— Varbūt jūs arī Bridžeru nekorņpromitē- jāt? — Flemings ar galvu asi pamāja uz vārtu pusi. — Izeja ir tur!
Kaufmanis atkal pasmaidīja un izvilka savu portsigaru.
— Vai smēķējat?
— Dažreiz, — sacīja Flemings, — kad esmu nikns. Bet jūsu piedāvājumi mani neinteresē. Pamēģiniet vienu māju tālāk!
— Es to arī daru. — Kaufmanis pasmējās un iebāza mazo cigāriņu pavērtajā zobu
spraugā. — Tieši to es daru. Es aizturēju jūs, doktora kungs, lai pateiktu, ka vairāk jūs neapgrūtināšu. Man ir citi līdzekļi, daudz labāki, daudz godīgāki.
Viņš atkal pasmaidīja, aizdedzināja savu cigāriņu un pašapzinīgi iegāja administrācijas ēkas vestibilā.
Flemings skriešus metās uz drošības dienesta ēku, bet Kvodrings bija kaut kur izgājis, un arī Džūdijas tur nebija. Beidzot viņam izdevās pa telefonu sameklēt Džūdiju. Kad viņa ieradās pie Džīrsa, direktors patlaban izvadīja Kaufmani. Šķita, ka abu attiecības ir visai draudzīgas, un Džīrss smēķēja vienu no Kaufmaņa mazajiem cigāriņiem.
— Kā veikalniekiem, — sacīja Kaufmanis, — ražošanas process mums nav svarīgs. Mēs neesam ziņkārīgi. Runa tātad ir par rezultātu, vai ne?
— Mēs varam piedāvāt tikai rezultātus. — Džīrsa sejā staroja viņa visplatākais smaids. Viņš pastiepa roku. — Auf Wiedersehen![4]
Džūdija noskatījās, kā Kaufmanis atvadās un aiziet pie savas mašīnas. Kad direktors pagriezās, lai dotos atpakaļ uz savu kabinetu, viņa jautāja:
— Vai varu ar jums mazliet parunāt?
Džīrss izdzēsa savu smaidu.
— Esmu aizņemts.
— Bet tas ir ļoti svarīgi. Vai jūs zināt, kas ' viņš ir?
— Viņa uzvārds ir Kaufmanis.
— No karteļa «Intel».
— Pilnīgi pareizi! — Džīrsa pirksti grābstījās ap durvju rokturi.
— Tas bija Kaufmanis, kam doktors Bridžers pārdeva… — Džūdija iesāka, bet Džīrss viņu strupi aprāva:
— Par Bridžera lietu man viss ir zināms.
Cauri viņa balsij Džūdija dzirdēja aizbraucošās mašīnas troksni un piepeši juta, ka nedrīkst vilcināties ne mirkli, ka Džīrss par katru cenu jāpārliecina.
— Tas ir «Intel». Šis netīrais kartelis izošņā noslēpumus un . . .
Džīrss sāniski virzījās pāri slieksnim.
— No manis viņi nedabū noslēpumus, — viņš augstprātīgi sacīja.
— Bet… — Džūdija nelūgta sekoja direktoram kabinetā un ieraudzīja tur mierīgi sēžam Doneju. Viņa piepeši samulsa un nomurmināja vecajai dāmai atvainošanos.
— Neliecieties traucēties, mana dārgā, — Doneja vienaldzīgi sacīja un aizgāja uz kabineta tālāko stūri. Džīrss apsēdās aiz sava rakstāmgalda un paskatījās uz Džūdiju ar lietišķas nepieejamības izteiksmi sejā.
— Mēs noslēdzam tirdzniecisku darījumu.
— Ar karteli «Intel»?! — Džūdija pēkšņi satriecoši skaidri ieraudzīja visa te notiekošā baismīgo bezjēdzību. Šajos mēnešos un gados pārdzīvotais šķita kā ārprāta murgs. Plati ieplēstām acīm viņa blenza pāri galdam uz Džīrsu, kamēr atrada vārdus. — Man uzdeva šo darbu tāpēc, ka mēs neuzticējāmies cilvēkiem. Doktors Bridžers tika iedzīts nāvē — starp citu, ar manu līdzdalību — tāpēc, ka viņš …
— Klimats ir mainījies.
Džūdija raudzījās viņa pašapmierinātajā, uzpūtīgajā sejā un pilnīgi zaudēja savaldīšanos.
— Tādēļ, ka politiķiem tas ir izdevīgi!
— Pietiek! — izgrūda Džīrss.
Doneja kabineta stūrī rāmi sarosījās.
— Zināt, bērnam ir taisnība, un mēs, zinātnieki, dažkārt jūs par to mazliet apskaužam. Mēs esam padoti nepielūdzamiem dabas likumiem. Mēs nevaram lavierēt.
— Es arī esmu zinātnieks, — Džīrss aizskarts teica.
— Bijāt! — Tas Džūdijai burtiski izspruka pār lūpām. Viņa gaidīja eksploziju, tomēr Džīrss prata savaldīties. Viņa tonis kļuva salts.
— Stingri ņemot, tā nemaz nav jūsu darīšana. Valdībai ir vajadzīgi pasaules tirgi. Kad šī meitene Andromēda sadedzināja savas rokas, viņa izstrādāja formulu preparātam, ko sintezēja profesore Doneja ar saviem asistentiem. Vai jūs esat redzējusi viņas rokas?
— Es redzēju tās apdegušas.
— Tagad uz tām nav nekādu apdeguma pēdu. Neviena rētauda, nekā. Vienas nakts laikā.
— Un tagad jūs šo līdzekli pārdodat kartelim «Intel»?
— Ar «Intel» starpniecību. Visiem, kam tas ir vajadzīgs.
Pirmajā brīdī Džūdija neaptvēra, kas te nav tā, kā vajadzētu, bet tad apķērās.
— Kāpēc gan ne ar Vispasaules veselības aizsardzības organizācijas starpniecību?
— Mēs nenodarbojamies ar vispārēju labdarību. Mēs noslēdzam izdevīgu komerciālu darījumu.
— Tātad jums ir vienalga, kam jūs sniedzat savu roku? — Džūdija ar riebumu jautāja. Zaudējusi jebkuru respektu, viņa izaicinoši pievērsās Donejai:
— Vai arī jūs piedalāties šai darījumā?
Brīdi vilcinājusies, Doneja atbildēja:
— Preparāts vēl nav gluži tirgus gatavībā. Mums vajadzīga precīzāka formula. Andrē patlaban gatavo datus skaitļotājam. — Pēdējā laikā laboratorijas ļaudis bija pasākuši meiteni saukt par Andrē.
— Tātad viss pētniecības centrs tagad strādā kartelim «Intel»?
— Ceru, ka ne, — sacīja Doneja, un izklausījās, it kā viņa būtu Džūdijas pusē. Iejaucās Džīrss:
— Nu, Madlēn, pietiks par tol
— Tad es jūs ilgāk nekavēšu. — Džūdija devās uz durvīm. — Bet es nepiedalos šajā darījumā. Un doktors Flemings arī ne.
— Doktora Fleminga nostāju mēs zinām, — dzēlīgi sacīja Džīrss.
— Un tagad jūs zināt ari manējo! — Džūdija atteica un izgāja, aizcirzdama durvis.
Pirmajā brīdī viņai gribējās skriet taisnā ceļā pie Fleminga, taču pietrūka drosmes riskēt un atkal tikt asi noraidītai. Bet pievakarē, iedama no administrācijas ēkas uz skaitļotāju, pie viņa iegriezās Doneja. Flemings zvilnēja gultā un skatījās premjerministra uzstāšanos televīzijā.
— Nāciet iekšā! — viņš strupi sacīja un pavirzījās, atbrīvodams Donejai vietu gultas kājgalī. Viņa vērīgi raudzījās uz mirgojošo zilo ekrānu, it kā cerēdama, ka premjerministra pašpārliecinātā, vecīgā, smaidošā, inteliģentā seja un lēnā, dziedošā balss iedvesīs viņai uzticību. Arī Flemings, paslējies sēdus, skatījās un klausījās.
— Kopš karalienes Viktorijas laimīgajiem laikiem, — bez ķermeņa palikusī seja uz ekrāna vēstīja, — mūsu zeme nekad nav tik pārliecinoši izvirzījusies vadošajā vietā rūpniecībā, tehnikā un, galvenais, aizsardzībā, kā tas ir šobrīd, kad .. .
Donejas uzmanība apsīka.
— Piedodiet, ja es jūs iztraucēju.
— Nekā tamlīdzīga! — Flemings savieba grimasi pret televizoru. — Nogrieziet to veco idiotu!
Viņš piecēlās, pats izslēdza aparātu un sagatavoja Donejai glāzi ar dzeramo.
— Patronāžas apmeklējums?
— Es gāju uz skaitļotāja ēku un ieraudzīju
gaismu jūsu logā. Paldies! — Viņa paņēma glāzi.
— Strādājāt virsstundas? — viņš jautāja.