Raķeti no Zemes vadīja ar skaitļotāja starpniecību, to savukārt vadīja Andromēda ar saviem palīgiem. No Bolderšovas saņemtā informācija par mērķa kustību tika ievadīta skaitļotājā, momentāni apstrādāta un nodota tālāk pārtvērējraķetei. Tās lidojumu varēja koriģēt ar precizitāti līdz milimetram.
Šai laikā skaitļotāja vadības telpā bija atļauts uzturēties tikai Džīrsam un operatīvajai grupai. Flemingam un Donejai pieklājības pēc deva iespēju sekot notiekošajam pa televizoru no citas ēkas. Andromēda mierīgi dežūrēja pie skaitļotāja, un Džīrss ar noraizējušos sejas izteiksmi pašapzinīgi kursēja starp palaišanas laukumu, skaitļotāja ēku un komandpunktu. Tas bija mazs operatīvais centrs, no kurienes vadīja raķešu palaišanu. No šejienes viņš pa tiešo vadu varēja sazināties ar Aizsardzības ministriju. Džūdija bija aizņemta ar majora Kvodringa doto uzdevumu stingri kontrolēt katru, kas nāk un iet.
Oktobra pēdējā dienā Bērdets apspriedās ar premjerministru un pēc tam piezvanīja Džīrsam un Reinhartam.
— Nākamo! — viņš sacīja.
Reinharts un Hārvijs trīsdesmit sešas stundas neatgāja no radioteleskopa, taču neko jaunu neatklāja. Beidzot no rīta mazā gaismiņā viņi uztvēra vāju signālu un ieslēdza automātisko sistēmu.
Nomiegojusies operatīvā grupa Tornesā sarosījās un sāka rīkoties, un Andromēda, kas neizrādīja nekādas noguruma pazīmes, uzraudzīja informācijas ievadīšanu skaitļotājā. Tas tūlīt noteica optimālo raķetes palaišanas laiku, ko paziņoja operatīvajam centram, un sākās pirmsstarta skaitīšana. Ļoti drīz uz novērošanas ekrāniem parādīiās mērķa ceļš. Viens ekrāns bija Andromēdai skaitļotāja telpā, otrs — Džīrsam komandpunktā, trešais — Londonā, Aizsardzības ministrijas operatīvajā telpā. Bolderšovas observatorijā pie primārā sēdēja Reinharts.
Bolderšovā bija dzirdams arī mērķa signāls — vienmuļš «blip-blip-blip-blip», kas pastiprināts atskanēja no skaļruņiem, piepildot visu observatoriju.
Tornesas skaļruņos bija. dzirdama pirmsstarta skaitīšana, un starta komandas naski rosījās ap raķešu pamatnēm palaišanas laukumā. Momentā, kad būs sasniegta nulle, bija jāpalaiž «pirmais trieciens» un, ja gadī- tos kļūme, tad otrā raķete, bet nepieciešamības gadījumā trešā saskaņā ar jauniem lidojuma aprēķiniem, kas izdarīti atbilstoši to palaišanas laikam. Andromēda bija apgalvojusi, ka tas nebūs vajadzīgs, taču visi pārējie šaubījās, apzinādamies savu cilvēcisko maldīgumu. Ne Džīrss, ne viņa priekšniecība nedrīkstēja pieļaut izgāšanos.
Pirmsstarta skaitīšana jau ritēja vienzīmes skaitļos… Nulle! Pelēkajā rīta gaismā virs zemesraga palaižamās raķetes pamatne pēkšņi uzliesmoja kā koši sarkans zieds. Gaisu piepildīja dārdoņa, zeme nodrebēja, un garais, tievais zīmulis uzšāvās debesīs. Pēc dažām sekundēm tas bija nozudis aiz mākoņiem. Skaitļotāja vadības telpā, komandpunktā un observatorijā noraizējušās sejas vēroja raķetes ceļu uz ekrāniem. Vienīgi Andromēda šķita pašpaļāvības pilna un neizrādīja nekādu interesi.
Bolderšovā Reinharts, Hārvijs un pārējie vēroja, kā mērķa un pārtvērēj raķetes ceļi lēnām satuvinās, un arvien skaļāk un skaidrāk viņu ausīs atskanēja svešā lidķermeņa «blip-blip-blip-blip». Tad abas trases sastapās, un tai pašā mirklī signāls apklusa.
Reinharts apsviedās pret Hārviju un pavisam neatbilstoši savām manierēm sparīgi iebelza viņam pa muguru.
— Darīts! …
— Trāpījums! — Paķēris klausuli, Džīrss pa tiešo vadu ziņoja uz Londonu. Andromēda vienaldzīgi atgāja no sava skaitļotāja telpas ekrāna, it kā būtu beidzies kāds gluži nenozīmīgs eksperiments. Londonā operatīvajā telpā Vandenbergs uzrunāja savus britu kolēģus:
— Nu, ko jūs neteiksit! . . .
Vakarā presei tika sniegts oficiāls paziņojums:
«Aizsardzības ministrija ziņo, ka trīssimt septiņdesmit jūdžu augstumā virs mūsu zemes ar jaunu britu raķeti pārtverts kāds orbitāls lidķermenis. Nezināmas piederības lidķermeņa un pārtvērēj raķetes atliekas sadega, ieejot atpakaļ Zemes atmosfēras blīvajos slāņos, bet pārtveršanas operācijai tika sekots ar automātisku radiolokācijas iekārtu, un ministrija to var autoritatīvi apstiprināt visos sīkumos.»
No Vaithollas atskanēja gandrīz dzirdama atvieglojuma nopūta, ko pavadīja dedzīgas pašapsveikšanas vilnis. Ministru kabinets noturēja sēdi neparasti pacilātā noskaņojumā, un pēc nedēļas premjerministrs atkal izsauca Bērdetu.
Aizsardzības ministrs ieradās elegants un smaidošs, izstarodams pašpārliecinātību un losjona smaržu.
— Vai ir kādas jaunas trases? — jautāja premjerministrs.
— Nevienas.
— Nekas nav orbītā?
— Kopš pārtveršanas, ser, neviens mērķis vairs nav parādījies virs mūsu zemes.
— Labi. — Premjerministrs pie sevis kaut ko pārlika. — Reinharts tomēr ir pelnījis iecelšanu dižciltīgo kārtā.
— Un Džīrss?
— O, jā. Varbūt dosim viņam Britu impērijas ordeni.
Bērdets bija noskaņots lietišķi.
— Un kā ar skaitļotāju un tā. . . khm . . . aģentu, ser?
— Mēs varētu piešķirt ordeni arī jaunajai lēdijai, — premjerministrs sacīja, sazvērnieciski pamirkšķinādams.
— Es jautāju, kas ar tiem notiks, — Bērdets paskaidroja. — Zinātnes ministrija grib dabūt tos atpakaļ.
Premjerministrs vēl arvien šķita uzjautrināts.
— Mēs taču nevaram to pieļaut, vai ne? — viņš sacīja.
— Mums ir skaitļotājam plaša militāra programma.
— Un arī plaša ekonomiska programma.
— Ko jūs ar to gribat teikt, ser?
— Tikai to, — premjerministrs nopietni turpināja, — ka šī interesantā kombinācija, ja tā spēj atrisināt šādas problēmas, spēs dot mums arī daudz ko citu. Protams, skaitļotājam jāturpina strādāt aizsardzībai, bet tai pašā laikā tam ir milzīgas iespējas rūpniecības jomā. Jūs taču zināt, mēs gribam būt arī bagāti, ne tikai stipri. Zinātnieki ir mums devuši — un es esmu viņiem ļoti pateicīgs — visgudrāko domāšanas instrumentu pasaulē. Tas dos iespēju mūsu zemei izdarīt milzīgu lēcienu uz priekšu daudzās nozarēs. Un būtu arī pēdējais laiks.
— Tātad jūs paturēsit to pats savās rokās, ser? — mazliet īgni, bet godbijīgi jautāja Bērdets.
— Jā. Tuvākajā .nākotnē es sniegšu vēstījumu tautai.
— Jūs paziņosit atklātībā par tā eksistenci?!
— Kas par niekiem, manu zēn! — Premjerministrs mīlīgi paskatījās uz viņu. — Es pastāstīšu šo to par rezultātiem, bet līdzekļi paliks valsts noslēpums. Un jums būs par to jāatbild.
Bērdets pamāja.
— Ko es drīkstu stāstīt Vandenbergam?
— Sakiet viņam, Tai atpūtina kājas. Nē, jūs varat viņam teikt, ka mēs atkal būsim dižena maza zeme, bet joprojām sadarbosimies ar saviem sabiedrotajiem. Jā gan, ar visiem sabiedrotajiem, kas gribēs kļūt par tādiem. — Viņš uz brīdi apklusa, un Bērdets pieklājīgi gaidīja. — Tiklīdz varēšu, es pats aizbraukšu uz Tornesu.