— Jums droši vien tas viss liekas diezgan dīvaini, — mierinoši sacīja premjerministrs. Viņa atbildēja lēnām, ar pareiziem, skolnieciskiem teikumiem.
— Doktors Džīrss man paskaidroja.
— Vai viņš paskaidroja, kāpēc mēs esam atveduši jūs uz šejieni?
— Nē.
— Lūdzu, Bērdet! — Tālāko iztaujāšanu premjerministrs uzdeva viņam. Retklifs īdzīgi vēroja, ka Bērdets pavirzās uz krēsla malas, atbalsta elkoņus pret galdu, saliek kopā plaukstas un pāri tām sāk vērīgi raudzīties Andromēdā.
— Mūsu zemi … vai tu zini, kas ir Anglija?
— Jā.
— Mūsu zemi apdraud orbitālās raķetes.
— Mēs zinām par orbitālajām raķetēm
— Mēs? — Bērdets vēl ciešāk ieurbās viņā ar acīm.
Andromēdas sejā nekas neizmainījās, tā bija tikpat neizteiksmīga kā vienmēr.
— Skaitļotājs un es.
— Kā skaitļotājs to zina?
— Mēs apmaināmies ar informāciju.
— Tieši uz to mēs cerējām, — sacīja premjerministrs.
— Mums ir pārtveršanas līdzekļi — dažāda veida raķetes, — Bērdets turpināja, — taču nevienai no tām nav tāds ātrums, augstums un precizitāte vienlaikus, lai. . . khm … — viņš sastomījās, meklēdams piemērotu vārdu.
— Lai tās notriektu? — Andromēda vienkārši vaicāja.
— Tieši tā. Mēs varam dot tev sīkus norādījumus par nepieciešamo ātrumu, augstumu, kursu un vēl daudz citu datu, bet mums vajag, lai tas viss tiktu izteikts praktiskos inženiertehniskos aprēķinos.
— Vai tas ir grūti?
— Mums — jā. Mēs gribam uzbūvēt ļoti sarežģītu pārtvērējieroci, kas pats spētu momentāni pieņemt lēmumus.
— Es saprotu.
— Mēs gribētu, lai tu pie tā strādā kopā ar mums, — premjerministrs maigi sacīja, it kā lūgdams bērnam kādu pakalpojumu.
— Doktors Džīrss tev pateiks, kas ir vajadzīgs, un dos tev visu šim darbam nepieciešamo.
— Un doktors Flemings, — piebilda Retklifs, — vaiēs tev palīdzēt pie skaitļotāja.
Andromēda pirmoreiz pacēla acis.
— Doktors Flemings mums nebūs vajadzīgs, — viņa sacīja, un no ledainās pieskaņas viņas mierīgajā, nosvērtajā balsī saules gaismai pārskrēja it kā salta ēna.
Pēc atgriešanās no Londonas Andromēda lielākoties uzturējās konstruktoru birojā, kas atradās netālu no skaitļotāja ēkas, sagatavodama datus ievadīšanai skaitļotājā un nosūtīdama tos apstrādei. Dažreiz viņa atnāca pati un sazinājās ar skaitļotāju tieši, un tad pēc kāda brīža izvades rakstāmiekārta nodrukāja garas un sarežģītas skaitļu virknes, ko Andromēda paņēma līdzi, lai pārvērstu tehnikas valodā. Rezultāti bija ieprie- cinošāki, nekā Džīrss būtu varējis vēlēties. Uz Andromēdas rasēšanas dēļa pārsteidzoši ātri tapa jauna tēmēšanas sistēma un jaunas ballistiskas formulas, un, kad tās pārbaudīja, viss precīzi atbilda izvirzītajām prasībām. Mašīna kopā ar meiteni spēja vienā dienā paveikt to, kas cilvēku tehniskajai domai būtu prasījis veselu gadu. Rezultāti bija ne tikai efektīvi, bet arī daudzsološi. Bija skaidrs, ka vistuvākajā laikā būs iespējams uzbūvēt pilnīgi jauna tipa pārtvērēj raķeti.
Darba laikā Andromēdai bija atjauts brīvi staigāt pa centra teritoriju, un, kaut gan vakaros viņa apsardzes pavadībā nozuda savās dzīvojamās telpās, drīz vien visi viņu jau pazina. Džūdija izplatīja versiju, ka tā ir darbu zinātniskā vadītāja, ko šurp atkoman- dējusi Aizsardzības ministrija.
Nākamajā nedēļā Anglijas valdība publicēja komunikē:
«Viņas Majestātes valdība kopš kāda laika ir konstatējusi, ka pāri Britu salām arvien lielākā skaitā lido orbitālas raketes, iespējams, raķešu šāviņi. Kaut gan šīs nezināmās piederības raķetes, kas tiek palaistas no Zemes, lido pāri lielā ātrumā un lielā augstumā, pagaidām trauksmei nav iemesla. Viņas. Majestātes valdība tomēr uzskata par nepieciešamu paziņot, ka tā ir tīša mūsu nacionālās gaisa telpas robežu pārkāpšana un ka tiek veikti pasākumi, lai šīs raķetes pārtvertu un noteiktu to piederību.»
Flemings klausījās televīzijas pārraidi ar portatīvo uztvērēju savā mājoklī Tornesā. Viņš vairs nebija atbildīgais par skaitļotāju, un Džīrss bija izteicies, ka varbūt viņš jutīšoties laimīgāks, būdams projām no tā. Taču Flemings palika — daļēji aiz stūrgalvības, daļēji tādēļ, ka juta tuvojamies nelaimi, un turpināja vērot, kā veicas Andromēdai un abiem jaunajiem operatoriem, kas bija norīkoti palīdzēt viņai pie skaitļotāja. Viņš nemēģināja ne nodibināt kontaktu ar viņu, ne salabt ar Džūdiju, kas joprojām bezmērķīgā modrībā staigāja apkārt un uzturēja sakarus starp Andromēdu un augstāko priekšniecību. Bet tagad, noklausījies komunikē, viņš, neskaidras domas tirdīts, ka kaut kas jādara, devās uz skaitļotāja ēku.
Džūdija ieraudzīja viņu domās iegrimušu dirnam uz grozāmā krēsla pie vadības pults. Kopš pēdējās asās sarunas viņa nekad vairs nebija mēģinājusi tuvoties Flemingam, bet visu laiku bija vērojusi viņu ar bažām un apslēptām maiguma jūtām, ko vēl arvien glabāja dziļi savā sirdī.
Viņa piegāja pie vadības pults un nostājās Flemingam pretī
— Kāpēc jūs neatmetat visam ar roku, Džon?
— Tas jums patiktos gan, vai ne?
— Nē, nemaz. Bet jūs taču nekā nevarat izdarīt, te nīkdams un bēdādamies.
— Mums te ir tāda jauka trīsrocīga spēlīte. — Flemings ar sardonisku smīnu pavērās Džūdijā. — Es novēroju viņu, un jūs novērojat mani.
— Jūs tikai mokāt sevi.
— Greizsirdīga? — viņš jautāja.
Džūdija nepacietīgi papurināja galvu.
— Nerunājiet muļķības!
— Viņi visi jūtas tik nolādēti droši! — Flemings domīgi skatījās uz kontroles iekārtu. — Varbūt es kaut ko neizprotu vai vienkārši esmu palaidis garām …
Džūdijai un Flemingam sarunājoties, skaitļotāja telpā ienāca Andromēda. Viņa palika stāvam pie durvīm ar papīru žūksni rokā, gaidīdama, kamēr viņi beigs. Meitene bija diezgan klusa, bet ne piekāpīga. Runājot ar Džūdiju vai citiem, kas strādāja kopā ar viņu, tā mēdza izturēties kā neapstrīdama un augstāka autoritāte. Pat Džīrss nebija izņēmums. Viņa vienmēr bija nevainojami pieklājīga, taču pret visiem izturējās kā pret intelektuālā ziņā zemākiem radījumiem.
— Es gribu parunāt ar doktoru Džīrsu, — Andromēda sacīja, vēl arvien stāvēdama pie durvīm. — Lūdzu, piesakiet mani!
— Tūlīt? — Džūdija mēģināja sacensties ar viņu rāmā nicinājumā.
— Jā, tūlīt!
— Es paskatīšos, vai viņš ir brīvs, — Džūdija sacīja un izgāja. Andromēda lēnā gaitā devās pie indikatorpaneļa, ignorēdama Flemingu, bet kaut kas viņu urdīja to uzrunāt.
— Vai esi apmierināta ar savu darbu?
Meitene pagriezās un klusēdama palūkojās
uz viņu. Pēkšņi satraukts, Flemings atspiedās pret krēsla atzveltni.
— Tu jau kļūsti neaizstājama, vai ne? — viņš jautāja tādā pašā tonī, kā bija runājis ar Džūdiju.
Andromēda cēlā pašcieņā raudzījās uz viņu. Ar savu daiļi veidoto seju, garajiem matiem un gar vienkāršo, gaišo tērpu brīvi lejup nolaistajām rokām viņa izskatījās pēc statujas.