— Neviens mūs netraucēs, — sacīja Džūdija. — Es vienojos ar saimnieku.
— Bet dežurējošais operators? — apjautājās Reinharts.
— Es vienojos arī ar viņu. Viņš zina, kas jādara, un nenodos mūs.
Reinharts pievērsās Flemingam:
— Kā klājas Madlēnai Donejai?
— Viņa izķepurosies. Puisis tāpat. Ferments ir efektīvs.
— Paldies dievam! — Reinharts atpogāja mēteli. Viņš neizskatījās noguris no ceļojuma, gluži otrādi — šķita, ka aktīva darbošanās viņu uzmundrinājusi. Visvairāk nomākts bija Osborns.
— Ko jūs gribat darīt ar skaitļotāju? — viņš jautāja Flemingam.
— Pamēģināt, vai nevar to iegrožot, jo citādi. . .
— Kas citādi?
— Tieši to mēs gribam noskaidrot. Viens no diviem: tas vai nu apzināti dara ļaunu, vai ir vienkārši sajucis. Šī mašīna ir vai nu tā programmēta, vai arī kaut kas ar to nav kārtībā. Es aizstāvu pirmo viedokli un vienmēr esmu tā domājis.
— Jūs nekad neesat varējis to pierādīt.
— Bet gadījums ar Doneju?
— Mums vajadzīgs kaut kas taustāmāks,
— Osborns ies pie ministra, — iejaucās Reinharts. — Ja būs nepieciešams, viņš ies ari pie premjerministra. Jūs to darīsit, vai ne?
— Ja man būs pierādījumi, — Osborns sacīja.
— Es jums došu pierādījumus! Pagājušo nakti tas atkal mēģināja mani nogalināt.
— Kā?
Flemings pastāstīja.
— Galu galā es piespiedu viņu pateikt patiesību. Jums arī derētu kādreiz patirdīt meiteni, tad jūs ticētu.
— Mums vajadzīgs kaut kas zinātniskāks.
"— Tad ļaujiet man dažas stundas pastrādāt ar skaitļotāju. — Flemings paskatījās uz Džūdiju. — Vai tu dabūji man caurlaidi?
Džūdija izvilka no rokassomiņas trīs caurlaides un izdalīja viņiem. Flemings izlasīja savējo un pasmīnēja.
— Tātad es esmu oficiāls ministrijas pārstāvis? Brīnišķīgi!
— Uz spēles ir likts mans labais vārds, — sacīja nelaimīgais Osborns. — Jūs nedrīkstat darīt neko citu, vienīgi pārbaudīt mašīnu.
Smīns nozuda no Fleminga sejas.
— Jūs gribat sasiet man rokas uz muguras?
— Vai jūs saprotat, kā es riskēju?
— Riskējat! Jums vajadzēja būt manā vietā pagājušo nakti!
— Tad es tagad varbūt tiešām zinātu, kādu nostāju ieņemt. Mūsu zeme, jaunais cilvēk, ir atkarīga no šīs mašīnas . ..
— Kuru es uzbūvēju.
— Potenciāli tā mums nozīmē vairāk nekā tvaika mašīna vai atomenerģija, vai jebkas cits.
— Tādā gadījumā ir jo svarīgāk . . . — Flemings iesāka.
— Es zinu! Nelasiet man sprediķi! Vai jūs domājat, ka es vispār atrastos šeit, ja neticētu, ka tas ir svarīgi, un nevērtētu jūsu domas ļoti augstu? Bet rīkoties šādā veidā …
— Vai jūs zināt kādu labāku iespēju?
— Kā to pārbaudīt? Nē. Bet citu neko jūs nedrīkstat darīt. Cilvēks ar manu stāvokli…
— Kāds tad ir jūsu stāvoklis? — jautāja Flemings. — Visdižciltīgākais romietis no visiem, ko?
Osborns nopūtās.
— Caurlaide ir jums rokās.
— Jūs esat dabūjis, ko gribējāt, Džon, — sacīja Reinharts.
Flemings paņēma ceļasomu un uzlika uz galda. Atvēris to, viņš izņēma tumšu mīkstas drānas mēteli, melnu platmali, portfeli un saģērbās tēlojamai lomai. Nakts tumsā tas viss varēja noderēt gluži labi, taču galīgi nepiestāvēja viņam.
— Jūs izskatāties pēc putnu biedēkļa, nevis pēc ministrijas darbinieka, — smaidīdams sacīja Reinharts.
Džūdija pūlējās apvaldīt smiekliņu.
— Sargi jūs pārāk cieši nevēros, ja būsit kopā ar mani.
— Vai tu saproti, ka par to tevi nošaus? — sirsnīgi teica Flemings.
— Tikai tad, ja mūs atklās.
Osbornam šī jokošanās likās nevietā; to,
ka pārējie tādējādi cenšas mazināt nervozo sasprindzinājumu, viņš neaptvēra, jo pats nervozēja vairāk par visiem.
— Varbūt iesim, lai tas viss ātrāk ir garām. — Viņš parāva uz augšu mēteļa piedurkni un paskatījās pulkstenī.
— Mums jānogaida, kamēr pilnīgi satum- sīs un dienas maiņa būs aizgājusi, — sacīja Džūdija.
Flemings pagramstīja zem sava meteļa un izvilka pudeli.
— Ko jūs teiktu par vienu malciņu pirms uzbrukuma?
Kad viņi sasniedza nometni, debesis ar zemi griezās kopā mežonīgā sniegputenī un ass ziemeļu vējš trieca sejā stindzinošus, sasalušus sniega graudus. Abi sargi, kas stāvēja pie skaitļotāja ēkas durvīm, bija uzcēluši kažoku apkakles, kaut gan lievenis tiem deva mazu pavēni. Viņi izslēja galvas, pūlēdamies cauri baltajam sniega virpulim tumsā saskatīt četrus tuvojošos stāvus.
Džūdija gāja pirmā un uzrādīja caurlaides. Visi trīs vīrieši turējās mazliet aizmugurē.
— Labvakar! Šie ir viesi no ministrijas.
— Lūdzu, madam! — viens no sargiem ar jaunākā kaprāļa zīmotnēm uz kažoka piedurknes pielika roku pie cepures un pārbaudīja caurlaides.
— Viss kārtībā! — viņš sacīja un pasniedza tās atpakaļ.
— Vai tur kāds ir? — jautāja Džūdija.
— Vienīgi dežūrējošais operators.
— Mēs tikai uz dažām minūtēm, — paiedams uz priekšu, sacīja Reinharts.
Sargi atvēra durvis un nostājās malā, kamēr pa tām iegāja Džūdija un aiz viņas, ieņēmuši vidū Flemingu, Reinharts un Osborns.
— Bet meitene? — jautāja Reinharts, kad viņi jau soļoja pa gaiteni.
— Viņa šovakar šurp nenāks, — atbildēja Džūdija. — Mēs par to parūpējāmies.
Gaitenis bija garš, ar diviem pagriezieniem taisnā leņķī, un durvis uz skaitļotāja vadības telpu atradās pašā tā galā, tā ka no galvenās ieejas nekas nebija ne saredzams, ne sadzirdams. Džūdija atvēra durvis un ieveda viņus iekšā. Spoži apgaismotajā vadības telpā atradās tikai viens jauns cilvēks, kas sēdēja pie galda un lasīja. Viņiem ienākot, tas piecēlās.
— Hello! — viņš sveicināja Džūdiju. — Vai viss izgāja labi?
Tas bija jauniņais asistents. Šķita, ka situācija sagādā viņam patiku.
— Savas caurlaides labāk paturiet pie sevis. — Džūdija atdeva tās Reinhartam un
Osbornam, bet Fleminga caurlaidi pasniedza operatoram. Flemings noņēma melno platmali un uzbāza galvā jauneklim.
— Tādas nēsā lieli vīri.
— Nevajag to pārvērst par pantomīmu, — sacīja Osborns un nenovērsa bažīgu skatienu no durvīm, kamēr operators uzvilka Fleminga mēteli un paņēma portfeli. Pat ar uzslietu apkakli viņš ļoti atšķīrās no tā cilvēka, kas ienāca iekšā, bet Džūdija apgalvoja, ka šādā tumšā puteņa naktī sargi nebūšot visu tik sīki ievērojuši un droši vien tikai saskaitīšot viņas pavadoņus.
Tiklīdz puisis bija kārtībā, Osborns atvēra durvis.
— Mēs paļaujamies uz jums. Izdariet visu pareizi, — viņš sacīja Flemingam. — Vai jums ir materiāls pārbaudei?