Andromēda izgrūda sāpju kliedzienu un mēģināja atraut rokas no platēm, bet strāva turēja viņu ciešā gūstā. Voltmetra bulta noslīdēja lejup, lai nākamajā sekundē atkal uzšautos augšā, un viņa atkal iekliedzās. Tad vēl trešo reizi un ceturto, un vēl, un vēl…
Atkal tā bija Džūdija, kas atrada cietušo. Meklēdama Flemingu, viņa pēc dažām minūtēm ienāca skaitļotāja telpā un ar šausmām ieraudzīja čokurā sarāvušos meiteni guļam uz grīdas tajā pašā vietā, kur bija gulējusi Kristīne.
— Nē, nē! — Džūdija neviļus izdvesa, pieskrēja klāt un pagrieza meitenes ķermeni uz muguras. Andromēda vēl bija dzīva. Kad Džūdija viņai pieskārās, viņa ievaidējās un atkal sarāvās kamolā, klusu šņukstēdama un auklēdama kopā sakļautās rokas. Džūdija pacēla blondo galvu, noguldīja to sev klēpī un saudzīgi pavērsa meitenes rokas ar delnām uz augšu. Tās bija apdegušas melnas, ar dziļām, sārtām brūcēm līdz kaulam.
Džūdija maigi nolaida meitenes rokas.
— Kā tas notika?
Andromēda atkal ievaidējās un atvēra acis.
— Tev ii sadegušas rokas, — sacīja Džūdija.
— Mēs tās viegli sadziedēsim. — Meitenes balss bija tikko sadzirdama.
— Kas notika?
— Tikai neliela kļūme, nekas vairāk. Džūdija atstāja viņu un piezvanīja doktoram Hanteram.
No šā brīža notikumi risinājās gandrīz katastrofiskā ātrumā. Hanters uzlika Andromēdas rokām pagaidu pārsējus un mēģināja pierunāt viņu doties uz lazareti, bet viņa atteicās aiziet no skaitļotāja, iekams nebūs satikusi Madlēnu Doneju.
— Galu galā tā ies ātrāk, — viņa sacīja. Par spīti pārciestajam šokam viņa neatlaidīgi rakņājās pa Donejas atnestajiem materiāliem, kamēr atrada meklēto. Hanters bija iedevis viņai vietējo anestēziju, lai mazinātu sāpes, un ar savām neveiklajām, apsaitētajām rokām viņa noņēmās diezgan ilgi, tomēr izvilka no lielās papīru gūzmas tās lapas, ko gribēja, un nolika Donejai priekšā. Šie materiāli bija tā DNS formulas daļa, kas attiecās uz fermentu producēšanu.
— Ko mēs ar tiem darīsim? — Doneja šaubīdamās vaicāja.
— Dabūsim atsevišķi audu formulu, — Andromēda atbildēja un devās ar materiāliem pie skaitļotāja. Viņa bija vārga un bāla un tik tikko spēja paiet. Doneja, Hanters un Džūdija bažīgi noraudzījās, kā viņa atkal nostājās starp elektrodiem un pacēla vālēm līdzīgās rokas, taču šoreiz nekas briesmīgs nenotika, un pēc maza brītiņa mašīna sāka izvadīt rezultātus.
— Tā ir fermenta formula. Jūs to varēsit sintezēt pavisam viegli. — Andromēda atdeva apdrukāto papīra sloksni Donejai un tad pievērsās Hanteram. — Tagad gan es, lūdzu, gribētu likties gultā. Fermentu varēs pielietot manām rokām kā dziedinošu līdzekli, kad profesore Doneja būs to izgatavojusi, un to vajadzētu izdarīt iespējami drīzāk.
Viņa bija slima vairākas dienas, un Hanters ārstēja viņas rokas ar ziedi, kas saturēja pēc mašīnas dotās formulas izgatavoto fermentu. Tā iedarbība bija brīnumaina: jauni audi — maiga, dabiska miesa, nevis cieti rētaudi — dažu stundu laikā piepildīja brūces, un delnas pārklājās ar bāli sārtu jaunu ādu. Kad Andromēda bija atspirgusi no elektriskā šoka sekām, arī viņas rokas bija pilnīgi veselas.
Hanters pa to laiku bija iesniedzis ziņojumu Džīrsam, un Džīrss šai sakarā izsauca Flemingu. Direktors, vēl nejuzdamies īsti drošs par nelaimes gadījuma iznākumu, sēdēja sapīcis un noraizējies, un no īslaicīgajiem laipnības uzplūdiem vairs nebija ne miņas.
— Tātad jūs nolēmāt izsist to no līdzsvara! — viņš pāri rakstāmgaldam gandrīz uzbļāva Flemingam un zvēla ar dūri pa pulēto koku. — Jūs nekonsultējaties ne ar vienu — jūs esat visgudrākais! Tik gudrs, ka mašīna sabojājas un gandrīz nogalina meiteni!
— Vai jūs vismaz nepaklausītos, kas īstenībā notika? — Fleminga balss kļuva tikpat skaļa, bet Džīrss viņu pārtrauca:
— Es zinu, kas notika. '
— Vai jūs bijāt tur klāt? Viņa zināja, ka tiks sodīta. Viņai vajadzēja likt mani izsviest laukā, atsaukt informāciju, ko es biju ievadījis skaitļotājā, bet viņa to nedarīja, vismaz pietiekami ātri ne. Viņa vilcinājās, brīdināja mani un ļāva man aiziet, tad piegāja un pieskārās komunikācijas elektrodiem . . .
— Jūs taču tad bijāt jau aizgājis, — Džīrss atgādināja.
— Protams. Bet es stāstu jums to, kas neapšaubāmi notika: viņa paziņoja mašīnai, ka ir dzīva, ka tajā ievadīta nepareiza informācija, ka informācijas devējs atradās turpat, bet viņa to neaizkavēja. Tāpēc skaitļotājs sodīja viņu ar augstsprieguma triecieniem. Tagad viņš zina, kā tas darāms, pēc Kristīnes ir iemācījies.
Direktors klausījās, gandrīz neslēpjot savu nepacietību.
— Jūs vienkārši minat, — viņš beidzot sacīja.
— Tur nav ko minēt, Džīrs. Tam neizbēgami bija jānotiek, es tikai laikā to neaptvēru.
— Vai jums ir klāt jūsu caurlaide? — Džīrss člzeldīgi pavērās viņā caur savām brillēm. — Uz skaitļotāja ēku.
Flemings pavīpsnāja un sāka gramstīties pa kabatu.
— Šai punktā jūs man nevarat piesieties. Tā ir pilnīgā kārtībā.
Viņš pasniedza caurlaidi pāri galdam. Džīrss to paņēma, uzmanīgi apskatīja un lēnām saplēsa.
— Ko tas nozīmē?
— Jūsu mērs ir pilns, Fleming. Mums jāšķiras.
Flemings savukārt uzsita dūri uz galda.
— Es palikšu šeit!
— Palieciet, ja vēlaties, bet jūsu savienība ar skaitļotāju ir beigusies. Man ļoti žēl!
Džīrss jutās labāk, kad Flemings bija novākts no ceļa, un vēl labāk, kad uzzināja par Andromēdas izveseļošanos. Viņš savāca no Donejas un Hantera visus datus par fermentu un nekavējoties pa tiešo vadu ziņoja Vait- hollai. Reakcija bija tieši tāda, kā cerēts. Džīrss izsauca Andromēdu, izjautāja viņu un šķita ļoti apmierināts.
Pirms gada vai diviem Flemings būtu ķēries pie pudeles, bet tagad viņam negribējās darīt pat to. Tas pats spēks, kas bija turējis viņu pie skaitļotāja, tagad saistīja viņu pie nometnes. Kaut arī Flemings bija pilnīgi atstumts no projekta un darbā piedalīties vairs nevarēja, viņš tomēr palika Tornesā. Vientulības un šaubu mākts, viņš augām dienām klejoja pa tīreli vai vārtījās pa gultu. Bija dziļa ziema, bet laiks turējās rāms un pelēcīgs, it kā aiz šā klusuma slēptos kaut kas dramatisks.
Kādu nedēļu pēc nelaimes gadījuma — vai sodīšanas, kā to vērtēja Flemings, — viņš, atgriezdamies no tālas pastaigas, ieraudzīja administrācijas ēkas priekšā milzīgu, ekstravaganti spožu limuzīnu. Kad viņš gāja garām, no tā izkāpa zems, drukns vīrietis ar pliku pauri.
— Doktor Fleming! — plikpaurainais pacēla roku, lai apstādinātu viņu un sasveicinātos.
— Ko jūs šeit darāt?
— Ceru, jums nav iebildumu, — sacīja Kaufmanis. Flemings piesardzīgi paskatījās visapkārt.
— Lasieties projām! — viņš sacīja.
— Lūdzu, doktora kungs, neuztraucieties! — Kaufmanis viņam uzsmaidīja. —Esmu ieradies šeit pilnīgi oficiāli. Tā sakot, viss gods godam. Es jūs nekompromitēju.