Andromēda mierīgi paskatījās uz viņu.
— Jā.
— Redziet! — Flemings apsviedās pret Džīrsu. — Nu jums ir slepkava! Ar Bridžeru tas varbūt bija nelaimes gadījums, varbūt arī ar Kristīni, kaut gan es to sauktu par nogalināšanu netīšām. Bet šī nu ir īsta slepkavība ar iepriekšēju nodomu.
— Tas bija tikai primitīvs radījums, — sacīja Džīrss.
— Un pilnīgi lieks! — Flemings atkal pievērsās meitenei. — Vai ne tā?
— Tas traucēja, •— viņa atbildēja.
— Un nākamreiz varbūt tu būsi tā, kas traucēs .. . vai es, vai jebkurš no mums!
Meitenes sejā vēl arvien nebija nekādas izteiksmes.
— Mēs tikai likvidējām nevajadzīgu materiālu.
— Mēs?
— Skaitļotājs un es. — Viņa pielika roku pie pieres. Flemings samiedza acis.
— Tātad tu esi tas pats, kas viņš? Daļa no viņa prāta?
— Jā, — meitene neskanīgi atbildēja.
— Es saprotu . ..
— Tad saproti un iegaumē! — Flemings aiz satraukuma gandrīz kliedza un piebāza savu seju cieši klāt meitenes sejai. — Tā ir informācija: nogalināt ir slikti!
— Slikti? Ko nozīmē «slikti»?
— Ne visai sen jūs pats aģitējāt par nogalināšanu, — sacīja Džīrss.
— Ak, dievs! — Flemings nikni iesaucās.
— Vai neviens vairs nav pie pilna prāta?! Viņš vēl mirkli cieši noraudzījās uz An-
dromēdu, tad pusskriešus izmetās laukā.
Bolderšovas kalnā viss izskatījās gandrīz tāpat kā tad, kad Reinharts pirmoreiz aizveda Džūdiju uz turieni. Celtnieku atstātās pēdas apkārtējā tīrelī bija aizaugušas ar zāli un viršiem, gar ēku sienām rēgojās tumšas joslas, kur ziemas vētru laikā ūdens bija pārplūdinājis notekcaurules, bet trīsstūrainā arka vēl arvien nekustīgi pacēlās pāri milzīgajam kausam, un galvenajā observatorijas ēkā aparatūra un personāls turpināja savu mierīgo, sistemātisko darbu. Vadības pults vēl arvien atradās Hārvija pārziņā, skaitļošanas mašīnas tāpat stāvēja pa labi un kreisi no viņa abpus platajam logam, un pie sienas vēl arvien karājās zvaigžņu fotogrāfijas, gan vairs ne tik svaigas un jaunas kā kādreiz.
Par notikušajām izmaiņām un skarbo realitāti, kas aizņēma visu prātus, liecināja vienīgi milzīgā, lakotā pasaules karte, uz kuras ar tušu bija atzīmētas orbitālo raķešu trajektorijas. Te atklājās tas, ko slēpa ārējais miers, — mokošās bažas un drudžainais satraukums, ar kādu viņi vēroja draudus debesīs virs sevis bez žēlastības kļūstam arvien lielākus un lielākus. Reinharts šo karti dēvēja par «uguns rakstiem uz sienas» un kopā ar observatorijas brigādi strādāja dienu un nakti, rūpīgi iezīmēdams tajā katru jaunu trasi un sūtīdams arvien steidzīgākus un drūmākus ziņojumus uz Vaithollu.
Pēdējo mēnešu laikā bija izsekotas gandrīz simt nezināmas izcelsmes raķetes, kuru palaišanas vietai pēc aprēķiniem vajadzēja atrasties Klusajā okeānā vairāku simtu jūdžu liela trīsstūra teritorijā starp Mandžū- riju, Vladivostoku un Ziemeļjapānu. Neviena no šai teritorijai tuvējām valstīm neatzina, ka būtu tās palaidusi. Kā izteicās Vandenbergs, tās varēja piederēt jebkuram no šiem
trim Anglijas partneriem Apvienoto Nāciju Organizācijā.
Vandenbergs bieži ieradās observatorijā un ilgi un neauglīgi apspriedās ar Reinhartu. Pēc iegūtajiem datiem viņi droši varēja pateikt tikai to, ka šīm raķetēm ir darbojošies dzinēji, ka tās palaistas ap četrdesmito ziemeļu platuma grādu starp simt trīsdesmito un simt piecdesmito austrumu garuma grādu un lido pāri Krievijai, Rietumeiropai un Britu salām trīssimt piecdesmit līdz četrsimt jūdžu augstumā ar apmēram sešpadsmit tūkstoš jūdžu ātrumu stundā. Pārlidojušas Britāniju, tās pa lielākajai daļai šķērsoja Ziemeļatlantiju, Grenlandi, Kanādas polāros apgabalus un, domājams, iegāja stacionārajā orbītā tajā pašā Ziemeļķīnas jūras apvidū. Lai kāds bija šo raķešu kurss, tās vienmēr lidoja pāri Anglijai vai Skotijai, tātad noteikti bija vadāmas un ar nolūku tika novirzītas uz šo nelielo mērķi. Kaut gan par to lielumli un formu nekas noteikts nebiia zināms, tās raidīja sekošanas signālu un acīmredzot bija pietiekami lielas, lai nestu kodollādiņu.
— Es nezinu, kāds ir to uzdevums, — atzina Reinharts. Viņš bija kā apsēsts ar šīm raķetēm. Lai cik nelaimīgs profesors bija juties, kad vajadzēja atstāt Tornesu, tagad visas viņa domas aizņēma šis jaunais un biedējošais notikumu pavērsiens.
Vandenbergam bija savs pārliecinošs un saprātīgs spriedums.
— To uzdevums ir skaidrs: kāds Austrumos grib, lai mēs zinātu, ka viņu tehnika ir pārāka par mūsējo. Viņi lielīgi lidina tās pāri mūsu galvām, lai parādītu pasaulei, ka mēs nevaram atmaksāt ar to pašu. Jauns ieroču žvadzināšanas veids.
— Bet kāpēc tās vienmēr lido pāri mūsu zemei?
Izskatījās, ka Vandenbergam būtu mazliet žēl profesora.
— Tāpēc, ka jūs esat pietiekami maziņi un pietiekami svarīgi, lai savā ziņā noderētu par ķīlu. šīs salas vienmēr ir bijušas labs mērķis.
— Labi. — Reinharts pameta ar roku uz sienas kartes pusi. — Te jums ir pierādījumi. Vai Rietumi neierosinās šo jautājumu Drošības Padomē?
Vandenbergs papurināja galvu.
— Nē, iekams mēs nevaram runāt no spēka pozīcijām. Tiem tur ļoti patiktos, ka mēs skrietu žēloties pie Apvienotajām Nācijām un atzītu savu vājumu. Tad mēs būtu viņu varā. Mums vispirms ir vajadzīgs kāds aizsardzības līdzeklis.
Reinharts šķita skeptiski noskaņots.
— Ko jūs darāt šajā sakarā?
— Mēs forsējam darbus, cik vien varam. Džīrsam ir viena ideja …
— Ak, ko nu Džīrss!
— Džīrsam ir ideja, — Vandenbergs neievēroja starpsaucienu, — likt šim radījumam meitenes izskatā strādāt kopā ar jūsu
skaitļotāju. Varbūt tā mums izdotos tikt pie īsti ātras domāšanas.
— Tas bija mans skaitļotājs, — īgni noteica Reinharts. — Vēlu jums panākumus.
Vēlu vakarā, kad Vandenbergs bija aizbraucis, ieradās Flemings. Reinharts vēl strādāja, pūlēdamies noteikt, no kurienes tiek raidīti zemes signāli, kas liek raķetēm mainīt kursu, kad izdzirdēja ārā nočīkstam Fleminga mašīnas bremzes. Flemingam bija gandrīz tāda sajūta, it kā viņš atgrieztos mājās: pazīstamā telpa, Hārvijs pie vadības pults, mazais, akurātais profesors, kas tēvišķīgi viņu sagaida. No visiem trim Flemings izskatījās visvairāk saguris.
— Te viss šķiet tik normāli. — Flemings pārlaida acis lielajai, kārtīgajai telpai. — Mierīgi un tīri.
Reinharts pasmaidīja.
— Šobrīd te nemaz neiet tik normāli.
— Vai mēs varam parunāties?
Reinharts aizveda viņu uz telpas tālāko
stūri, kur bija novietoti divi apmeklētājiem domāti atpūtas krēsli un mazs galdiņš.
— Es jums jau teicu pa telefonu, Džon, ka nekā nevaru izdarīt. Viņi ir nolēmuši izmantot šo radījumu kā palīgu skaitļotājam, lai risinātu Džīrsa raķešu problēmas.
— Tieši to jau skaitļotājs grib.
Reinharts paraustīja plecus.
— Man tagad tur vairs nav nekādas teikšanas.