Elpu aizturējusi, viņa tuvināja kailos vadu galus Fleminga acīm. Nebija it kā nekāda iemesla, lai viņš pamostos, tomēr viņš piepeši uztrūkās no miega. Ieraudzījis pār sevi noliekušos cilvēka siluetu, viņš vairāk instinktīvi nekā apzinīgi salieca vienu kāju ur, cauri palagam un segai spēra tam no visa spēka.
Spēriens trāpīja meitenei pa diafragmu, un, gārdzoši ņorīstījusies, viņa nogāzās at
muguriski uz grīdas. Flemings sataustīja naktslampas slēdzi un iededza gaismu. Uz mirkli tā apžilbināja acis, un viņš, sirdij dobji dauzoties, apjucis sēdēja gultā, kamēr Andrē pūlējās uzslieties uz ceļiem, vēl arvien turēdama rokā vadu galus. Tad, aptvēris, kas notiek, Flemings izlēca no gultas, izrāva auklas otru galu no kontakta un apsviedās pret meiteni. Tagad viņa jau bija kājās un gandrīz pie durvīm.
— Nekur tu netiksi! — Flemings metās pie durvīm. Andrē pasitās sāņus un, salikusi rokas aiz muguras, atkāpās pie galda, uz kura viņš bija ēdis vakariņas. Vienu mirkli šķita, ka meitene ir gatava padoties, bet tad viņa piepeši izklupa uz priekšu ar izstieptu roku, kurā bija sažņaugts maizes griežamais nazis.
— Bestija! — Flemings sagrāba un asi pagrieza viņas plaukstas locītavu, tā ka nazis izkrita no rokas, un pašu nogrūda zemē.
Elsodama un locīdamās aiz sāpēm, Andrē gulēja uz grīdas, ar otru roku satvērusi izgriezto locītavu un raudzīdamās augšuD uz Flemingu ne tik daudz ar niknumu kā izmisumu. Nenolaizdams acis no meitenes, viņš noliecās un pacēla nazi.
— Labi, nogaliniet mani! — Tagad viņas sejā un balsī bija bailes. — Tas jums neko nedos.
— Tiešām? — Viņa paša balss drebēja un krūtis smagi cilājās.
— Tas tikai mazliet aizkavēs notikumu
gaitu. — Andrē uzmanīgi vēroja Flemingu, kas atvēra kādu atvilktni un iemeta tur nazi. Juzdamās drošāka, viņa piecēlās sēdus.
— Kāpēc jūs gribat dabūt mani nost no ceļa? — Flemings jautāja.
— Tas bija nākamais uzdevums. Es jūs brīdināju.
— Pateicos! — Pogādams ciet pidžamu, viņš piegāja pie gultas un iebāza kājas čībās, jau gandrīz nomierinājies.
— Visu, ko jūs darāt, var iepriekš paredzēt. — Andrē šķita atguvusi nosvērtību.
— Jūs nevarat izdomāt neko tādu, kam netiktu dots prettrieciens.
— Kas sekos tagad?
— Ja jūs aizbrauksit, nekavējoties aizbrauksit un neiejauksities …
— Piecelies! — Flemings viņu pārtrauca. Andrē pārsteigta paskatījās viņā.
— Piecelies! — Viņš pagaidīja, kamēr viņa pieraušas kājās, un norādīja uz krēslu.
— Apsēsties tur!
Meitene vēlreiz neizpratnē paskatījās uz Flemingu un apsēdās. Viņš piegāja klāt un nostājās pretī.
— Kāpēc tu dari tikai to, ko grib mašīna?
— Kādi jūs esat bērni! — Andrē sacīja.
— Jūs domājat, ka es esmu verdzene un mašīna ir mans kungs, bet mēs abi esam vergi. Mēs esam jūsu izgatavoti konteineri kaut kam tādam, ko jūs nesaprotat.
— Un tu saproti? — Flemings jautāja.
— Es spēju saskatīt atšķirību starp mūsu intelektu un jūsējo. Es zinu, ka mūsējais gūs virsroku un jūsējais ies bojā. Jūs sevi uzskatāt par radības kroni un virsotni, par pēdējo vārdu … — Viņa apklusa un atkal sāka berzēt samocīto locītavu.
— Es tā nedomāju, — Flemings sacīja. — Vai es tev nodarīju stipras sāpes?
— Ne pārāk. Jūs esat gudrāks nekā pārējie, taču ar to nepietiek. Jūs visi iznīksit, tāpat kā dinozauri. Kādreiz viņi bija Zemes valdnieki.
— Un tu?
Andrē pasmaidīja, un Flemings pirmoreiz redzēja viņas smaidu.
— Es esmu trūkstošais ķēdes loceklis.
— Bet ja mēs tevi iznīcināsim?
— Viņi izaudzēs citu.
— Bet ja mēs iznīcināsim mašīnu?
— Viņi uzbūvēs citu.
— Bet ja mēs iznīcināsim jūs abus un šo raidījumu, tā atšifrējumu un it visus aprēķinus, tā ka nekas nepaliks pāri? Raidījums vairs nepienāk. Vai tu to zini? — Andrē papurināja galvu. Viņas apstiprinājums visam tam, no kā Flemings baidījās, lika viņam sastingt šausmās, bet tūlīt pat viņš arī saprata, kas jādara, lai to novērstu. — Taviem draugiem tur augšā ir apnicis runāties ar mums. Tagad jūs esat pamesti vieni, tu un skaitļotājs. Ja nu mēs jūs abus iznīcināsim?
— Jūs tikai uz kādu laiku aizkavēsit Zemes pakļaušanu augstākam intelektam.
— Tad tieši tas mums jādara.
Andrē cieši paskatījās uz Flemingu.
— Jūs to nevarat.
— Mēs varam mēģināt.
Viņa atkal lēnām papurināja galvu, it kā viņu žēlodama.
— Brauciet projām! Dzīvojiet un baudiet dzīvi, kamēr vēl varat. Neko citu jūs nespējat izdarīt.
— Bet ja tu man palīdzētu? — Flemings cieši un valdonīgi raudzījās viņai acīs tāpat kā toreiz skaitļotāja ēkā. — Tu neesi domājoša mašīna vien, tu esi līdzīga mums.
— Nē!
— Tev ir sajūtas, tu spēj just. Trīs ceturtdaļas no tevis ir cilvēciska būtne, un tā varmācīgi saistīta ar mašīnu, kam uzdots mūs iznīcināt. Lai izglābtu mūs un atbrīvotu pati sevi, tev tikai jāpārgroza tās programma. — Flemings saņēma viņu ap pleciem, lai sapurinātu, bet Andrē izvairīgi nokratīja viņa rokas.
— Kāpēc man tas jādara?
— Tāpēc, ka tu to vēlies, trīs ceturtdaļas no tevis … •
Viņa piecēlās un atvirzījās.
— Trīs ceturtdaļas no manis ir nejaušība. Vai jūs domājat, ka es pati tādēļ jau pietiekami neciešu? Mani var sodīt pat par to, ka es klausos jūsos.
— Vai tevi sodīs par šovakaru?
— Nē, ja jūs pazudīsit no šejienes. — Andrē vilcinādamās devās uz durvīm, it kā gaidīdama, ka Flemings viņu aizturēs, bet
viņš to nedarīja. — Mani atsūtīja jūs nogalināt.
Ļoti bāla un skaista viņa stāvēja tumšajā durvju ailē, un viņas balsī nebija ne dusmu, ne gandarījuma. Flemings drūmi paskatījās uz viņu.
— Kauliņi ir mesti! — viņš sacīja.
Tornesas stacijas piebūvē atradās maza kafejnīciņa, un viņi vienojās, ka Flemings uzturēsies tur, kamēr Džūdija sagaidīs Aber- dīnas vilcienu. Bija tikai nākamās dienas vakars: Reinharts bija rīkojies ātri. Flemings iegāja viņiem rezervētajā mazajā dibenistabā un gaidīja. Tā bija neomulīga, noplukuši istabele, izsista ar pavirši nokrāsotām kuģa plankām, uz kurām rēgojās izbalējušas minerālūdeņu un kokakolas reklāmas. Tās vidū atradās liels, vecs koka galds un daži krēsli. Flemings iedzēra malku no savas plakanās pudeles. Viņš dzirdēja, kā ārā, pieņemdamies stiprumā, gaudo vējš un pēc brītiņa no dienvidu puses dunēdams tuvojas dīzeļvilciens. Skaļi tusnīdams, tas apstājās stacijā, pēc pāris minūtēm atskanēja svilpiens, nokaucās lokomotīves sirēna un vilciens aizbrauca, atstādams aiz sevis klusumu, kurā atkal bija saklausāmi vēja auri un grants čirkstoņazem gājēju soļiem kafejnīcas priekšā.
Džūdija ieveda iekšā Reinhartu un Osbornu. Viņi bija satuntuļojušies ziemas drēbēs, un Osborns nesa rokā prāvu ceļasomu.
— Šķiet, taisās uz sniegputeni, — viņš sacīja, nolikdams somu zemē. Viņš izskatījās nelaimīgs un galīgi izsists no sliedēm. — Vai mēs šeit varam droši runāt?