Flemings patlaban atradās skaitļotāja telpā, kad Džīrss un Doneja pirmoreiz ieveda tur meiteni.
— Dieva dēļ, ko jūs gribat darīt! — Viņa acis pēdējā bezcerīgā lūgumā pievērsās Džīr- sam, tad Donejai.
— Mēs jau esam dzirdējuši, ko jūs domājat, Fleming, — sacīja Džīrss.
— Tad nelaidiet viņu šeit iekšā!
— Ja jūs gribat sūdzēties, sūdzieties ministrijā! — Džīrss pagriezās atpakaļ pret laboratorijas durvīm. Doneja paraustīja plecus: viņai likās, ka Flemings taisa daudz trokšņa par neko.
Džīrss pieturēja atvērtās durvis, kamēr pa tām ienāca Andromēda. To pavadīja Hanters, kurš soļoja viņai blakus, turēdamies mazliet iepakaļ, it kā viņi abi būtu Džeinas Ostenas romāna varoņi. Andromēda kustējās mazliet kokaini, bet šķita neparasti moža, viņas seja bija mierīga un acis raudzījās vērīgi. Šai ainā bija kaut kas pompozs un nereāls, it kā tūlīt vajadzētu sākties menuetam.
— Šī ir skaitļotāja vadības telpa, — Džīrss paskaidroja Andromēdai, kas apstājusies lūkojās apkārt. Viņš runāja laipnīga, bet stingra tēva tonī. — Es tev par to stāstīju, vai atceries?
— Kāpēc lai es neatcerētos?
Kaut gan meitene runāja lēni un mazliet māksloti, viņas balss, tāpat kā seja, bija spēcīga un pievilcīga.
Džīrss pieveda viņu tuvāk.
— Šī ir ievades iekārta. Vienīgais veids, kā mēs varam sniegt informāciju skaitļotājam, ir ar šā teletaipa starpniecību. Tas prasa daudz laika.
— Protams. — Viņa ar mierīgu interesi aplūkoja klaviatūru.
— Ja mēs gribam ar to sarunāties, — Džīrss turpināja, — mēs atlasām vajadzīgo no izvadītā materiāla un atkal ievadām atpakaļ.
— Tas ir ļoti gausi un apgrūtinoši, —viņa lēnām sacīja.
Pienāca Doneja un nostājās Andromēdai otrā pusē.
— Ciklops no otras istabas var ievadīt informāciju tieši skaitļotājā pa šo koaksiālo kabeli.
— Vai jūs gribat, lai es to daru?
— Mēs gribam noskaidrot, — sacīja Džīrss.
Andromēda pacēla acis un sastapa Fleminga ciešo skatienu. Iepriekš viņa Flemingu nebija pamanījusi un tagad neizteiksmīgi vērās viņā.
— Kas tas tāds?
— Doktors Flemings, — paskaidroja Doneja. — Viņš uzbūvēja skaitļotāju.
Meitene stīvi piegāja pie Fleminga un pastiepa roku.
— Esiet sveicināti! — viņa sacīja, it kā atkārtodama stundā iemācītu frāzi. Flemings izlikās neredzam pasniegto roku un nenovērsa no viņas skatienu. Meitene, acis nemirkšķinādama, kādu brīdi raudzījās viņā un tad nolaida roku.
— Jums jābūt gudram cilvēkam, — viņa kategoriski noteica. Flemings iesmējās. — Kāpēc jūs tā darāt?
— Kā?
— Smejaties — tā laikam to apzīmē?
Flemings paraustīja plecus.
— Cilvēki smejas, kad ir priecīgi, un raud, kad ir bēdīgi. Dažreiz mēs smejamies, kad esam nelaimīgi.
— Kāpēc? — Viņa nenolaida acis no Fleminga sejas. — Kas tas ir — priecīgi un bēdīgi?
— Tās ir emocijas.
— Es tās nejūtu.
— Nē. Tev to nav.
— Kāpēc jums tās ir?
— Tāpēc, ka mēs neesam pilnīgi. — Flemings raudzījās pretī viņas ciešajam skatienam, it kā tas būtu izaicinājums. Džīrss nepacietīgi samīņājās.
— Vai tas ir kārtībā, Fleming? Indikator- panelis nekā nerāda.
— Kurš ir indikatorpanelis? — Andro- mēda jautāja, novērsdama skatienu no Fleminga. Džīrss parādīja, un meitene stāvēja, raudzīdamās uz tumšo spuldzīšu rindām, kamēr Džīrss un Doneja skaidroja viņai, kādas ir to funkcijas un kā lietojami elektrodi.
— Mēs gribētu, lai tu nostājies starp tiem, — sacīja Džīrss.
Andromēda nesteidzīgi paspēra dažus solus uz paneļa pusi. Viņai tuvojoties, spuldzītes iemirgojās. Viņa apstājās.
— Nekas, nebaidies, — sacīja Doneja. Džīrss noņēma elektrodiem aizsargus un skubināja meiteni iet uz priekšu. Flemings saspringti vēroja notiekošo, bet nekā neteica. Ar stingu un sasprindzinātu seju Andromēda negribīgi paklausīja un, sasniegusi paneli, nostājās starp elektrodiem, kas atradās dažu collu atstatumā abpus viņas galvai. Spuldzītes sāka zibsnīt ātrāk. Telpu piepildīja skaitļotāja dūkoņa. Neviena nepamudināta, meitene lēnām pacēla rokas augšup pret platēm.
— Vai jūs esat drošs, ka tur nav augstsprieguma? — Džīrss bažīgi palūkojās Fle- mingā.
— Skaitļotājs pats regulē spriegumu.
Kad meitenes rokas pieskārās metāla platēm, viņa nodrebēja. Kādu brīdi viņa tā stāvēja ar nekustīgu seju, kā transā ieslīgusi, tad nolaida rokas un sazvārojās. Doneja un Džīrss viņu uztvēra un apsēdināja krēslā.
— Vai viņai nekas nenotika? — jautāja Džīrss.
Doneja pamāja.
— Bet paskatieties!
Spuldzītes uz paneļa sparīgi zibsnīja vienā laidā, un skaitļotāja dūkoņa kļuva skaļāka nekā iepriekš.
— Ko tas nozīmē?
— Tas runā ar mani, — sacīja meitene. — Tas zina par mani.
— Ko tas saka? — jautāja Doneja. — Ko tas zina par tevi? Kā tas runā?
— Mēs … mēs sazināmies.
Džīrss izskatījās neomulīgi apjucis.
— Ar skaitļiem?
— To varētu izteikt arī skaitļos, — meitene sacīja, neko neredzošām acīm vērdamās vienā punktā. — Vajadzētu ļoti daudz laika, lai to izskaidrotu.
— Un vai tu vari tam pateikt… — Doneju pārtrauca skaļš sprādziens blakus telpā. Indikatorpanelis nodzisa, dūkoņa apklusa.
— Kas notika? — Džīrss jautāja.
Nekā viņam neatbildējis, Flemings pagriezās un ātri izgāja cauri uz pirmo laboratorijas bloku, kur atradās Ciklops ar savu tvertni. No savienojošajiem vadiem virs tvertnes cēlās dūmi. Kad viņš izrāva šos vadus, to gali bija apdeguši melni un pie tiem karājās pārogļojušos audu ļerpatas. Flemings ieskatījās tvertnē un saknieba lūpas.
— Kas ar to noticis? — Iesteidzās Doneja un viņai pakaļ Džīrss.
— Nosists ar strāvu. — Flemings pašūpoja vadus Donejai priekšā. — Atkal ir noticis īssavienojums, un šis radījums ir nogalināts.
Džīrss iebāza degunu tvertnē un riebumā atrāvās atpakaļ.
— Ko jūs izdarījāt pie vadības pults? — viņš bargi noprasīja.
Flemings nosvieda zemē apdegušās vadu atliekas.
— Es neizdarīju nekā. Skaitļotājs pats zina, kā regulēt spriegumu … tas zina, kā sadedzināt audus … kā nogalināt.
— Bet kāpēc? — Džīrss jautāja.
Viņi visi instinktīvi paskatījās uz skaitļotāja telpas durvīm. Tajās stāvēja meitene.
— Tāpēc, ka ir viņa! — Izstiepis apakšžokli, Flemings bargi piegāja klāt Andro- mēdai. — Tu nupat viņam to pateici, vai ne? Tas zina, ka tagad tam ir labāks vergs. Šis nožēlojamais radījums tam vairs nav vajadzīgs. To viņš tev pateica, vai ne?