudz augstākās sfērās un zaudēja.
— Un tagad, — iesprauda Vandenbergs, — jūs esat norakstījuši zaudējumos vēl vienu cilvēku.
— Tas ir tikai iegansts! — Reinharts pietrūkās kājās un nostājās aci pret aci ar ģenerāli, kas sēdēja aiz galda. — Jūs gribat tikt no mums vaļā, lai dabūtu savās rokās skaitļotāju. Jūs šai nolūkā izmantojat katru gadījumu …
— Tāda ir dzīve! — Vandenbergs nopūtās.
— Es arī necerēju, ka jūs sapratīsit mūsu redzes viedokli.
— Jūs nemaz necenšaties to paskaidrot!
Džīrss noklakšķināja sava portfeļa slēdžus un savilka mazu smaidiņu.
— Patiesībā, Reinhart, jūs grib dabūt atpakaļ uz Bolderšovas kalnu.
Reinharts ar riebumu paraudzījās viņā.
— Uz Bolderšovas kalnu? Mani tur pat iekšā nelaiž!
Džīrss jautājoši paskatījās uz ģenerāli, un tas deva viņam zīmi turpināt.
— Valdība ir parādījusi mums lielu uzticību, — Džīrss sacīja, pieņemdams ļoti svarīgu sejas izteiksmi.
— Tas ir valsts noslēpums, saprotiet, — piebilda Vandenbergs.
— Tad varbūt labāk nestāstiet man. — Reinharts stāvēja stīvs un sabozies kā mazs zvēriņš, kas gatavs aizstāvēties pēdējiem spēkiem.