— Tad vismaz norobežojiet šo radījumu no skaitļotāja.
Kādu brīdi Džīrss sēdēja, klusēdams un
mirdzinādams savas brilles. Tad viņš piecēlās, likdams saprast, ka saruna beigusies.
— Jūsu klātbūtni, Fleming, šeit cieš tikai aiz pieklājības pret zinātnes ministru. Izlēmējs šai gadījumā būšu es, nevis jūs. Mēs darīsim to, ko es uzskatīšu par pareizu, un mēs to darīsim šeit.
9.AKSELERĀCIJA
Meitene, kā Džīrss jau bija paredzējis, pēc četriem mēnešiem bija pilnīgi pieaugusi. Viņa lielākoties gulēja savā skābekļa kamerā, taču arvien ilgāk uzturējās ārpus tās, mācīdamās dabiski elpot. Jau pirmā mēneša beigās viņu baroja nevis vairs intravenozi, bet no pudelītes. Izņemot to, netika darīts nekas, lai stimulētu viņas prāta attīstību, un viņa gulēja inerti kā zīdainis, blenzdama griestos. Vērojot straujo augšanu, Džīrss jau sāka mazliet bažīties, bet tad, sasniegusi piecas pēdas un septiņas collas, meitene mitējās augt. Šai laikā viņa bija jau pilnīgi izveidojusies jauna sieviete.
— Pie tam gluži izskatīga jaunava, — sacīja Hanters, aplaizīdams lūpas.
Izņemot Hanteru, Doneju un viņu asistentus, Džīrss neatļāva nevienam uz meiteni pat paskatīties. Katru dienu viņš nosūtīja slepenus ziņojumus uz Aizsardzības ministriju, un divreiz Tornesā ieradās Zinātniskās pētniecības departamenta ģenerāldirektors, ar kuru kopā viņi sprieda par meitenes nākotni. Tika veikti ārkārtēji piesardzības pasākumi, lai paturētu slepenībā viņas eksistenci: dienu un nakti pie skaitļotāja ēkas un laboratorijas stāvēja sardze, un katrs, kam pēc dienesta stāvokļa pienācās būt informētam, tika nozvērināts klusēt. Izņemot Reinhartu, kam Osborns to bija pateicis neoficiāli, un dažus augstākus ierēdņus un politiķus Londonā, neviens ārpus Tornesas zinātnieku grupas nekā par šo meiteni nezināja.
Pēc Džīrsa domām, visneuzticamākais šai grupā bija Flemings, un Džūdijai tika dots speciāls norādījums viņu novērot. Kopš pagājušā pavasara viņi burtiski nebija pārmainījuši gandrīz ne vārda. Reiz gan Flemings īgni un negribīgi mēģināja atvainoties, bet Džūdija asi viņu pārtrauca, un no tā laika, nejauši sastopoties, viņi izlikās viens otru neredzam. Džūdija visu laiku mierināja sevi ar domu, ka vismaz nav spiesta viņu izspiegot, jo līdz ar to, ka Flemings bija norobežojies no Donejas eksperimenta un laboratorijas, kur Džūdiju piekomandēja pēc Bridžera nāves, viņa novērošana vairs neietilpa Džūdi- jas tiešajos pienākumos. Savas sirdsapziņas mokas par pagājušo viņa bija paslēpusi zem gurdas apātijas maskas. Bet tagad stāvoklis bija mainījies. Sakoncentrējusi visu savu apņēmību, Džūdija devās uz skaitļotāja ēku
uzmeklēt Flemingu, juzdama kājās' dīvainu nespēku. Pasniegdama viņam savu instrukciju, viņa bez jebkāda ievada sacīja:
— Vai jūs to neizlasītu?
Flemings uzmeta acis papīram un pasniedza to atpakaļ.
— Tas ir uz Aizsardzības ministrijas blankas — lasiet pati! Man netīk smērēt rokas!
— Viņi ir noraizējušies par jaunā radījuma drošību, — Džūdija sausi sacīja, Fleminga dzēlības aizskarta. Viņš iesmējās.
— Vai tas jūs uzjautrina? — viņa jautāja. — Man būs jāatbild par tā drošību.
— Un kas atbildēs par jūsu drošību?
— Džon! — Džūdijas seja pietvīka. — Vai mums vienmēr jāstāv katram savā žoga pusē?
— Tā izskatās, — Flemings atbildēja pus- vienaldzīgi, puslīdzjūtīgi. — Es nepavisam netaisos apdraudēt šo jūsu dārgo radījumu.
— Tas nav manējais. Es daru savu darbu. Es neesmu jūsu ienaidnieks.
— Nē. Jūs tikai esat meitene, ko stumda, kā grib, — Viņš bezpalīdzīgi paskatījās apkārt. — Mums vairāk nav ko runāt!
Džūdija pēdējo reizi mēģināja viņam tuvoties.
— Tas šķiet tik sen, kad mēs vizinājāmies ar jahtu.
— Tas bija sen.
— Mēs taču esam tie paši.
— Tikai citā pasaulē. — Flemings sakustējās, it kā gribētu iet projām.
— Pasaule ir tā pati, Džon!
— Okei, pasakiet to viņiem!
Garām gāja Hanters.
— Mēs ņemsim viņu ārā.
— Ko tad? — Flemings atvieglots novērsās no Džūdijas.
— Mazo meiteni. Ņemsim ārā no skābekļa kameras.
— Vai mēs drīkstam paskatīties? — jautāja Džūdija.
— Šis ir speciāls gadījums — tā sakot, ievešana sabiedrībā. — Hanters jutekliski uzsmaidīja viņai un iegāja laboratorijā. Flemings nīgri nolūkojās viņam pakaļ.
— Dzīvs briesmonis dabiskā lielumā — labākā dāvana svētkos!
Džūdija neviļus skaļi iesmējās un juta, ka pēkšņi viņi kļuvuši daudz tuvāki.
— Man šis cilvēks riebjas. Pārlieku izrāda savu visžēlīgo laipnību.
— Ceru, ka viņš to nomušīs, — sacīja Flemings. — Droši vien nav nekāds labais ārsts.
225
Abi kopā viņi devās uz laboratoriju. Han- tera virsvadībā un Donejas uzraudzībā patlaban tika izņemta skābekļa kameras gala siena. Kamerā atradās šaura gulta ar riteņiem, un divi asistenti sāka to uzmanīgi vilkt ārā. Pārējie stāvēja apkārt, vērodami, kā kameras galā lēnām parādās gulta ar tajā gulošo pieaugušas meitenes stāvu: vispirms viņas kājas, apsegtas ar palagu, tad ķermenis, arī apsegts. Viņa gulēja uz muguras, un, ieraugot tās seju, Džūdijai pārsteigumā aizrāvās
15 — 460
elpa. Tā bija veselīga un skaista seja ar izteiktiem vaigu kauliem un platiem, baltu tautām raksturīgiem vaibstiem. Garie, palsie mati bija pajukuši uz spilvena, acis cieši aizvērtas, un krūtis cilājās mierīgā aizmiguša cilvēka elpā. Viņa izskatījās kā apskaidrota, blonda Kristīnes kopija.
— Tā ir Kristīne! — nočukstēja Džūdija. — Kristīne!
— Tas nevar būt! — strupi noteica Hanters.
— Tiešām ir zināma līdzība, — piekrita Doneja.
Hanters neļāva viņai turpināt.
— Tika taču izdarīta sekcija, pie tam viņa bija brunete.
Džūdija pievērsās Flemingam.
— Vai tas ir kāds baismīgs, rupjš joks?
Viņš pakratīja galvu.
— Neļaujiet sevi apmānīt! Neļaujiet jūs visi sevi apmānīt! Kristīne ir mirusi. Kristīne bija tikai paraugs.
Neviens nebilda ne vārda, kamēr Doneja pārbaudīja meitenes pulsu un noliecās, lai ielūkotos viņas sejā. Acis atvērās un nenoteikti raudzījās augšup griestos.
— Ko tas nozīmē? — jautāja Džūdija. Viņa pati savām acīm bija redzējusi Kristīni mirušu, un tomēr šā dzīvā radījuma neatvairāmā līdzība ar Kristīni viņu mulsināja.
— Tas nozīmē, — sacīja Flemings, it kā atbildēdams viņiem visiem, — ka skaitļotājs paņēma cilvēcisku būtni un izgatavoja kopiju. Dažos sīkumos viņš kļūdījās, piemēram, matu krāsā, bet visā visumā tas ir pamatīgi nostrādāts darbs. Cilvēka anatomiju var izteikt skaitļos, un tieši to skaitļotājs darīja, bet pēc tam lika mums tos atkal atšifrēt.
Hanters paskatījās uz Doneju un deva asistentiem zīmi aizstumt gultu uz blakus telpu.
— Un tomēr tas mums deva to, ko mēs gribējām, — sacīja Doneja.