— Ja jūs mēģināt mani iebiedēt.. .
— Es nezinu, ko jūs tagad esat uzsākusi. Es nevaru būt par to atbildīga. — Šķita, ka Andromēda lūkojas Donejai cauri telpā aiz viņas. Ar troksni sāka darboties izvades rakstāmiekārta, un Doneja satrūkās. Viņa sekoja Andrē pie rakstāmiekārtas, un, kad nonāca tur, rezultāts bija jau nodrukāts. Andrē uzmanīgi to izlasīja, noplēsa skaitļiem noklāto lentes gabalu un pasniedza Donejai.
— Te ir jūsu fermenta formula.
— Un tas ir viss? — Doneja jutās atvieglota.
— Vai ar to jums nepietiek? — Andrē jautāja un noraudzījās viņai pakaļ ar sastingušu, naidīgu sejas izteiksmi.
Donejai bija trīs asistenti, kas kopā ar viņu strādāja laboratorijā: vecākais zinātniskais līdzstrādnieks, jau pieredzējis ķīmiķis, un divi jauni aspiranti — puisis un meitene. Viņi visi nekavējoties ķērās pie ķīmiskās sintēzes, kas balstījās uz jauno formulu. Darba gaitā rokām daudzkārt nācās saskarties ar sintezējamā preparāta sastāvdaļām, bet neviens par to neuztraucās, jo nekāda kairinoša iedarbība nebija manāma. Taču pēc pāris dienām viņi visi sāka just nepārvarama noguruma un vājuma pazīmes. Nepievērsdami tam uzmanību, viņi turpināja strādāt, bet trešās dienas vakarā meitene saļima nespēkā, un nākamajā rītā nogāzās arī Doneja un vecākais zinātniskais līdzstrādnieks.
Hanters nogādāja viņus uz lazareti, kur drīz vien tiem pievienojās jaunais asistents. Lai kas tā bija par slimību, tā strauji progresēja. Nebija ne drudža, ne iekaisuma parādību, slimības upuri vienkārši kļuva arvien vārgāki un acīm redzami izdila. Šūnas gāja bojā, vielu maiņas pamatprocesi palēninājās vai pavisam apstājās, un visi četri cits pēc cita nonāca komas stāvoklī. Hanters bija izmisis un griezās pie Džīrsa, kas visu šo notikumu steigšus ietina klusēšanas plīvurā.
Flemings neko tuvāk nezināja līdz ceturtajai dienai, kad Džūdija, pārkāpdama drošības priekšrakstus, viņam visu pastāstīja. Viņš tūlīt piezvanīja Reinhartam uz Bolder- šovu, lūgdams nekavējoties ierasties, un pierunāja Džūdiju sadabūt viņam no laboratorijas kādu materiālu. Kad Džūdija atnesa prasīto, Flemings uz visu nakti ieslēdzās savā istabā un 110 rīta iznāca ārā drūms, bet apmierināts. Tai laikā jaunā asistente jau bija mirusi.
11.ATRIEBĪBA
Kad Flemings ieradās lazaretē, patlaban viņas seju pārklāja ar palagu. Pārējie trīs gulēja savās gultās klusi un nekustīgi, ar pārvērstām sejām, bālām kā spilvendrānas. Doneju, kas atradās nodalījumā līdzās mirušajai meitenei, uzturēja pie dzīvības tikai ar asins pārliešanu. Viņa gulēja stinga un balta kā marmors, atgādinot sena karavadoņa portretu uz kapakmens. Flemings stāvēja pie gultas, raudzīdamies viņā, kamēr pienāca Hanters.
— Ko jums te vajag? — Hanters bija pār- nervozējies un spurains kā ezis. Viņš pat nepapūlējās būt pieklājīgs pret Flemingu.
— Tā ir mana vaina, — sacīja Flemings, lūkodamies izdēdējušajā sejā uz. spilvena.
Hanters ironiski iesmējās.
— Pazemība jūsos ir jauna īpašība!
— Nu labi, tad nav mana vaina! — Flemings dusmīgi apcirtās pret viņu un izrāva
no kabatas vairakas kopā saspraustas papīra lapiņas. — Es atnācu, lai atdotu jums šo te.
Hanters aizdomīgi paņēma papīrus.
— Kas tas ir?
— Fermenta formula.
— Velns parāvis, kā jūs to dabūjāt?
Flemings nopūtās.
— Nelegāli. Man tagad viss jādara nelegāli.
— Es tos paturēšu, ja jums nav iebildumu, — Hanters sacīja un atkal paskatījās uz papīriem. — Kāpēc šī lapa ir pārsvītrota.
— Tāpēc, ka tur ir aplamības. — Flemings pasita augšup virsējo lapiņu, lai parādītu nākamo. — Šeit ir pareizā formula. Jums vajadzētu parūpēties, lai to ātri izgatavo.
— Pareizā formula? — Hanters izskatījās samulsis.
— Tajā, ko skaitļotājs iedeva Donejai, viss bija apgriezts otrādi. Viņš pozitīvo pārvērta par negatīvo, lai atriebtos par spēlīti, uz kuru es profesori biju pamudinājis.
— Kādu spēlīti?
— Skaitļotājs fermenta vietā iedeva anti- fermentu. Nevis šūnu atjaunotāju, bet šūnu noārdītāju. Jādomā, ka tas iedarbojas caur ādu un viņi to uzņēma, strādājot laboratorijā.— Flemings pacēla vienu Donejas roku, kas ļengani gulēja uz palaga. — Viņus var glābt vienīgi īstais ferments, ja jūs paspēsit laikā to izgatavot. Tādēļ es atnesu jums izlaboto formulu.
— Vai jūs patiešām domājat… — Hanters, pieri saraucis, skeptiski paskatījās uz papīra lapiņām, un Flemings, pacēlis acis no Donejas rokas, ko vēl arvien turēja savējā, noraudzījās viņā ar riebumu.
— Vai tad jūs negribat iemantot reputāciju?
— Es gribu izglābt dzīvības, — Hanters atbildēja.
— Tad izgatavojiet fermentu pēc īstās formulas. Cerams, tas iedarbosies kā pretlīdzeklis tam, ko Doneja uzņēma, un tādā gadījumā organismā vajadzētu sākties pretējam procesam. Vismaz jūs varat pamēģināt. Ja ne … — Flemings paraustīja plecus un nolaida Donejas izdēdējušo roku atpakaļ uz palaga. — Šī mašīna darīs jebkuru nekrietnību, ja tas būs viņas interesēs.
Hanters pavīpsnāja.
— Ja tā ir tik nolādēti gudra, kāpēc tad pieļāva tādu kļūdu kā šī?
— Tā nebija kļūda. Mašīna kļūdījās vienīgi attiecībā uz personu netrāpīja īstajam un saindēja citus. Tā gribēja iznīcināt mani, un tai bija vienalga, cik cilvēku aiziet bojā pa to vidu. Ja preparāts saskaņā ar jūsu līgumu būtu pārdots kartelim «Intel», puspasaules varēja kļūt par tā upuriem!
' Flemingam aizejot, Hanters palika drūmi pētījam formulu, taču bija skaidrs, ka viņš to izmēģinās.
Tajā pēcpusdienā nomira vecākais asistents, bet jaunais ferments bija jau izgatavots un to sāka pielietot abiem dzīviem palikušajiem. Pirmajā brīdī nekādas jūtamas iedarbības nebija, bet vakarā kļuva skaidrs, ka deģenerācijas process palēninās. Džūdija pēc vakariņām iegriezās lazaretē un tad lēnām devās uz galveno vārtu pusi, lai sagaidītu Reinhartu, kas bija solījies ierasties ar pēdējo vilcienu. Ejot garām skaitļotāja ēkai, viņa, pakļaujoties pēkšņam impulsam, iegriezās tur. Vadības telpā dežūrējošā operatora nebija, tikai Andrē sēdēja pie pults, stingi raudzīdamās vienā punktā. Džūdijā piepeši uzvirda mēnešiem krājies naids, visi pēdējo gadu sarūgtinājumi.
— Vēl viens ir miris, — viņa ar spīvu niknumu sacīja. Andrē paraustīja plecus, un Džūdija juta nepārvaramu tieksmi viņai iesist. — Profesore Doneja cīnās par savu dzīvību. Un jaunais asistents.
— Tad viņiem ir izredzes, — meitene vienaldzīgi noteica.
—• Pateicoties doktoram Flemingam, nevis pateicoties tev.
— Tā nav mana darīšana.
— Tu iedevi profesorei Donejai formulu.
— To deva mašīna.
— Jūs to devāt abas kopā!
Andrē atkal paraustīja plecus.
— Doktoram Flemingam ir pretlīdzeklis. Viņš ir gudrs un var tos izglābt.
— Tev tas ir vienalga, vai ne? — Paskatoties uz Andrē, Džūdija juta karstu, sausu vilni aizmiglojam acis.
— Kāpēc lai es par to raizētos? — meitene atjautāja.
— Es tevi ienīstu! — Džūdijai arī rīkle kļuva sausa, tā ka viņa tikko varēja parunāt. Viņai gribējās pagrābt kādu smagu priekšmetu un sašķaidīt meitenei galvu, bet šai brīdī iezvanījās telefons un vajadzēja iet uz galvenajiem vārtiem pretī Reinhartam.