Flemings izvilka 110 kabatas jau pazīstamo bloknotu un gaidīja, lai visi aiziet.
— Es atgriezīšos, — sacīja Džūdija, — tiklīdz būšu viņus pavadījusi garām sargiem.
Flemings šķita pārsteigts.
— Tev nevajag nākt atpakaļ.
— Man ļoti žēl, — iejaucās Osborns, — bet tas ir viens no noteikumiem.
— Es negribu, ka kāds .. .
— Neesiet muļķis, Džon! — sacīja Reinharts, un viņi aizgāja. Flemings piegāja pie indikatorpaneļa un kādu brīdi dusmīgi raudzījās uz to, aiz iekšēja sasprindzinājuma pie sevis klusi irgādamies, tad apsēdās pie teletaipa un sāka ievadīt mašīnā skaitļus no sava bloknota. Viņš bija jau gandrīz beidzis, kad atgriezās Džūdija.
— Ko tu dari? — viņa vaicāja. Par spīti atvieglojuma sajūtai, ka izdevies laimīgi aizvest garām sargiem pārģērbušos operatoru, arī viņa manāmi nervozēja.
— Mēģinu viņu pakaitināt. — Flemings uzsita pēdējo skaitļu grupu. — Sākumam noderēs tas pats vecais joks ar pazīšanas kodu.
Skaitļotājam vajadzēja tikai pāris sekunžu, lai reaģētu, un indikatorspuldzītes tūliņ sāka mežonīgi zibsnīt. Flemings un Džūdija gaidīja, ka atskanēs izvades rakstāmiekārtas klakšķēšana, bet izdzirdēja pa gaiteni tuvojamies soļus. Džūdija sastinga kā paralizēta, nespēdama paspert ne soli. Flemings saķēra viņu aiz rokas un ievilka tumšajā laboratorijā, no kurienes, paši paliekot nepamanīti, viņi pa puspavērtajām durvīm varēja visu redzēt. Soļi apstājās pie vadības telpas otras ieejas. Viņi redzēja, ka no ārpuses tiek pagriezts rokturis, tad durvis atvērās, un tajās parādījās Andrē.
Džūdija izdvesa klusu vaidu, ko apslāpēja skaitļotāja dūkoņa, un Flemings brīdinot saspieda viņas roku ciešāk. No savas paslēptuves viņi redzēja Andrē aizveram durvis un lēnām tuvojamies kontroliekārtas blokiem. Šķita, ka spuldzīšu nemierīgā zibsnīšana un mašīnas dūkoņa viņu mulsina, jo dažu pēdu attālumā no indikatorpaneļa viņa apstājās un sastinga. Meitenei mugurā bija veca, pelēka vēj jaka ar nolaistu kapuci, un spēcīgo spuldžu spožajā gaismā viņa izskatījās sevišķi skaista un nepielūdzama, taču tās seja bija kā pārakmeņojusies, un pēc mirkļa, nervu saspīlējumam pieaugot, muskuļi ap muti un uz deniņiem sāka nervozi raustīties. Lēnām un negribīgi viņa paspēra vēl pāris soļu uz indikatorpaneļa pusi un atkal apstājās, it kā uztvertu no tā brīdinājumu par kādu drausmīgu reakciju. Šķita, ka viņa zina, kas to sagaida, un tomēr pilnīgi atrodas mašīnas varā.
Tagad viņas seja bija norasojusi sviedriem. Viņa paspēra vēl vienu soli uz priekšu un lēnām sāka celt augšup rokas. Aizmirsusi visu savu naidu, Džūdija gribēja mesties tai klāt, bet Flemings viņu atturēja. Viņu acu priekšā Andrē lēnām un bailīgi izslēja rokas augšup un pieskārās elektrodiem.
Viņas pirmais kliedziens un Džūdijas kliedziens atskanēja reizē. Flemings ar roku aizspieda Džūdijai muti, bet Andrē kliedzieni atskanēja atkal un atkal, nokļūstot par šņukstiem, kad voltmetra šautra noslīga lejup, un atkal griezīgi piepildot telpu, kad tā uzlēca augšup
— Žēlīgais dievs! — Džūdija izdvesa zem Fleminga plaukstas. Viņa mēģināja atbrīvoties, bet Flemings turēja viņu ciet, kamēr Andrē kliedzieni apklusa un mašīna, laikam juzdama, ka meitene vairs nereaģē, palaida savu upuri vaļā un tas saļima uz grīdas. Džūdija izrāvās no Fleminga rokām un pieskrēja klāt, bet šoreiz nebija vairs ne vaidu, ne elpas, ne mazākās dzīvības zīmes. Meitenes acis bija stiklainas un mute atvērta, apakšžoklis ļengani nokāries.
— Man liekas, viņa ir beigta, — sacīja Džūdija.
— Ko gan citu tu gaidīji? — Flemings pienāca klāt. — Tu taču redzēji voltāžu. Un tas notika tāpēc, ka Andrē nebija tikusi vaļā no manis — es taču nupat skaitļotājam atkal pateicu, ka viņa ir pagalam. Nabaga mazais velnēns!
Viņš noraudzījās lejup uz čokurā sarāvušos ķermeni pelēkajā, nosmulētajā jakā, un viņa skatiens kļuva ciets.
— Nākamreiz tas rīkosies gudrāk. Tas izgatavos kaut ko tādu, kam mēs vispār nevarēsim tikt klāt.
— Bet varbūt tu tomēr atklāsi tajā kādu bojājumu. — Džūdija pagriezās, paņēma no teletaipa Fleminga bloknotu un pasniedza viņam.
Viņš izrāva to Džūdijai no rokas un aizsvieda šķērsām pāri telpai.
— Par vēlu! Skaitļotājs ir pilnīgā kārtībā. — Viņš norādīja uz Andrē sakņupušo stāvu. — Tā ir vienīgā atbilde, kas man vajadzīga. Rīt tas liks izdarīt jaunu eksperimentu un parīt atkal, un aizparīt, un aizaiz- parīt…
Viņš ātri piegāja pie trauksmes signalizācijas un drošinātāju paneļiem, kas atradās līdzās durvīm, ar abām rokām satvēra vadus un rāva. Tie padevās, bet nenotrūka. Tad
viņš atspērās ar kāju pret sienu un vēlreiz rāva no visa spēka.
— Ko tu dari?
— Es to iznīcināšu! Patlaban ir īstais brīdis, varbūt vienīgais. — Viņš atkal mēģināja noraut vadus, tad atmeta ar roku un pasniedzās pēc ugunsdzēsēju cirvja, kas bija pakārts līdzās pie sienas. Džūdija pieskrēja viņam klāt.
— Nē! — Viņa saķēra Fleminga roku, bet viņš to atgrūda nost, atvēzējās un pārcirta vadus, tad apsviedās un pārlaida skatienu telpai. Indikatorpanelis vēl arvien ātri zibsnīja. Flemings piegāja tam klāt un iezvēla ar cirvi.
— Vai tu esi prātu zaudējis?! — Džūdija atkal pieskrēja pie viņa un, saķērusi cirvi aiz kāta, mēģināja viņam to atņemt. Flemings ar ciešu tvērienu izrāva cirvi.
— Ļauj man! Es teicu, lai tu nenāc atpakaļ.
Džūdija ieplestām acīm raudzījās Fle- mingā, it kā viņu vairs nepazītu: seja tam bija norasojusi sviedriem, tāpat kā pirmīt Andromēdai, un saviebta niknumā un nelokāmā apņēmībā. Tagad Džūdija saprata, kas viņam bijis padomā visu laiku.
— Tad tāds bija tavs nolūks!
— Citas izejas vairs nav
Viņš stāvēja ar cirvi rokās, vērtējoši lūkodamies apkārt, un Džūdija saprata, ka viņai jātiek līdz durvīm pirmajai, taču Flemings aizmetās garām un, atspiedies ar muguru
pret durvīm, aizšķērsoja viņai ceļu. Viņa sejā bija tā pati apņēmības izteiksme un lūpu kaktiņos plaiksnījās rūgts smīns. Džūdija-pa- tiešām domāja, ka viņš kļuvis ārprātīgs. Viņa izstiepa roku pēc cirvja un sacīja gluži kā bērnam:
— Lūdzu, atdod to man, Džon! — Viņa sarāvās, kad Flemings iesmējās. — Tu apsolīji.
— Es neko neapsolīju. — Ar vienu roku viņš cieši turēja cirvja kātu, ar otru aizslēdza durvīs.
— Es kliegšu! — Džūdija sacīja.
— Kliedz! — Viņš ieslidināja atslēgu kabatā. — Neviens tevi nedzirdēs.
Pastūmis Džūdiju nost, viņš lieliem soļiem izgāja cauri uz telpu, kur atradās skaitļotāja atmiņas iekārta, un, atvēris tuvākā cilindra segplātni, zvēla ar cirvi. Vakuumam sabrūkot, notika neliels sprādziens.
— Džon! — Džūdija mēģināja viņu aizturēt, kad tas devās pie nākamā cilindra.
— Es zinu, ko daru! — Flemings sacīja, atvērdams segplātni un sadragādams serdeni. Atkal nosprakšķēja sprādziens. — Tādas izdevības kā tagad nekad vairs nebūs. Vai tu gribi skriet laukā un sacelt troksni? Ja tu domā, ka es rīkojos nepareizi, dari to!
Viņš pavisam mierīgi un saprātīgi paraudzījās Džūdijai acīs un iebāza roku kabatā pēc atslēgas.
— Ja gribi, atved šurp drošības dienesta vīrus, tā vienmēr ir bijusi tava iemīļotā no