Doneja pacēla glāzi un pāri tai raudzījās
Flemingā.
— Doktor Fleming, esmu agrāk ne reizi vien izteikusies par jums ļoti asi un nelabvēlīgi.
— Jūs neesat vienīgā.
— Attiecībā uz jūsu nostāju.
— Man nebija taisnība, vai ne? Premjerministrs tā apgalvo. Aplamnieks ir padzīts. — Viņš runāja drīzāk skumji nekā dusmīgi un ielēja sev mazliet viskija.
— Es šaubos, — sacīja Doneja. — Es sāku šaubīties.
Flemings neko neatbildēja, un viņa piebilda:
— Arī Džūdija Adamsone sāk šaubīties.
— Tā nu gan būs liela palīdzība! — Flemings pavīpsnāja.
— Šopēcpusdien viņa pamatīgi salēcās ar Džīrsu. Jāatzīstas, ka tas lika man padomāt. — Doneja iesūca nelielu malku un lēnām norija to, mierīgi raudzīdamās pāri glāzei un pie sevis kaut ko pārlikdama. — Šķiet gluži dabiski, ka mēs izmantojam to, kas mums ir, — ko jūs esat mums devis.
— Neatgādiniet man to!
— Un tomēr es nezinu. Šāda veida varenībā ir kaut kas samaitājošs. Tas iedarbojas gan uz šejienes ļaudīm, gan uz valdību. — Viņa pamāja uz televizora pusi. — Pilnīgi parasti, saprātīgi cilvēki ir it kā nonākuši kāda sveša spēka varā, un tas tagad nosaka viņu rīcību. Manuprāt, mēs abi esam to izjutuši. Un tomēr viss šķiet gluži nevainīgi.
— Vai tiešām?
Doneja pastāstīja Flemingam par iegūto preparātu.
— Tas ir varens dziedinošs līdzeklis. Tas vienkārši atjauno šūnas un būs efektīvs visos gadījumos, sākot ar audu transplantāciju un beidzot ar novecojuša organisma reģenerāciju. Tas pēc antibiotiķiem būs lielākais sasniegums medicīnā.
— Dieva dāvana miljoniem.
Kad Doneja pastāstīja par darījumu ar karteli «Intel», Flemings uz to tikpat kā nereaģēja.
— Kur tas viss novedīs? — viņa jautāja it kā pie sevis, negaidīdama atbildes, tomēr saņēma to.
— Pirms gada skaitļotājam nebija nekādas varas ārpus savas ēkas, un arī tur mēs to kontrolējām. — Flemings runāja bezkaislīgi, kā vecu patiesību atkārtodams. — Tagad visa zeme ir atkarīga no viņa. Kas notiks tālāk? Jūs taču dzirdējāt? Mēs iesim uz priekšu tādā pašā garā, atkal kļūsim par dominējošo spēku pasaulē, bet kas stāvēs aiz šās varenības troņa?
Viņš norādīja uz televizoru, tāpat kā pirmīt Doneja, bet tad, it kā šī saruna būtu apnikusi, piegāja pie atskaņotāja un ieslēdza to.
— Vai jūs būtu varējis pakļaut skaitļotāju savai kontrolei? — Doneja negribēja atstāt šo tematu.
— Pēdējā laikā vairs ne.
— Ko tad jūs būtu darījis?
— Jaucis viņa domāšanu, čik iespējams. — Flemings sāka rakņāties pa ilgi spēlējošo plašu kaudzi. — Viņš to zina, jo tagad tam ir šī kreatūra, kas sniedz informāciju par mani. Viņš panāca, ka mani izsvieda. «Jūs nevarat uzvarēt!» viņa man sacīja.
— Viņa tiešām tā teica?
Flemings pamāja, un Doneja, uzacis sa- raukusi, raudzījās savā pustukšajā glāzē.
— Es nezinu. Varbūt tas ir nenovēršami. Varbūt tā ir evolūcija.
— Paklausieties! — Flemings nolika plati un apsviedās pret viņu. — Es ticu, ka pienāks laiks, kad mēs radīsim kādu augstāku saprāta formu, kam tad galu galā nodosim visu vadību. Un iespējams, ka tā būs neorganiskā formā, tāpat kā šī. Bet to būsim radījuši mēs paši un varēsim izmantot savā labā vai vispārības labā mūsu izpratnē. Šī mašīna nav programmēta tā, lai darītu mums labu, vai, ja arī ir, tad kaut kas tajā ir sagājis grīstē.
Doneja iztukšoja savu glāzi. Bija pilnīgi iespējams, ka Flemingam ir taisnība, pat vairāk — viņa spriedumos skanēja saprātīga loģika, kuras viņai pašai pēdējā laikā bija trūcis. Kā eksperimentējoša zinātniece viņa juta, ka jābūt kādai iespējai to pārbaudīt.
— Vai to varētu konstatēt arī kāds cits, izņemot jūs? — viņa jautāja.
Flemings papurināja galvu.
— No tiem neviens.
— Bet es?
— Jūs?
— Man skaitļotājs ir pieejams.
Fleminga interese par plati acumirklī izgaisa. Viņa seja sāka starot, it kā Doneja būtu ieslēgusi viņā dzīvinošas strāvas ķēdi.
— Jā, kāpēc gan ne? Mēs varētu izdarīt mazu eksperimentu. — Viņš paņēma no galda bloknotu ar Andromēdas pazīšanas koda apgriezto variantu. — Vai jums ir kāds, kas varētu šo ievadīt skaitļotājā?
— Andrē?
— Nē. Viņa neder. Lai ko jūs darītu, neuzticieties viņai.
Doneja iedomājās operatoru. Viņa paņēma bloknotu, un Flemings parādīja viņai materiālu, kas ievadāms skaitļotājā.
— Jāatzīstas, es no tā nekā nesajēdzu, — viņa sacīja, tad nolika glāzi un izgāja.
Iedama projām, viņa dzirdēja Fleminga istabā atskanam kāda Šēnberga sekotāja eks- presionistiskās mūzikas pirmās taktis, bet drīz vien viņa jau bija skaitļotāja ēkā un nedzirdēja vairs neko, izņemot mašīnas dūkoņu. Vadības telpā bija Andrē un viens no jaunajiem operatoriem. Pēc notikuma ar rokām Andrē vēl vairāk turējās savrup. Kā bāla ēna viņa staigāja pa skaitļotāja ēku un reti kad izgāja no turienes. Viņa nerunāja ne ar vienu un, kaut arī nekad neizturējās naidīgi, bija pilnīgi noslēgusies sevī. Donejai ienākot, meitene paskatījās viņā bez īpašas intereses.
— Kā veicas? — Doneja jautāja.
— Mēs esam ievadījuši visus datus, — Andrē sacīja. — Drīz jūs saņemsit formulu.
Doneja atstāja viņu un piebiedrojās operatoram pie ievades iekārtas. Tas bija jauns puisis, tikko beidzis universitāti, un nemēdza uzdot jautājumus, bet darīja, ko viņam lika.
— Vai jūs nebūtu tik labs un neievadītu arī šo? — Doneja pasniedza viņam bloknotu. Operators ielika to tureklī virs taustiņiem un sāka strādāt ar teletaipu.
— Kas tas ir? — Andrē jautāja, izdzirdējusi teletaipa troksni.
— Man kaut kas jāaprēķina. — Donejai izdevās aizturēt meiteni līdz tam biīdim, kad indikatorpaneļa spuldzītes piepeši sāka mežonīgi zibsnīt.
— Ko jūs tur ievadāt? — Andrē pagrāba bloknotu un pārlaida acis skaitļiem. — Kur jūs to ņēmāt?
— Tā ir mana darīšana, — sacīja Doneja.
— Kāpēc jūs te iejaucaties?
— Lūdzu, atstājiet mūs vienas! — Doneja teica operatoram. Tas paklausīgi piecēlās un izgāja no vadības telpas. Andrē nogaidīja, kamēr durvis aiz viņa aizvērās, un tad sacīja:
— Es neveļos, ka jums notiktu kas slikts.
— Viņas balsī bija nevis dusmas, bet sava spēka apziņa. — Kāpēc jūs iejaucaties?
— Kā tu drīksti ar mani tā runāt? — Doneja saprata, ka ar šo jautājumu parāda savu vājumu un kļūst smieklīga, taču jutās aizskarta un acumirklī neatrada citus vārdus. — Es tevi radīju, es tevi izaudzēju!
— Jūs mani radījāt? — Andrē uzmeta viņai nicinošu skatienu, tad piegāja pie indikatorpaneļa un pacēla rokas pie elektrodiem. Tūlīt pat spuldzītes kļuva rāmākas, bet turpināja mirgot visu laiku, kamēr meitene tur stāvēja, spēcīga un pašapzinīga kā jauna dieviete. Pēc brīža viņa atstāja paneli un piegāja klāt Donejai.
— Mums sāk apnikt šī… šī jokošanās, — viņa sacīja mierīgi, it kā sniegtu ziņojumu.
— Ne jūs, ne doktors Flemings, ne kāds cits nevar nostāties starp mums.