Pēc Džūdijas aiziešanas Andrē vēl ilgi nekustīgi sēdēja, stingi vērdamās uz indikator- paneli, un dažas asaras — īstas cilvēciskas asaras — sariesās viņas acīs un lēnām noritēja pār vaigiem.
Džūdija aizveda Reinhartu taisnā ceļā uz Fleminga dzīvokli, un tur viņi vecajam vīram pastāstīja pēdējos notikumus.
— Un Madlēna? — jautāja profesors. Viņš izskatījās saguris un nomākts.
— Paldies dievam, vēl dzīva, — sacīja Flemings. — Varbūt šos divus mēs izglābsim.
Reinharts kļuva mazliet možāks un vairs neizskatījās tik noguris. Džūdija un Flemings palīdzēja viņam novilkt mēteli, apsēdināja viņu krēslā pie elektriskā kamīna un pasniedza glāzi viskija. Džūdijai Reinharts šķita ļoti novecojis kopš pēdējās tikšanās un mazliet pat aizkustinošs. Tagad viņš bija Sers Ernests, un likās, ka titula piešķiršana viņam uzspiedusi īstu vecuma zīmogu. Džūdija varēja iedomāties, cik tālu pagātnē viņam tagad šķiet jaunības draudzība ar Doneju, un juta, ka vecajam vīram šās sievietes dzīvība ir tik dārga, it kā tā būtu daļa no viņa paša. Reinharts paņēma glāzi un, brīdi klusējis, jautāja:
— Vai jūs Džīrsam esat izstāstījuši?
— Ko tad Džīrss darītu? — atsaucās Flemings. — Tikai nožēlotu, ka nomiris neesmu es. Viņš būtu licis izsviest mani no šejienes, izraidīt no Anglijas, ja vien varētu. Kopš paša sākuma es esmu teicis, ka šai mašīnai ir ļauni nolūki, bet viņi visi to tik ļoti mīl. Cik reižu man tas vēl būs jāpierāda, iekāms spēšu kādu pārliecināt?
— Man jums tas vairs nav jāpierāda, Džon, — gurdi sacīja Reinharts.
— Nu, tas jau ir kaut kas!
— Un arī man, — sacīja Džūdija.
— Jauki, jauki! Tad mēs esam trīs pret veselu armiju.
— Kā jūs domājat, ko es varētu darīt lietas labā? — jautāja Reinharts.
— Nezinu. Jūs esat visu vienas paaudzes laiku vadījis pusi no šīs zemes zinātnes, pie tam labāko pusi. Droši vien kāds jūs uzklausītu.
— Varbūt Osborns?
— Tik ilgi, kamēr nebaidīsies nosmulēt savas spodrās manšetes. — Flemings brīdi pārlika. — Vai viņš nevarētu panākt, ka man atļauj atgriezties pie skaitļotāja?
— Padomājiet ar galvu, Džon! Viņš taču ir atbildīgs valdībai.
— Vai jūs varētu viņu ataicināt šurp?
— Varu pamēģināt. Kas jums ir padomā?
— To precizēsim vēlāk, — sacīja Flemings. Reinharts izņēma no kabatas vilcienu un lidmašīnu sarakstu.
— Ja es braucu uz Londonu rīt. . .
— Vai jūs nevarat braukt jau šonakt?
— Sers Ernests ir noguris, — sacīja Džūdija.
Reinharts uzsmaidīja viņai.
— Seru Ernestu pataupiet dārza svētkiem. Es noķeršu nakts lidmašīnu.
— Kāpēc nevar dažas stundas pagaidīt? — Džūdija jautāja.
— Es neesmu vairs jauneklis, mis Adam- sone, bet tāds vecūksnis ari vēl ne. -— Reinharts piecēlās kājās. — Nododiet Madlēnai manus sveicienus, ja viņa . . .
— Noteikti, — sacīja Flemings, paņemdams sirmgalvja mēteli un palīdzēdams viņam apģērbties. Reinharts devās uz durvīm, pa ceļam aizpogādamies. Tad viņš kaut ko atcerējās.
— Starp citu, raidījums vairs nepienāk.
Džūdija paskatījās uz Flemingu.
— Raidījums?
— Tas no augšas. — Reinharts pacēla pirkstu pret griestiem. — Pirms dažām nedēļām tas pēkšņi apklusa. Varbūt mēs nekad vairs to ..neuztversim.
— Iespējams, ka mēs uztvērām tikai kāda
gara raidījuma beigu daļu, — klusu un domīgi sacīja Flemings. — Ja toreiz Bolderšovā mēs nebūtu tam nejauši uzdūrušies, varbūt tas vispār būtu pagājis mums secen un nekas nebūtu noticis.
— Man arī ir ienākusi prātā šāda doma,— Reinharts piebilda, vēlreiz gurdi uzsmaidīja viņiem un izgāja.
Flemings staigāja pa istabu, pārdomādams nupat runāto, un Džūdija centās viņu netraucēt. Varēja dzirdēt, ka Reinharts iedarbina mašīnu, un, kad tā bija aizbraukusi, Flemings apstājās līdzās Džūdijai un ar vienu roku apņēma viņas plecus.
— Es darīšu visu, ko jūs gribēsit, — viņa sacīja. — Lai viņi mani nodod kara tiesai, ia vēlas!
— Okei, okei! — Flemings noņēma roku.
— Varat paļauties uz mani, Džon!
Viņš cieši raudzījās Džūdijas sejā, un viņa mēģināja ar skatienu iedvest tam uzticību.
— Nu labi… — Viņš šķita vairāk vai mazāk pārliecināts. — Tad paklausieties! Rīt no paša rīta slepus piezvaniet uz Londonu. Mēģiniet dabūt savienojumu ar Osborna kabinetu, kad profesors ir tur, un pasakiet, ka viņam jāatved vēl viens viesis.
— Kas?
— Vienalga, kas. Bikšu lentes ordeņa kavalieris, Karaliskās akadēmijas prezidents vai kāds izbāzenis no ministrijas. Man vaja
dzīgs nevis pats džentlmenis, bet tikai viņa drēbes.
— Izbāzeņa čaula?
Flemings pasmīnēja.
— Pietiks ar cepuri, portfeli un lietussargu. Jā, un vēl mēteli. Pa to laiku dabūjiet šim viesim caurlaidi. Varēsit?
— Mēģināšu.
— Tu esi laba meitene. — Flemings atkal aplika Džūdijai roku un noskūpstīja viņu. Viņa tīksmi izbaudīja tuvību, tad atvirzījās un jautāja:
— Ko tu domā darīt?
— Es vēl pats nezinu. — Viņš vēlreiz noskūpstīja Džūdiju, tad negribīgi atrāvās no viņas. — Es iešu gulēt, šī diena bija velnišķīgi grūta. Tu labāk ej projām, man mazliet jāpaguj.
Viņš atkal pasmīnēja. Džūdija saspieda viņa roku un izgāja, nejuzdama zemi zem kājām un sevī gavilēdama.
Flemings izklaidīgi izģērbās, kaldams plānus un fantazēdams. Viņš iekrita gultā un gandrīz tai pašā momentā, kad nogrieza gaismu, ieslīga miegā.
305
Pēc Reinharta un Džūdijas aiziešanas nometnē iestājās klusums. Nakts bija tumša: no ziemeļaustrumiem, auksta vēja dzīti, vēlās biezi mākoņi, solīdami sniegu un aizklādami pilnā mēness disku. Taču uz brīdi mēness paspīdēja cauri tiem, un tā gaismā slaids, bālgans stāvs izlīda pa logu skaitļotāja ēkas aizmugurē un kā' spoks aizslīdēja
20 - 460
uz dzīvojamā sektora pusi. Neviens no sargiem to nepamanīja un tādēļ nevarēja pazīt meiteni Andrē, kas ar apņēmības pilnu seju un elektriskās auklas rituli rokā zaglīgi lavījās starp mājiņām uz Fleminga mitekli.
Fleminga istabā no loga krita blāvs gaišums, jo pirms gulētiešanas viņš bija atvilcis aizkaru. Viņš nepakustējās, kad durvis klusiņām atvērās un Andrē ieslīdēja istabā. Viņa kustējās ļoti piesardzīgi; kājas viņai bija basas, bet rokas ietērptas biezos gumijas cimdos. Pārliecinājusies, ka Flemings aizmidzis, viņa nometās ceļos pie sienas līdzās gultai, iesprauda auklas vienu galu grīdlīstes kontaktā un nostiprināja, bet otru paņēma izstieptā rokā, satverot abus vadus starp īkšķi un rādītāja pirkstu pāris collu zem kailajiem galiem, piecēlās un lēnām sāka virzīties uz Fleminga pusi. Viņam nebija gandrīz nekādu izredžu palikt dzīvam, jo viņš bija aizmidzis un Andrē varēja rēķināties ar iespēju iedarboties uz savu upuri ar strāvu tik ilgi, kamēr apstātos sirds.