— Lūdzu, esiet piesardzīgs savos izteicienos! — viņa sacīja.
— Vai tas ir drauds?
— Jā. — Meitene to pateica ar tādu intonāciju, it kā konstatētu faktu. Flemings piecēlās.
— Nu, vai zini! Tā tik vēl trūka… — Viņš aprāvās un pasmaidīja. — Varbūt es tiešām kaut ko esmu palaidis garām.
Andromēda neuztvēra, kas slēpjas aiz šiem vārdiem, un pagriezās, lai ietu projām.
— Pagaidi mazliet!
— Man nav laika. — Tomēr viņa apstājās un gaidīja. Flemings lēnām piegāja klāt un zobgalīgi noskatīja viņu no galvas līdz kājām.
— Tev kaut kas ar sevi jadara, ja tu gribi atstāt iespaidu uz cilvēkiem. — Meitene stāvēja nepakustēdamās. Flemings pacēla roku pie viņas matiem un vienā pusē atbīdīja tos no sejas. — Tev jāatsukā mati atpakaļ, lai mēs varam redzēt, kāda tu izskaties. Tev ir ļoti skaista seja.
Andromēda pakāpās atpakaļ tik strauji, ka Fleminga roka noslīdēja no viņas matiem, bet acis nenovērsa, un tajās bija interese un neizpratne.
— Tu varētu lietot arī smaržas, — sacīja Flemings. — Tāpat kā Džūdija.
— Tas ir tas, kas ož?
Viņš palocīja galvu.
— Ne pārāk eksotiskas. Lavandas ūdeni vai ko tamlīdzīgu. Tas ir patīkami.
— Es jūs nesaprotu. — Andromēdag gludajā pierē iegūlās maza grumbiņa. — Patīkami — nepatīkami. Labi — slikti. Tur nav nekādas loģiskas atšķirības.
Flemings vēl arvien smaidīja.
— Panāc šurp!
Viņa vilcinājās, tad paspēra soli uz viņa pusi. Mierīgi un nesteidzīgi viņš ieknieba meitenes apakšdelmā.
— Vai! — acīs pazibot baiļu izteiksmei, viņa atrāvās un sāka berzēt vietu, kur viņš bija nodarījis sāpes.
— Patīkami vai nepatīkami? — viņš jautāja.
— Nepatīkami.
— Tādēļ, ka tu esi spējīga sajust sāpes. — Flemings atkal pacēla roku, un Andromēda bailīgi atrāvās. — Šoreiz es tev nedarīšu sāpes.
Viņa stāvēja stīva un saspringta, kamēr Flemings glāstīja viņas pieri, gluži kā stirna, ko glāsta bērns, padevīga, bet gatava bēgt. Viņa pirksti noslīdēja lejup gar meitenes vaigu uz kailā kakla.
— Patīkami vai nepatīkami?
— Patīkami. — Andromēda ieinteresēta vēroja, ko viņš darīs tālāk.
— Tu esi spējīga just patiku. Vai tu to zināji? — Flemings lēni atņēma roku un atvirzījās no viņas. — Šaubos, vai tas tā bija
domāts, bet, piešķirot tev cilvēka veidu . .. Cilvēki nedzīvo pēc loģikas likumiem.
— Esmu to ievērojusi! — Andromēda atkal šķita tikpat pašpārliecināta kā sarunas sākumā, taču vēl arvien Flemings saistīja visu viņas uzmanību.
— Mēs dzīvojam ar savām sajūtām, un emocijām. Tās nosaka mūsu labās un ļaunās tieksmes, mūsu estētiskos un tikumiskos principus. Bez tiem mēs droši vien iau sen būtu sevi iznīcinājuši.
— Jūs šai virzienā darāt, ko spējat. — Andromēda ar nicinošu smaidu paraudzījās uz saviem papīriem. — Jūs esat gluži kā bērni ar šiem saviem šāviņiem un raķetēm.
— Mani tur nepieskaitiet!
— Nē, jūs ne. — Viņa domīgi uzlūkoja Flemingu. — Un tomēr es jūs izglābšu. Tas patiešām ir ļoti vienkārši. — Viņa pavicināja papīru žūksni, ko turēja rokā.
Ienāca Džūdija un, tāpat kā Andromēda pirmīt, palika stāvam pie durvīm.
— Doktors Džīrss var tevi pieņemt.
— Pateicos.
Tagad lomas bija mainījušās. Viņu visu trīs savstarpējās attiecībās bija ienācis kaut kas jauns. Kaut gan Flemings vēl arvien uzmanīgi vēroja Andromēdu, viņa raudzījās uz to ar citādām acīm.
— Vai es ožu nepatīkami? — viņa jautāja.
Flemings paraustīja plecus.
— To«tu pati pamēģini noskaidrot.
Andromēda kopā ar Džūdiju izgāja no
skaitļotāja ēkas un pa betonēto celiņu devās uz Džīrsa rezidenci. Viņām nebija nekā ko runāt un nekā kopīga, izņemot piesardzīgu vienaldzību vienai pret otru. Džūdija ieveda Andromēdu Džīrsa kabinetā un aizgāja. Direktors sēdēja aiz rakstāmgalda un runāja pa telefonu.
— Jā, darbs lieliski virzās uz priekšu, — viņš sacīja. — Vēl viena pārbaude, un mēs varēsim sākt būvēt.
Džīrss nolika telefona klausuli, un Andromēda nevērīgi, it kā būtu atnesusi tasi tējas, uzlika uz viņa galda savus papīrus.
— Te ir viss, kas jums vajadzīgs, doktor Džīrs! — viņa sacīja.
10
AMBĪCIJA
Jauno raķeti uzbūvēja un izmēģināja Tornesā. Kad tā bija palaista, atgriezta atpakaļ uz Zemes un izgatavoti vēl daži eksemplāri, premjerministrs aizsūtīja Bērdetu pie Van- denberga.
Ģenerālis bija stipri noraizējies par notikumu gaitu Tornesā. Viņam šķita, ka viss risinās pārāk ātri, lai būtu normāli. Kaut gan viņa priekšniekiem patika operativitāte, Vandenbergam šis angļu tehnikas sasniegums likās stipri apšaubāms, un viņš gribēja to nosūtīt pārbaudei uz Amerikas Savienotajām Valstīm. Taču Viņas Majestātes valdība negaidīti iecirtās.
Bērdeta saruna ar ģenerāli notika pazemes operatīvajā telpā.
— Nu reiz mums ir ierocis, lai paši vien nodrošinātu savu aizsardzību. — Jaunais ministrs savā akurātajā zilajā formas tērpā ar tradicionālo karaskolas kaklasaiti izskatījās ļoti brašs, elegants un enerģisks. — Mēs, protams, saskaņosim ar jums, kad sāksim to lietot.
— Vai drīkstam zināt, kā jūs to lietosit? — norūca Vandenbergs.
— Mēs pārtversim.
— Kā?
— Reinharts no Bolderšovas informēs mūs par mērķi, un Džīrsa komanda palaidīs raķeti.
— Bet ja pārtveršana neizdosies?
— Izdosies!
Abi vīri nepiekāpīgi stāvēja viens otram pretī: Bērdets lunkans un smaidīgs, Vandenbergs smagnējs un sabozies. Pēc brītiņa ģenerālis paraustīja plecus.
— Tas piepeši šķiet kļuvis pilnīgi par jūsu iekšējo lietu.
Ar to arī beidzās šī saruna, un Bērdets deva rīkojumu Džīrsam un Reinhartam būt kaujas gatavībā.
Bolderšovā gandrīz katru dienu tika novērotas jaunas trases. Hārvijs sēdēja pie lielā loga, pa kuru bija redzams viss kalns, un izdarīja attiecīgus ierakstus reģistrācijas žurnālā.
«12. augustā pulksten 03.50 pēc Griničas laika ballistiskā raķete Nr. 117 lidoja pāri pa kursu 2697/451. Augstums 400 jūdžu. Ātrums aptuveni 17 500 jūdžu stundā…»
Milzīgais kauss ārpusē, kas šķita tukšs un kluss zem augstās virsbūves, visu laiku darbojās un bija pilns ar reflektētajiem signā- iiem. Katrs pāri lidojošais objekts raidīja savu signālu, un bija dzirdams, kā tas tuvojas no zemeslodes otras puses. Observatorijā ar speciālas elektroniskās iekārtas palīdzību mērķa ceļu reproducēja uz katodstaru ekrāna, un automātiskā koordinātu un attāluma noteikšanas sistēma ar virszemes sakaru līniju bija pieslēgta Tornesai.
Tornesā zemesraga galā uz kraujas tika sagatavotas startam trīs raķetes — «pirmais trieciens», kā dēvēja vienu, un divas rezervē. Trīs zīmuļveida raķešu šāviņi ar smailiem deguniem un šķeltām astēm stāvēja rindā uz savām palaišanas platformām, sidrabaini mirdzēdami pret aukstajām, pelēkajām debesīm. Jaunās raķetes bija pārsteidzoši mazas, ļoti slaidas un pat skaistas. Tās izskatījās pēc saspringtām bultām un bija gatavas kuru katru mirkli izrauties no smagās un sarežģītās palaišanas ierīces skavām. Katrā raķetē bija degvielas krājums, precīza aparatūra un smailajā galviņā neliels kodollādiņš.