— Nedomāju vis, — Flemings atbildēja. Viņš pielika vada kailo galu pie elektroda. — Redziet! — Abām metāla virsmām saskaroties, izlēca tikai maza dzirkstelīte.
Flemings nosvieda vada gabalu un uz brīdi iegrima domās. Tad viņš lēnām pacēla rokas un tuvināja elektrodiem, kā bija darījusi Kristīne.
Doneja paspēra soli uz priekšu, lai viņu atturētu.
— Dieva dēļ!
— Viss ir kārtībā. — Flemings vienlaikus pieskārās abiem elektrodiem, uri nekas nenotika. Viņš stāvēja tur, ar izstieptajām rokām atspiedies pret metāla platēm, un Doneja noraudzījās viņā, reizē šaubu un baiļu pārņemta.
- Vai jums nepietiek ar vienu nāvi?
•— Viņam pietiek. — Flemings nolaida rokas. — Viņš ir kļuvis gudrāks. Viņš nezināja augsta sprieguma iedarbību uz organiskiem audiem, kamēr nebija dabūjis šeit Kristīni. Viņš nezināja, ka sabojās arī pats sevi. Bet tagad, kad zina, viņš ievēro piesardzību. Ja starp elektrodiem novietojas kāds elektrību vadošs ķermenis, viņš samazina spriegumu. Pamēģiniet!
— Nē, pateicos! Man pietiek jūsu dīvaino ideju.
Flemings cieši paskatījās uz Doneju.
— Zināt, jums te ir darīšana nevis vienkārši ar mašīnu, bet gan ar smadzenēm, ar nolādēti gudrām smadzenēm.
Kad Doneja nekā neatbildēja, viņš devās projām.
Par spīti steidzamajiem uzdevumiem aizsardzības laukā Džīrss atrada laiku un iespējas palīdzēt Donejai. Viņš piederēja pie cilvēkiem, kas alkatīgi kā siseņi barojas ar aktivitāti. Fakts, ka tagad viņš bija visu Tornesā notiekošo darbu vadītājs, deva Džīrsam dziļu iekšēju gandarījumu un zināmā mērā aizstāja radošu pētniecības darbu, kas tam bija pagājis secen. Viņš parūpējās, lai Doneja saņemtu vēl vairāk aparatūras savai laboratorijai un ar pieaugošu lepnumu ziņoja par viņas panākumiem. Viņš gribēja būt labāks vadītājs nekā Reinharts.
Skaitļotāja ēkai piebūvēja klāt jaunu laboratorijas korpusu, kur novietot milzīgu, sarežģītu DNS sintezētāju, un nākamajās nedēļās tika uzstādīta jaunas konstrukcijas kristalogrāfiska rentgenstaru iekārta un ķīmiskās sintēzes aparatūra, lai izgatavotu fosfātus, dezoksiribozi, adenīnu, timīnu, cito- zīnu, tirozīnu un citas sastāvdaļas, kas bija nepieciešamas DNS molekulu — dzīvības sēklas — radīšanai. Dažu mēnešu laikā viņiem jau bija uzbūvēta DNS spirāle, kas sastāvēja no pieciem miljardiem nukleotīdu koda vienību, un gada beigās tika radīta ģenētiska vienība ar piecdesmit hromosomām, līdzīga cilvēka ģenētiskajam dīglim, tikai mazliet lielāka.
Februāra sākumā Doneja ziņoja, ka izaudzēts dzīvs embrijs, kas ļoti atgādina cilvēka embriju.
Hanters steidzās uz laboratoriju, lai to apskatītu. Ejot cauri skaitļotāja telpai, viņš tur redzēja Flemingu, bet nekā tam neteica. Flemings, kā solījis, bija ierobežojies tikai ar savu tiešo darbu un nebija centies palīdzēt bioķīmiķiem. Laboratorijā Hanters atrada Doneju vairāku savu asistentu vidū noliekušos pār mazu skābekļa kameru, kam bija pieslēgta dažāda aparatūra.
— Vai tas ir dzīvs?
— Jā. — Doneja atliecās taisni un paraudzījās uz Hanteru.
— Pēc kā tas izskatās?
— Tas ir bērns.
— Cilvēkbērns?
— Es gandrīz tā teiktu, bet šaubos, vai Flemings tam piekritīs. — Doneja gandarīti pasmaidīja. — Un tā ir meitene.
— Es nespēju ticēt… — Hanters pašķielēja lejup uz skābekļa kameru. — Vai drīkstu paskatīties?
— Tur nav daudz ko redzēt — tikai satīts vīstoklītis.
Zem kameras pleksistikla kupola gulēja radījums, kas varētu būt cilvēkbērns, bet tā ķermenis bija cieši ievīstīts palagā un seja aizsegta ar masku. Lejup gar tā pakausi aizstiepās gumijas caurule un nozuda zem palaga.
— Vai tas elpo?
— Ar mūsu palīdzību. Pulss un elpošana normāli. Svars — sešarpus mārciņas. Toreiz, kad ierados šeit, es neparko nebūtu ticējusi … — Doneja aprāvās, pēkšņa un neparasta saviļņojuma pārņemta, un turpināja maigākā balsī: — Piepildās visi seno alķīmiķu sapņi iegūt kolbā zeltu, radīt dzīvību. — Viņa pieskārās ar pirkstiem gumijas caurulei un atkal uzņēma savu ierasto skarbo runas toni. — Mēs viņu barojam intravenozi. Izrādās, ka viņai nav normāla zīšanas refleksa. Mums viņa jāiemāca to darīt.
— Jūs esat sagādājusi mums pamatīgu pārsteigumu! — Hanters sacīja, juzdamies aizkustināts, bet jau sākdams bažīties par oficiālo atbildību.
— Es esmu sagādājusi jums cilvēka dzīvību, ko laboratorijā radījuši cilvēki. Dabai, lai paveiktu šo darbu, vajadzēja divi miljardi gadu, mums tas prasīja četrpadsmit
\ mēnešu.
Haņters atkal kļuva oficiāli intīms.
— Atļaujiet man būt pirmajam, kas jūs apsveic!
— Jūs to pateicāt tādā tonī, it kā būtu notikušas parastas dzemdības, — sacīja Doneja, un viņas sejā parādījās dīvains smaida un nicinošas vīpsnās apvienojums.
Mazajam radījumam skābekļa kamerā viņa intravenozā barība acīmredzot gāja labumā. Diennaktī tas izauga apmēram par puscollu, un bija skaidrs, ka cilvēkbērna parastā bērnības perioda tā mūžā nebūs. Džīrss ziņoja Aizsardzības ministrijas Zinātniskās pētniecības departamenta ģenerāldirektoram, ka, turpinot attīstīties tādā pašā tempā, tas sasniegs pieauguša cilvēka ķermeņa apmērus trīs vai četru mēnešu laikā.
Oficiālajās aprindās viss šis notikums izraisīja reizē lepnumu un satraukuma pilnu piesardzību. Ģenerāldirektors klasificēja šo eksperimentu kā valsts noslēpumu un pieprasīja par to izsmeļošu ziņojumu, ko iesniedza aizsardzības ministram. Kad tas savukārt galvenajos vilcienos informēja premjerministru, pēdējais aiz pārsteiguma galīgi apjuka. Ministru kabineta locekļiem šis jaunums tika pavēstīts stingri konfidenciāli, un Retklifs satriekts atgriezās savā Zinātnes ministrijā, nezinādams, ko darīt tālāk. Pēc ilgām pārdomām viņš pastāstīja Osbornam, un tas aizrakstīja Flemingam, lūgdams atsevišķā ziņojumā izteikt savu personisko viedokli.
Fleminga atbildē bija divi vārdi: «Nogaliniet to!»
Pēc neilga laika viņu izsauca uz Džīrsa kabinetu sniegt paskaidrojumus par savu rīcību.'
— Es domāju, — samiedzis acis aiz brillēm, sacīja Džīrss, — ka tā nepavisam nav jūsu darīšana.
Flemings uzsita ar dūri pa milzīgo rakstāmgaldu.
— Vai es vēl esmu grupas loceklis vai neesmu?
— Zināmā mērā esat.
— Tad varbūt jūs uzklausīsit mani. Tas izskatās pēc cilvēka, bet nav cilvēks. Tā ir mašīnas ekstensija, tāpat kā pirmais radījums, tikai sarežģītāka.
— Uz kā balstās šī jūsu teorija?
— Uz loģikas. Tas vienacainais radījums bija pirmais šāviens, pirmais mēģinājums radīt organismu, kas līdzinātos mums un tādēļ tiktu uzņemts mūsu vidū. Šis ir trāpīgāks šāviens, balstīts uz plašāku informāciju. Es esmu strādājis ar šo informāciju, es zinu, cik mērķtiecīgi tā tiek izmantota.
Džīrss mazliet pavēra acis.
— Un tagad, kad mums šis brīnums ir izdevies, jūs ierosināt to nogalināt?
— Ja jūs to nedarīsit tagad, tad nekad vairs nevarēsit izdarīt. Ļaudis uzskatīs šo radījumu par cilvēcisku būtni. Viņi apvainos mūs slepkavībā. Un mašīna būs panākusi, ka mēs darām, ko tā grib.
— Bet ja nu mēs nepieņemam jūsu padomu?