— Nevienam no mums tās vairs nav. Es
turos tikai mata galā. Kādreiz mēs spriedām, ka varēsim katrā laikā izraut kontaktu .. . nu, tagad mēs to vairs nevaram, vai ne? — Flemings nervozi grozīja pirkstos sērkociņu kastīti, ko bija izņēmis, lai aizdedzinātu cigareti. — Tagad skaitļotājs vada pats sevi. Un tam ir aizstāvji un sabiedrotie. Ja šis radījums, kas izskatās pēc sievietes, būtu ieradies ar kosmosa kuģi, tas sen jau būtu iznīcināts. Tā nolūki būtu atmaskoti. Bet, tā kā tas ir iesūtīts mūsu vidū daudz viltīgāk un tam piešķirts cilvēka izskats, tad to ņem pretī, vērtējot tikai pēc ģīmja. Un šis ģīmis ir skaists. Nav nozīmes runāt ar Džīrsu un visu to sugu. Esmu mēģinājis. Es patiešām esmu nobijies, profesor!
— Mēs visi esam nobijušies, — atbildēja Reinharts. — Jo vairāk mēs uzzinām par Visumu, jo vairāk tas mūs biedē.
— Paklausieties! — Flemings dedzīgi paliecās uz priekšu. — Padomāsim ar galvu! Šī mašīna, ko radījušas kādas citas pasaules smadzenes, nogalināja pati savu vienacaino briesmoni. Tā nogalināja Kristīni. Tā nogalinās mani, ja es stāšos tai ceļā.
— Tad nestājieties lai ceļā, — gurdi sacīja Reinharts. — Ja jums draud briesmas, neejiet vairs tai tuvumā.
— Briesmas! — Flemings nošņācās. — Vai jūs domājat, ka es gribu nomirt šausmīgā nāvē kā Deniss Bridžers valdības vai «Intel» labā? Es tikai esmu nākamais sarakstā. Ja mani padzīs vai nogalinās, kas notiks pēc tam?
— Šobrīd jautājums ir, kas notiks pirms tam, — Reinharts runāja gluži kā ārsts bezcerīgā gadījumā. — Es nespēju palīdzēt jums, Džon.
— Bet Osborns?
— Viņam tagad vairs nav groži rokās.
— Viņš varētu pierunāt savu ministru griezties pie premjera.
— Pie premjerministra?
— Viņam taču maksā algu, vai ne?
Reinharts pakratīja galvu.
— Jums nav nekādu pierādījumu, Džon.
— Man ir daži argumenti.
— Šaubos, vai kādam no viņiem būs noskaņojums jūs uzklausīt. — Reinharta mazā roka pamāja uz kartes pusi. — Pašreiz visu prātus nodarbina šis te.
— Kas tas ir?
Reinharts pastāstīja. Flemings sēdēja un klausījās, saspringts kā stīga un nelaimīgs, žņaudzīdams pirkstos salauzīto sērkociņu kastīti.
— Mēs taču nevaram vienmēr un visur būt pirmie, — viņš sacīja, pārtraukdams profesora skaidrojumus. — Ar cilvēkiem mums vismaz ir iespējams vienoties.
— Ar kādiem noteikumiem? — jautāja Reinharts.
— Vienalga, ar kādiem. Nekas nevar būt ļaunāk par to, kas mums draud. Bumba nozīmē ātru civilizācijas galu, bet lēna planētas pakļaušana… — Fleminga balss aizlūza.
Premjerministrs — vecs sportiska izskata džentlmenis ar zilām, žibelīgām acīm — sēdēja savā ozolkoka paneļiem izliktajā kabinetā Apakšnama ēkā aiz liela rakstāmgalda, kas aizņēma gandrīz pusi istabas, un klausījās aizsardzības ministrā. Caur dekoratīvi spraišļotajiem logiem maigi plūsmoja saules gaisma. Pie durvīm pieklauvēja, un aizsardzības ministrs sarauca pieri: viņš bija godkārīgs, jauns cilvēks, kas necieta, ka viņu pārtrauc.
— Ahā, tur jau nāk zinātnes pārstāvji! — Premjerministrs vēlīgi pasmaidīja, kad durvīs parādījās Retklifs un Osborns. — Jūs, Bērdet, laikam neesat pazīstami ar Osbornu?
Aizsardzības ministrs piecēlās un nevērīgi sasveicinājās. Premjerministrs ar rokas mājienu uzaicināja visus apsēsties.
— Brīnišķīga diena, kungi, vai ne? Atceros, tieši tāds laiks bija toreiz Dinkerkā. Šķiet, ka saulei vienmēr tīk uzsmaidīt tautas posta brīdī. — Viņš pievērsās Bērdetam. — Varbūt jūs, mans dārgais, izklāstīsit mūsu pretenzijas?
— Runa ir par Tornesu, — Bērdets sacīja Retklifam. — Mēs gribam pārņemt skaitļotāju pilnīgi savā ziņā, skaitļotāju un visu, kas ar to saistīts. Principā mēs par to jau esam vienojušies, vai ne? Premjerministrs un es domājam, ka nu tas brīdis ir klāt.
Retklifs uzmeta viņam nelaipnu skatienu.
— Jūs taču skaitļotāju jau lietojat.
— Tagad mums ar to vien nepietiek, vai ne, ser? — Bērdets aicināja talkā premjerministru.
— Mums ir nepieciešama jauna pārtvērēj- raķete, kungi, un nepieciešama loti steidzami! — Aiz premjerministra laipnajām, lēnīgajām, mazliet vecmodīgajām manierēm slēpās stingra noteiktība un lietišķs tvēriens. — Četrdesmitajā gadā mums bija «spit- faieri», bet šobrīd ne mums, ne mūsu sabiedrotajiem Rietumos nav ar ko stāties pretī šiem draņķiem, kas lido pāri.
— Un nav izredžu kaut ko efektīvu konstruēt ar parastajiem līdzekļiem, -— piebilda Bērdets.
— Bet mēs taču varētu sadarboties un kopīgi kaut ko izgudrot, vai ne? — Retklifs jautāja Osbornam.
Bērdets nebija no tiem, kas veltīgi šķiež laiku.
— Mēs tiksim galā paši, ja pārņemsim pilnīgi savā ziņā jūsu iekārtu Tornesā un arī meiteni.
— To radījumu? — Osborns uzrāva vienu no trenētajām uzacīm, bet premjerministrs brīdinoši pamirkšķināja viņam.
— Doktors Džīrss uzskata, ka, izmantojot šo dīvainā veidā izaudzēto jauno lēdiju, lai nodotu mūsu prasības skaitļotājam un pārtulkotu tā aprēķinus mums, mēs spētu ļoti īsā laikā atrisināt veselu virkni problēmu.
— Ja vien uz to var paļauties.
Premjerministra skatienā pavīdēja ieinteresētība.
— Es jūs īsti labi nesapratu.
— Daži no mūsu cilvēkiem izsaka bažas par skaitļotāja potenciālajiem nolūkiem, — pats tā nedomādams, bet ķerdamies pie salmiņa, sacīja Retklifs. Neviens ministrs negrib zaudēt savas pozīcijas un, lai tās paturētu, ir gatavs laist darbā pat apšaubāmus argumentus. Premjerministrs nevērīgi atmeta ar roku.
— Ak, jā, esmu par to dzirdējis.
— Līdz šim, ser, šī meitene ir atradusies stingrā mūsu zinātnieku grupas uzraudzībā, — sacīja Osborns. — Profesore Doneja …
— Doneja varēs palikt.
— Par konsultanti, — Bērdets pasteidzās piebilst.
— Bet doktors Flemings? — jautāja Retklifs.
Premjerministrs atkal pievērsās Bērdetam.
— Arī Flemings varētu būt noderīgs, vai ne?
Bērdets sarauca pieri.
— Mums būs nepieciešama pilnīga rīcības brīvība un ļoti stingra slepenība.
Retklifs izspēlēja savu pēdējo kārti.
— Vai jūs domājat, ka viņa, šī meitene, spēs to izdarīt?
— Iesaku pajautāt viņai pašai, — premjerministrs sacīja un nospieda mazu zvana pogu uz galda. Tūlīt pat durvīs parādījās jauns cilvēks. — Esiet tik laipns, palūdziet ienākt doktoru Džīrsu un viņa jauno dāmu.
— Viņa ir šeit?'! — Retklifs pārmetoši paskatījās uz Osbornu, it kā tā būtu viņa vaina.
— Jā, mans dārgais! — Premjerministrs savukārt jautājoši paskatījās uz Osbornu. — Vai viņa ir .. .
— Viņa izskatās pilnīgi normāla.
Premjerministrs izdvesa īsu atvieglojuma
nopūtu un, kad durvis atkal pavērās, lai ielaistu Džīrsu un Andromēdu, piecēlās kājās.
— Nāciet, nāciet, doktor Džīrs! Un jūs arī, mana dārgā!
Andromēdu apsēdināja krēslā tieši pretī premjerministram. Viņa rātni sēdēja, mazliet noliekusi galvu un sakrustojusi rokas klēpī, gluži kā pie priekšnieka izsaukta mašīnrakstītāja.