— Jūs tā domājat? Galvenais ir smadzenes, ķermenim nav nekādas nozīmes. Skaitļotājs izgatavojis nevis cilvēcisku būtni, bet gan mums svešu radījumu, kas tikai izskatās pēc cilvēka.
— Doktors Džīrss mums izstāstīja jūsu teoriju, — sacīja Hanters, sekodams asistentiem, lai neizlaistu no acīm meiteni.
Doneja kādu brīdi vēl vilcinājās.
— Varbūt jums ir taisnība, — viņa sacīja. — Un tādā gadījumā tas būs vēl interesantāk.
Flemings ar pūlēm apvaldījās.
— Ko jūs domājat ar to darīt?
— Mēs to, tas ir, viņu, mācīsim un audzināsim.
Flemings pagriezās un izgāja no laboratorijas atpakaļ skaitļotāja telpā. Džūdija viņam sekoja.
— Kāpēc jūs tā uztraucaties? — viņa jautāja. — Visi citi…
Flemings pagriezās pret viņu,
— Vienmēr, kad augstāka civilizācija sastop zemāku, tā to iznīcina. Tāpēc es uztraucos. Dzelzs laikmeta cilvēks iznīcināja akmens laikmetu, bālģīmji sakāva indiāņus. Kas notika ar Kartāgu, kad romieši bija to uzvarējuši?
— Bet galu galā vai tas ir tik slikti?
— Mums tas būs slikti.
— Kāpēc gan šis .. .
— Stiprie vienmēr ir nežēlīgi pret vājajiem.
Džūdija bikli piedūrās viņa piedurknei.
— Tad vājajiem jāturas kopā.
— Par to jums vajadzēja padomāt agrāk, — viņš sacīja.
Džūdija bija pietiekami prātīga, lai viņu vairāk netirdītu, un atgriezās savā dzīvē, atstādama Flemingu ar viņa raizēm un šaubām.
Togad no agra pavasara nebija ne vēsts. Līdz pat aprīļa beigām laiks pieturējās drēgns un nemīlīgs, it kā pieskaņodamies drūmajai nometnes atmosfērai. Izņemot Donejas eksperimentu, nekas cits negāja nekādā lāgā. Džīrsa pastāvīgais štats un raķešu konstruktoru brigādes sasprindzināti strādāja, bet bez sevišķiem panākumiem. Izmēģinājumi notika biežāk nekā jebkad, taču nedeva kaut cik apmierinošus rezultātus. Pēc katras jaunas neveiksmes Atlantijas padebešu pelēkās skrandas atkal nogūlās pār zemesragu, it kā drūmi vēstīdamas, ka nekad nekas nemainīsies un neuzlabosies.
Vienīgi Donejas izaudzētā meitene ziedēja kā eksotisks stāds siltumnīcā. Vienā laboratorijas spārnā bija iekārtotas viņas mācību un dzīvojamās telpas. Te viņu apkalpoja, uzraudzīja un gatavoja nākamajai misijai kā pasaku princesi. Pēc izcelsmes vietas viņu iesauca par Andromēdu, mācīja to ēst un dzert, sēdēt un staigāt. Sākumā meitenei grūti padevās fiziskās iemaņas, jo, kā teica Doneja, viņai nebija nekādu normāla bērna instinktu, bet drīz vien kļuva skaidrs, ka viņa spēj apbrīnojami ātri apgūt zināšanas. Nekad nekas viņai nebija divreiz jāsaka. Ja viņa saprata kāda uzdevuma jēgu un lietderību, tad paveica to bez vilcināšanās un piepūles.
Tāpat bija ar valodu. Sākumā šķita, ka meitenei nav ne jausmas par to, viņa nekad nebija brēkusi, kā brēc zīdaiņi, un viņu vajadzēja mācīt kā kurlu bērnu, liekot pievērst uzmanību savu balss saišu vibrācijām un to radītajam efektam. Bet, sapratusi valodas nozīmi, viņa tik ātri iemācījās izrunāt vārdus, ka tikai vajadzēja spēt tos pateikt priekšā. Pēc dažām nedēļām meitene jau prata runāt, lasīt un rakstīt.
Dažu nedēļu laikā viņa bija iemācījusies arī kustēties kā cilvēciska būtne, gan mazliet stīvi, it kā tās ķermeni vadītu instrukcijas, nevis pašas griba, taču graciozi un bez mazākās neveiklības. Lielāko daļu laika meitene pavadīja savos apartamentos, taču katru dienu, ja vien nelija, slēgtā mašīnā viņu aizveda tālu tīrelī, prom no visām acīm gan iekšpus, gan ārpus nometnes, un bruņotas svītas apsardzībā ļāva viņai pastaigāties svaigā gaisā.
Andromēda nekad nesūdzējās, lai ko ar viņu darīja. Pret medicīniskajām pārbaudēm, mācībām, pastāvīgo uzraudzību viņa izturējās tā, it kā tai pašai nebūtu ne savas gribas, ne vēlēšanos. Viņā nebija vērojama nekādu emociju un sajūtu izpausme, izņemot vienīgi izsalkumu pirms maltītes un nogurumu vakarā, un tas arī bija tikai fizisks, nevis garīgs nogurums. Viņa allaž bija maiga, allaž padevīga un ļoti skaista. Likās, it kā viņa dzīvotu pa sapņiem.
Džīrss un Doneja noorganizēja viņas izglītošanu tādā tempā, ka viss universitātes kurss neprasīja vairāk laika kā vasaras skolas programma. Tiklīdz Andromēda bija apguvusi decimālās aritmētikas pamatus, matemātika viņai vairs nekādas grūtības nesagādāja. Šai ziņā meitene atgādināja skaitļošanas mašīnu: risināja uzdevumus ar mašīnas nelokāmo loģiku un veiklību un nekad nekļūdījās. Šķita, ka bez mazākās piepūles viņa spēj paturēt galvā vissarežģītākās progresijas. Un arī citās nozarēs viņas atmiņā glabājās milzums faktu kā enciklopēdijā. Džīrss un akadēmiski izglītotie pedagogi, kas cits pēc cita ieradās Tornesā — gan ne lai paši mācītu Andromēdu, jo viņas eksistence bija pārāk liels noslēpums, bet lai instruētu viņas skolotājus, — deva viņai pietiekami plašas zināšanas vispārizglītojošos priekšmetos, un vasaras beigās, kad šis kurss bija izņemts, Andromēda teorētiski zināja par pasauli apmēram tikpat daudz, cik apdāvināts un cītīgs vidusskolas absolvents. Viņai trūka vienīgi praktiskās pieredzes un aktīvas attieksmes pret dzīvi. Kaut gan meitene bija moža un pietiekami runīga, tomēr šķita, ka viņa dzīvo un darbojas it kā miegā — visa viņas izturēšanās atstāja tādu iespaidu.
— Jums ir taisnība, — Doneja piekāpās Flemingam. — Viņai galvā ir nevis smadzenes, bet gan skaitļošanas iekārta.
— Vai tas nav viens un tas pats? — Flemings paskatījās uz slaido, skaisto meiteni, kas sēdēja savā istabā pie galda un lasīja. Šī bija'viena no retajām reizēm, kad viņš pārkāpa Donejas valstības slieksni. No laboratorijas bija izvākta visa aparatūra un telpa sadalīta vairākās istabās, kur gluži kā reklāmas prospekta bildītēs blondā meitene šķita viens no interjera priekšmetiem.
— Viņa ir absolūti nemaldīga, — sacīja Doneja. — Viņa neko neaizmirst. Viņa nekad nekļūdās. Jau tagad viņa zina vairāk nekā lielākā daļa cilvēku.
Flemings sarauca pieri.
— Un jūs turpināsit bāzt viņā iekšā informāciju, kamēr tā zinās vairāk nekā jūs pati?
— Droši vien. Mūsu priekšniecībai ir savi plāni attiecībā uz viņu.
Džīrsa plāns bija pilnīgi skaidrs. Aizsardzības mašinērijas steidzamās problēmas palika neatrisinātas par spīti tam, ka tagad šai nolūkā tika lietots jaunais skaitļotājs. Galvenais kavēklis bija tas, ka patiesībā neviens nezināja, kā to lietot. Uz vairākām stundām dienā Džīrsa darbinieki atņēma skaitļotāju Flemingam, un viņiem izdevās ar tā palīdzību ļoti ātri izdarīt milzum daudz aprēķinu, taču viņi neprata pilnīgi izmantot tā iespējas un izlietot tā augsto intelektu, lai atrisinātu problēmas, kas nebija izteiktas skaitļu valodā. Ja Flemingam bija taisnība, ka ar mašīnas palīdzību radītās būtnes ir tai radniecīgas, tad vajadzēja būt kādai iespējai vienu no tām izmantot par starpnieku. Pirmais briesmonis acīmredzot nebija spējīgs paziņot skaitļotājam cilvēku vajadzības, bet ar meiteni bija citādi. Ja varētu viņu izlietot par starpnieku, iespējams, ka rezultāti būtu visai efektīvi.
Aizsardzības ministrs neiebilda pret šo ideju, un, kaut gan Flemings brīdināja Osbornu, tāpat kā bija brīdinājis Džīrsu, Osbor- nam valdības aprindās nebija nekādas ietekmes. Flemingam atlika vienīgi stāvēt malā un noskatīties, kā cilvēki, kas negrib viņu uzklausīt, paši to neapzinādamies, veicina mašīnas nolūku piepildīšanos. Fleminga uzskats balstījās vienīgi uz loģiskiem secinājumiem un pieņēmumiem. Ja viņš maldījās, tad bija spriedis aplam jau pašā sākumā un notikumu norise īstenībā nebija tāda, kā viņš iedomājās. Bet, ja viņam bija taisnība, tad šie cilvēki paši gāja pretī savam postam.