— Tad mums vajadzēs mazliet pašķobīt viņa garīgo līdzsvaru, vai ne? Ar jauno lēdiju es to jau izdarīju. Tagad ķersimies pie skaitļotāja. — Flemings redzēja, ka Džūdija šaubīdamās lūkojas viņā. — Neraizējieties, jums nebūs jāpūš savā svilpītē. Vai viņi nāks atpakaļ caur šejieni?
— Nē, viņi izies pa laboratorijas galvenajām durvīm.
— Ļoti labi. — Viņš sāka parrakstit skaitļus no papīriem bloknotā.
— Kas tas ir?
— Radījuma saīsināta formula.
— Andromēdas?
— Sauciet viņu, kā jums patīk. — Fle-
mings rakstīja tālāk. — Mašīna viņu sauc šādi. Patiesību sakot, tā ir nevis formula, bet pazīšanas kods.
— Ko jūs gribat darīt?
— Mazlietiņ to pārtaisīt.
— Vai jūs nesabojāsit mašīnu?
Flemings iesmējās.
— Labāk turpiniet pavadīt savu ekskursantu procesiju. Tas te prasīs krietnu laiku.
— Es brīdināšu sargus.
— Brīdiniet, ko gribat.
Mirkli vilcinājusies, Džūdija atmeta ar roku un aizgāja, lai piebiedrotos pārējiem. Kad viņa bija projām, Flemings vēlreiz pārbaudīja skaitļus un ar bloknotu rokā piegāja pie ievades iekārtas.
— Es tev iedošu ko padomāt! — viņš skaļi sacīja mašīnai, apsēdās pie teletaipa un sāka ievadīt informāciju.
Tikko viņš bija pabeidzis, atgriezās Andromēda.
— Es domāju, ka tu iesi līdzi arī pie raķetēm.
Viņa paraustīja plecus.
— Tas nav interesanti.
Spuldzītes uz indikatorpaneļa aši zibsnīja, un piepeši atskanēja fantastiska klakstoņa — mežonīgā tempā sāka strādāt izvades rak- -stāmiekārta.
Andromēda izbrīnījusies pacēla acis.
— Kas notiek?
Flemings ātri piegāja pie rakstāmiekārtas un sāka lasīt skaitļus, kas cits pēc cita tika izsviesti uz papīra lentes. Viņš pasmaidīja.
— Tavs draugs, šķiet, zaudējis savaldīšanos.
Andromēda pienāca klāt un paraudzījās pār Fleminga plecu.
— Tas ir absurds!
— Tieši tā.
Rakstāmiekārta norima tikpat pēkšņi, kā bija sākusi darboties, un iestājās klusums.
— Ko jūs izdarījāt? — meitene jautāja. Viņa neizpratnē vēlreiz pārlasīja skaitļus. — Te nav nekādas jēgas.
Flemings pasmīnēja.
— Nav gan. Viņš uz brīdi ir apstulbis. Manuprāt, viņam ir psiholoģiski traucējumi.
— Ko jūs esat tam izdarījis? — Andromēda gribēja doties pie elektrodiem, bet Flemings viņu atturēja.
— Neej tur!
Viņa šaubīdamās apstājās.
— Ko jūs esat izdarījis?..
— Tikai iedevis viņam mazu informāciju,
Andromēda ieraudzīja bloknotu virs ievades teletaipa klaviatūras, piegāja klāt un izlasīja tajā ierakstītos skaitļus.
— Tas ir mans pazīšanas kods, bet apgriezts otrādi!
— Ar negācijas zīmi, — sacīja Fleming3.
— Skaitļotājs domās, ka es esmu beigta!
— Tieši to es gribēju. '
Andromēda neizpratnē paskatījās uz viņu.
— Kāpēc?
— Es gribēju likt viņam saprast, ka viss nenotiks gluži pēc viņa prāta.
— Tas bija ļoti muļķīgi.
— Šķiet, viņš tevi augstu vērtē, — izsmejoši sacīja Flemings.
Meitene atkal gribēja doties pie elektrodiem.
— Man jāpasaka tam, ka esmu dzīva!
— Nē! — Flemiings saķēra viņu aiz abām rokām.
— Man tas jādara. Viņš domā, ka es esmu beigta, un man jāpasaka, ka tas nav taisnība.
— Tad es viņam atkal pateikšu, ka tu esi pagalam. Es varu spēlēt šo spēlīti tik ilgi, kamēr viņš vairs nezinās ne rīta, ne vakara.
Flemings palaida vaļā vienu viņas roku un paņēma bloknotu.
— Atdodiet man to! — Andromēda atbrīvoja otru roku. — Jūs tik un tā neuzvarēsit! — Viņa atkal pagriezās un, kad Flemings sakustējās, lai viņu aizturētu, piepeši uzkliedza: — Atstājiet mani vienu! Ejiet projām! Ejiet projām no šejienes!
Viņi stāvēja viens otram pretī aci pret aci, abi trīcēdami, it kā nespētu izkustēties no vietas. Tad Flemings cieši apņēma Andromēdas plecus ar abām rokām un pievilka viņu sev klāt.
— Tu esi iesmaržojusies? — Viņš pārsteigts paošņāja.
— Laidiet mani vaļā! Es pasaukšu sargus!
Flemings iesmējās.
— Tad atplēt muti!
Meitene pavēra lūpas, un viņš uzspieda tām ciešu skūpstu. Tad, neizlaizdams no rokām, mazliet atvirzīja viņu no sevis un ielūkojās acīs.
— Patīkami vai nepatīkami?
— Lūdzu, atstājiet mani vienu! — Andromēdas balss bija nedroša. Samulsusi viņa raudzījās Flemingā, tad nolaida acis, bet viņš vēl arvien turēja to apskautu.
— Kur tu esi piederīga?
— Tur, kur liek manas smadzenes.
— Tad pasaki tām šo . . . — Viņš atkal noskūpstīja meiteni ar ilgu un juteklisku, bet bezkaislīgu skūpstu.
— Nevajag! — viņa lūdzās, atraudama lūpas. Viņš turēja to cieši piekļautu sev un maigi sacīja:
— Vai tev netīk skūpstu saldme? Vai tev nepatīk ēdiena garša un āra gaisa smarža un svaigums, un kalni aiz nometnes sētas ar saules spožumu un ēnām, un cīruļu treļļi? Un cilvēku sabiedrība?
Viņa lēnām papurināja galvu.
— Tas viss ir nesvarīgs.
— Vai tiešām? — Viņš runāja, ar muti gandrīz skardams meitenes seju. — To neņēma vērā tā bezķermeniskā civilizācija, kam tu esi pakļauta, bet organiskai dzīvei tas viss ir svarīgi, tu pati redzēsi.
— Visu var ņemt vērā, — viņa sacīja.
— Bet tas nebija ietverts aprēķinos.
— To vēl var izdarīt. — Andromēda pacēla acis uz viņu. — Jūs nevarat mūs uzvarēt, mister Fleming! Rimstieties, kamēr vēl esat dzīvs un vesels.
Flemings palaida meiteni vaļā.
— Vai man draud briesmas?
— Jā.
— Kāpēc tu mani brīdini?
— Tāpēc, ka jūs man patīkat, — Andromēda sacīja, un Flemings viņai uzsmaidīja ar lūpu kaktiņiem.
— Tu runā kā cilvēciska būtne.
— Tad man ir pēdējais laiks apstāties. Lūdzu, tagad ejiet! — Viņš stūrgalvīgi palika stāvam, bet meitenes balsī ieskanējās agrāk nekad nedzirdēts lūdzošs tonis, un viņas seja kļuva nelaimīga. — Lūdzu . . . Vai jūs gribat, lai mani soda?
— Kas tad?
— Kas gan, pēc jūsu domām, varētu to darīt? — Viņa pameta ātru skatienu uz skaitļotāja kontroliekārtas pusi. Flemingam tas nāca pilnīgi negaidīti: viņš par to nekad nebija iedomājies.
— Soda? Tas ir kaut kas jauns. — Viņš iebāza bloknotu ar skaitļiem kabatā un devās uz durvīm. Pie sliekšņa viņš atgriezās, lai raidītu vēl pēdējo šāvienu: — Kur tu īsti esi piederīga?
Andromēda noraudzījās viņam pakaļ, tad negribīgi pagriezās pret indikatorpaneli un lēnam, it kā piespiesta, tuvojās tam. Viņa pacēla rokas, lai pieskartos elektrodiem, bet brīdi vēl vilcinājās. Viņas seja bija izmisīgi saspringta, taču viņa atkal pacēla rokas un pieskārās platēm. Kādu bridi nekas nenotika, tikai spuldzītes mirdzinājās ātrāk, mašīnai uzņemot Andromēdas sniegto informāciju. Tad piepeši voltmetra bulta zem paneļa salēcās un sagriezās vertikāli.