— Jums tas ir jāzina, — sacīja Džīrss. — Jūs tiksit iesaistīts šai darbā. Valdība ir devusi, tā sakot, SOS signālu un prasa mobilizēt speciālistu spēkus. Tā grib, lai jūs visi strādātu valsts aizsardzībai.
— Nerēķinoties ar to, ko mēs darām?
— Tāds ir ministru kabineta lēmums, — acis nodūris, teica Osborns. — Mēs panācām vislabākos noteikumus, kādus varējām.
Vandenbeigs piecēlās un piegāja pie sienas kartes.
— Rietumu lielvalstis ir nopietni noraizējušās. — Arī viņš vairījās paskatīties uz Reinhartu. — To bīstamo faktu dēļ, ko mēs esam konstatējuši.
— Kas tie par faktiem?
— Orbitālie lidķermeņi, kur.us spēj novērot tikai jūsu radioteleskops. Tā mums ir vienīgā pietiekami spēcīgā iekārta. Ar tās palīdzību mēs pēdējā laikā esam atklājuši loti daudz mākslīgo zemes pavadoņu un orbitālo raķešu.
— Zemes izcelsmes? — Reinharts paskatījās uz kartē iezīmētajām trajektorijām. — Vai par to jūs visi esat tā noraizējušies?
— Jā-ā. Zemeslodes otrā pusē kāds tos palaiž citu pēc cita, bet tie ir ārpus mūsu radiolokācijas sistēmas redzesloka. Ne Ap- vietoto Nāciju Organizācijas Kosmisko pētījumu komisijai, ne Rietumu Aliansei, ne arī kādam citam par tiem nekas nav zināms.
— Un tādēj valdība grib, lai ar šo problēmu nodarbotos jūs, — Džīrss pabeidza ģenerāla vietā.
— Tā nav mana specialitāte. — Reinharts nelokāmi stāvēja rakstāmgalda priekšā. — Es esmu astronoms.
— Ko tad jūs patlaban darāt savā specialitātē? — jautāja Vandenbergs.
— Tas tomēr ir saistīts ar astronomiju — nācis no astronomiska avota.
Kādu brīdi neviens viņam neatbildēja.
— Nu labi, bet tāds ir ministru kabineta lēmums, — beidzot sacīja Osborns.
— Un darbs Tornesā?
Vandenbergs pievērsās Reinhartam.
— Jūsu grupa — tas, kas no tās ir atlicis, — būs padota doktoram Džīrsam.
— Džirsam?!
— Es esmu pētniecības centra direktors.
— Bet jūs taču nezināt… — Reinharts aprāvās.
— Es esmu fiziķis, — teica Džīrss. — Vis- rrtaz biju. Un domāju, ka īsā laikā varēšu atsvaidzināt un papildināt savas zināšanas.
Reinharts nicinoši paskatījās uz viņu.
— Jūs vienmēr esat gribējis to darīt, vai ne?
— Tas nebija atkarīgs no manis! — Džīrss atcirta.
— Kungi! — pārmetoši iezviedzās Osborns.
Vandenbergs smagnējā solī atgriezās pie sava rakstāmgalda.
— Nesāksim šeit personisku izskaidrošanos!
— Un Donejas un Fleminga darbs? — noprasīja Reinharts.
— Es netaisos viņus padzīt, — sacīja Džīrss. — Zināmu laiku skaitļotājs būs nepieciešams mums, bet to jau var izkārtot. ..
— Padzenot mani.
— Jūsu reputācija nekādā ziņā nav aptraipīta, Ernest, — sacīja Osborns. — Jūs pats par to pārliecināsities nākamajā apbalvojumu sarakstā.
— Pie velna visus apbalvojumus! — Rein- harta mazās rokas sažņaudzās dūrēs. — Tas, pie kā, strādā Doneja un Flemings, ir vissvarīgākā zinātniskā problēma, kāda jebkad
risināta šai zemē. Ne par ko citu es nebažījos.
Džīrsa acis uzdzalkstīja Reinhartam caur briļļu stikliem.
— Mēs darīsim viņu labā, ko varēsim, ja viņi uzvedīsies, kā pienākas.
— Seit pie mums notiks dažas izmaiņas, mis Adamsone.
Džūdija bija izsaukta uz Džīrsa kabinetu, un tur viņu sagaidīja doktors Hanters,- centra medicīniskā dienesta priekšnieks, kaulains, liela auguma vīrs, kas izskatījās daudz vairāk pēc karavīra nekā pēc mediķa.
— Profesore Doneja sāks jaunu eksperimentu, bet ne vairs profesora Reinharta vadībā. Reiharts atstāj savu posteni.
— Bet kas tad . ..? — Džūdija nepabeidza jautājumu. Viņa necieta Hanteru un negribēja ielaisties ar viņu sarunās.
— Es būšu atbildīgais par to.
— Jūs?
Hanters laikam bija pieradis pie šāda veida apvainojumiem, jo Džūdijas ironija izraisīja viņa platajā, rupjajā sejā tikai nicinošu smīniņu.
— Es, protams, esmu tikai necils dakteris. Galvenais vadītājs un noteicējs būs doktors Džīrss.
— Bet ja nu profesore Doneja pret to iebilst?
— Viņa neiebilst. Organizatoriskā puse viņu vispār neinteresē. Mūsu uzdevums ir sagādāt viņai optimālus darba apstākļus. Skaitļotājs tiek nodots doktora Džīrsa pārziņā, un es viņam palīdzēšu bioloģiskajos eksperimentos. Bet jūs, — Hanters paņēma no direktora galda kādu papīru, — jūs bijāt piekomandēta Zinātnes ministrijai. To tagad aizmirstiet. Jūs esat atpakaļ pie mums un būsit vajadzīga man, lai nodrošinātu mūsu darba slepenību.
— Jūs runājat par profesores Donejas programmu?
— Jā. Šķiet, mēs visā drīzumā iegūsim jaunu dzīvības formu.
— Jaunu dzīvības formu?
— Taisni elpa aizraujas, vai ne?
— Kāda tad tā būs?
— To mēs vēl nezinām, bet, kad uzzināsim, tas taču būs jātur noslēpumā, vai ne tā? — Hanters intīmi kā guļamistabā paglūnēja uz Džūdiju. — Mums ir tas gods būt par vecmātēm lielam notikumam.
— Un doktors Flemings? — Džūdija jautāja, lūkodamās vienā punktā.
— Pēc Zinātnes ministrijas lūguma viņš paliek šeit, taču es domāju, ka drīz viņam te vairs nebūs ko darīt.
Flemings un Doneja vēsti par Reinharta atcelšanu uzņēma gandrīz bez komentāriem. Doneja bija pilnīgi nogrimusi savā darbā, un Flemings jutās atstumts un vientuļš. Vienīgais cilvēks, ar kuru viņš būtu varējis parunāt,' bija Džūdija, bet no viņas Flemings izvairījās. Viņš un Doneja, kaut gan diendienā strādāja kopā, joprojām neuzticējās viens otram un nekad nerunāja ne par ko citu kā vienīgi par eksperimentu. Un pat šeit Doneja gandrīz nekad nepiekrita Fleminga viedoklim, ja runa bija par kādu būtisku jautā jumti.
— Manuprāt, — sacīja Doneja, kad viņi abi stāvēja pie skaitļotāja izvadiekārtas, pārskatīdami tikko saņemtos materiālus, — manuprāt, šī visa ir informācija, ko skaitļotājā ievadījis Ciklops.
— Daļēji. Plus vēl tas, ko mašīna uzzināja no Kristīnes, kad bija ievilinājusi to savās lamatās.
— Ko tā varēja uzzināt?
— Vai atceraties, es teicu, ka jābūt kādam ātrākam veidam, kā mašīna var iegūt informāciju par mums?
— Es atceros, ka jūs bijāt nepacietīgs.
— Ne tikai es. Tajās nedaudzajās sekundēs, iekams pārdega drošinātāji, skaitļotājs, manuprāt, saņēma vairāk fizioloģisku datu, nekā jūs varētu tam; sniegt visā mūžā.
Doneja savā raksturīgajā manierē sausi pavīpsnāja un atstāja viņu risinām tālāk savu domu. Flemings paņēma izolētas stieples gabalu, piegāja pie kontroliekārtas un apstājās mirgojošā indikatorpaneļa priekšā, domīgi turēdams abās rokās vada kailos galus. Pasniegdamies pie viena no elektrodiem, viņš uzāķēja tam vienu vada galu, tad, turēdams rokā izolēto posmu, lēnām sāka tuvināt otru galu pretējam elektrodam.
— Ko jūs gribat darīt? — Doneja aši pienāca viņam klāt. — Jūs iztaisīsit īssavienojumu!