— Bet kas tad būs sadauzījis skaitļotāju?— jautāja Flemings.
Profesora sejā parādījās apmierināts smai- diņš.
— Meitene. Var taču pieņemt, ka viņa pēkšņi izlēkusi no sliedēm un sadumpojusies pret skaitļotāju, un vai nu nosista ar strāvu uz vietas, vai arī mirusi pēc sodīšanas no šoka sekām, ko saasinājis nervu uzbudinājuma stāvoklis. Viss viens, lai viņi domā, ko grib. Šā vai tā, viņa pati ir beigta un nevar neko noliegt.
— Jūs esat par to pārliecināts? — Osborns jautāja Flemingam.
— Vai vēlaties apskatīt līķi?
— Jautājiet man, — sacīja Džūdija, juzdama uzvilnījam nelabumu. — Es vienmēr esmu klāt, kad kāds mirst.
— Okei! — Flemings uzrausās kājās un pagriezās pret Reinhartu. — Ko mēs ar Džūdiju šai laikā būtu varējuši darīt?
Profesoram atbilde bija gatava:
— Jūs tur nemaz nebijāt. Sargi apliecinās, ka mēs atstājām skaitļotājā operatoru un mis Adamsoni. Viņi aizgāja abi kopā, un tas notika pēc tam.
— Tas neies cauri, — Osborns sacīja.
— Būs velnišķīgi stingra izmeklēšana.
— Nekas cits mums neatliek. — Reinharts neomulīgi nodrebinājās. — Skaties, no kuras puses gribi, ķeza ir liela.
Tā viņi visi četri tur sēdēja ap galdu, mēteļos ietinušies, līdzīgi pusnakts stundas rēgiem, gaidīdami, kad atausīs rīts un aprims sniegputenis.
— Kā jūs domājat, vai vilcienu satiksme nebūs pārtraukta? — pēc brīža iejautājās Osborns.
Reinharts pašķieba galvu, ieklausīdamies vēja brāzienos uz jumta.
— Nedomāju vis. Izklausās, ka vētra mazliet pierimst. — Viņš pievērsās Flemingam.
— Ko jūs darīsit, Džon?
— Mēs ar Džūdiju mašīnā atgriezīsimies nometnē. Kad braucām šurp, ceļš bija vēl gluži pieņemams.
— Tad labāk brauciet tūliņ, — sacīja Reinharts. — Izliecieties, ka esat izbraukuši tāpat pavizināties, un tūlīt dodieties uz saviem dzīvokļiem. Jūs neko un nevienu neesat redzējuši.
— Ir gan īstais laiciņš vizināties! — Flemings gurdi piecēlās un paskatījās uz Reinhartu, tad uz Osbornu. — Man žēl, ka tā iznāca. Man patiešām ļoti žēl.
Viņš piesardzīgi vadīja mašīnu cauri sniega brāzmām, un Džūdija ik pēc brītiņa ņēmās slaucīt aizsvīdušo priekšējo stiklu, taču vētra jau sāka rimties. Aizvedis Džūdiju, Flemings lēnām brauca uz savu mājokli. Viņš jutās tik noguris, ka negribējās līst laukā no mašīnas. Bija kāda stunda pēc pusnakts, nometne gulēja dziļā miegā un baltajā sniega segā šķita kā izmirusi. Ieejot no āra gaišuma savā istabā, Flemingam tā izskatījās tumšāka nekā parasti. Viņš pagramstījās gar sienu, lai uzgrieztu gaismu, un brīdī, kad viņa roka pieskārās slēdzim, tai uzgūlās kāda sveša apsaitēta roka.
Pirmajā mirklī Flemingu pārņēma mežonīgas bailes, tad viņš atstūma šo roku un uzgrieza gaismu.
Istabā stāvēja Andrē, turēdama vienu apsaitēto roku otrā un klusu kunkstēdama. Viņa bija krīta bāla'un vārga, bet dzīva. Kādu brīdi Flemings, neticēdams savām acīm,
blenza uz viņu, tad aizvēra durvis un pāri istabai piegāja pie loga, lai aizvilktu aizkarus.
— Apsēsties un izstiep rokas! — Izņēmis no skapīša saites un ziedes tūbiņu, Flemings sāka saudzīgi un rūpīgi apmainīt viņas primitīvos apsējus.
— Es gan nedomāju, ka tu būsi palikusi dzīva, — viņš sacīja. — Es redzēju, kāda bija voltāža.
— Jūs redzējāt? — Meitene sēdēja uz gultas, izstiepusi rokas pret viņu.
— Jā, redzēju.
— Tātad jūs tas bijāt.
— Es . . . un cirvis. — Flemings ielūkojās viņas bālajā, izmocītajā sejā. — Ja es būtu zinājis, ka tu vēl esi pie dzīvības . ..
— Jūs būtu nobeidzis arī mani. — Viņa pateica priekšā bez ļaunuma, vienkārši konstatēdama faktu. Tad, sāpju pārņemta, uz brīdi aizvēra acis. — Man ir stiprāka sirds nekā . . . nekā cilvēkiem. Vajag ļoti daudz, lai tā pārstātu darboties.
— Kas apsēja tavas rokas?
— Es pati.
— Kam tu pateici?
— Nevienam.
— Vai kāds zina, kas noticis ar skaitļotāju?
— Nedomāju vis.
— Kāpēc tu viņiem nepateici? — Flemingam meitenes izturēšanās šķita arvien nesaprotamāka. — Kāpēc tu atnāci uz šejieni?
— Es nezināju, kas notiks . . . kas bija noticis: Kad atguvu samaņu, es sākumā nespēju domāt ne par ko citu kā tikai par savām sāpošajām rokām. Tad es paskatījos apkārt un redzēju, ka viss ir sadauzīts druskās.
— Tu varēji pasaukt sargus.
— Es nezināju, ko darīt: mani neviens vairs nevadīja. Bez skaitļotāja es jutos kā pazudusi. Vai jūs noteikti zināt, ka tas ir pilnīgi pagalam?
— Jā, noteikti.
Meitenes acis drudžaini dega bālajā sejā.
— Man prātā bija tikai viena doma — uzmeklēt jūs. Un vēl manas rokas. Es aptinu tās un atnācu šurp. Es nekā neteicu sargiem. Un, kad jūsu te nebija, es gaidīju. Kas tagad notiks?
— Vini uzbūvēs skaitļotāju no jauna.
— Nē!
— Vai tu to negribi? — Flemings pārsteigts jautāja. — Kā tad paliek ar tavu «augstāko mērķi», tavu augstāko dzīvības formu?
Andrē neatbildēja. Kad viņš sasēja pēdējo pārsienamo, viņa atkal aizvēra acis aiz sāpēm. Flemings ievēroja, ka viņa visa trīc.
— Tu esi nosalusi, — viņš sacīja, aptaustīdams meitenes pieri. Tad norāva no gultas dūnu segu un aplika to viņai ap pleciem. — Ietinies tajā!
— Jūs domājat, ka viņu atkal uzbūvēs?
— Noteikti. — Flemings sameklēja viskija pudeli un pielēja divas glāzes. — Tagad
izdzer šito. Viņiem būs jāiztiek bez manas palīdzības, bet viņi izmantos tevi.
— Viņi liks man to darīt? — Andrē iesūca malku viskija un degošām, izbaiļu pilnām acīm raudzījās Flemingā.
— Vai tev vajadzēs likt?
Viņa gandrīz pasmējās.
— Kad es redzēju, ka skaitļotājs ir sadauzīts, es biju tik laimīga.
— Laimīga? — viņš pārjautāja, atņemdams glāzi no lūpām.
— Es jutos brīva. Es jutos . . .
— Kā grieķu Andromēda, kad Persejs sarāva viņas važas?
Andrē acīmredzot nezināja šo mītu un nekā neatbildēja.
— Kad skaitļotājs strādāja, es to ienīdu, — viņa sacīja, pasniegusi atpakaļ savu glāzi.
— Nav tiesa. Tu ienīdi mūs.
Viņa papurināja galvu.
— Es ienīdu mašīnu un visu, kam bija kāds sakars ar to.
— Tad kāpēc tu …
— Kāpēc cilvēki rīkojas tā un ne citādi? Tāpēc, ka jūtas spiesti! Tāpēc, ka viņi uzskata to par loģisku dzīves nepieciešamību —• būt saistītiem pie sava darba, pie savām ģimenēm. pie savas zemes. Jūs iedomājaties, ka šīs saites sakņojas emocijās? Taču neapgāžama loģika ir visciešākā saite. Es to zinu. — Viņas balss ietrīcējās un kļuva nedroša, — Es darīju to, kas man bija jādara, un tagad, kad šīs saites vairs nav, es nezinu, ko .. . es nekā nezinu.