Nepieklauvējusi viņa iedrāzās iekšā un mirkli satraukti skatījās apkārt, kamēr ieraudzīja viņu.
— Kas noticis? — viņa izdvesa.
Flemings, neatraudamies no loga, atbildēja:
— Viņa ir to izdarījusi. Andrē. Tur deg pieraksts un aprēķini.
— Andrē? — Džūdija, nekā nesaprazdama, pienāca viņam klāt. — Viņa taču ir mirusi!
Gariem paskaidrojumiem nebija laika, un Flemings pāris vārdos informēja Džūdiju, kas stāvēja viņam līdzās, raudzīdamās ārā.
— Es domāju, ka tas esi tu, — viņa sacīja, vēl īsti visu neaptverdama. — Paldies dievam par to pašu.
— Ko Kvodrings teica? — Flemings jautāja.
— Lai es viņu gaidu šeit.
— Vai viņš ir atradis meiteni?
— Es nezinu. Manuprāt, viņam par to nav ne jausmas. Viņš deva pavēli patruļām pārmeklēt teritoriju un, ja kāds nepaklausītu, šaut bez brīdinājuma.
Klaigas un mašīnu rūkoņa tagad atskanēja no nometnes viņas malas un vairs nebija tik skaidri saklausāmas. Dūmu mākonis virs skaitļotāja ēkas bija kjuvis lielāks un biezāks, un pašā tā centrā augšup izšā vās liesmu mēle, labi saskatāma starp prožektora baltajām gaismas strēlēm. Flemings un Džūdija klusēdami vēroja un klausījās. Pēkšņi cauri juceklīgajiem trokšņiem atskanēja spalgs šāviena sprakšķis, pēc tam otrs un trešais.
Flemings sastinga.
— Vai tas nozīmētu, ka Andrē ir atrasta? — jautāja Džūdija.
Flemings neatbildēja. Klajums mājiņas priekšā tagad bija tukšs. Prožektora stars, kas bija aizslīdējis projām, atkal pavirzījās šurpmāk, uzmezdams tam slīpu izkliedētas gaismas kūli, bet nekas tajā nebija saskatāms, izņemot krītošo sniegu. Tad šajā nevienam nepiederošajā zemē parādījās mazs, gaišs stāvs, kas vilcinādamies nedroši iznira no pretējā pusē esošo ēku ēnas.
— Andrē! — nočukstēja Džūdija.
Meitene skrēja pusteciņiem, grīļodamās un
minstinādamās, it kā nezinātu, kurp doties. Iekļuvusi gaismas starā, viņa apžilbuši uz mirkli apstājās, tad metās atpakaļ. Šķita, ka prožektora apkalpe nav viņu pamanījusi, bet atkal norībēja šāviens, tagad jau tuvāk, un starp ēkām aizsvilpa lode.
Džūdijas pirksti sažņaudza Fleminga roku.
— Viņi to nogalinās!
Viņš atbrīvoja roku, apsviedās un skrēja pie durvīm.
— Džon! Neej ārā!
— Es viņu sūtīju! — Flemings paķēra no naktsgaldiņa savu prāvo kabatas bateriju un neatskatījies izdrāzās laukā. Džūdija sekoja' viņam līdz durvīm, bet viņš jau bija nozudis sniegotajā tumsā starp mājiņām.
Flemings turējās mājiņu aizsegā, cik ilgi varēja, tad strauji metās pāri prožektora gaismas joslai un ienira tumsā aiz tās. Šoreiz prožektora apkalpe bija savu uzdevumu augstumos. Baltais stars sekoja viņam un žilbinoši izgaismoja tuvējās ēkas, bet tas Flemingam tikai palīdzēja — viņš paguva ieraudzīt Andrē, kas bija noslīgusi zemē pie pretējās mājas sienas. Pa sniegu bija grūti paskriet, taču viņš nepalēnināja gaitu, kamēr nebija sasniedzis meiteni un, ar spēku uzrāvis viņu kājās, aizvilcis aiz mājas stūra tumsā.
Pirmajā brīdī Andrē viņu nepazina. Viņi stāvēja, piespiedušies viens pie otra, smagi elpodami, un Flemings ar vienu roku atbalstīja meiteni.
— Tas esmu es, — viņš sacīja un, atcerējies kabatā noglabāto pudeli, izvilka to, un gandrīz ar varu ielēja viskija paliekas viņai mutē. Andrē saviebās, norija viskiju un, saņēmusi spēkus, nostājās uz savām kājām.
— Es to izdarīju, — viņa sacīja, un, kaut gan tumsā nevarēja redzēt tās seju, Flemings zināja, ka viņa smaida.
— Kā tu tiki ārā?
— Pa aizmugures logu.
— Csst! — Flemings uzlika pirkstu uz Andrē lūpām un pievilka viņu sev klāt. Klajumā, ko viņš nupat bija šķērsojis, prožektora stars meklēdams svaidījās šurp un turp, garām paskrēja grupa kareivju kaujas ietērpā, blenzdami uz visām pusēm un turēdami ieročus šaušanas gatavībā. Flemings saspringti domāja, ko darīt tālāk. Atgriezties dzīvoklī nebija iespējams, un paslēpties kaut kur citur nometnes teritorijā nozīmētu to, ka viņi tiks nejauši atrasti un momentā caururbti ar ložu zalvi, iekams šāvēji pagūs apdomāties. Šai histērijas pilnajā naktī pat brīvprātīga padošanās droši vien neglābtu viņus no nāves. Flemingam šķita, ka vienīgā izeja ir mēģināt izkļūt no nometnes un nogaidīt līdz rītam, kad meklēšana vairs nebūs tik drudžaina un notiks organizētāk.
Bija tikai viena iespēja, kā no tās vietas, kur viņi stāvēja, sasniegt nometnes ārējo sētu, nešķērsojot prožektora staru, un proti — aizslapstīties līdz piekrastes kraujai, kur veda lejup taciņa uz laivu piestātni līcī. Flemingam dzīvi atausa atmiņā kāds sens notikums, un tagad visas viņa domas cerībā pieķērās piestātnei un laivai. Viņš cieši aplika roku Andrē ap vidukli, lai viņu atbalstītu.
— Nāc! — viņš sacīja. Flemings pa pusei veda, pa pusei nesa viņu uz priekšu pa sniega klātajām zemes joslām starp ēkām, līkumodams un izmantodams tās kā aizsegu. Ikreiz, izdzirdis kaut kur priekšā balsis, viņš griezās atpakaļ un meklēja citu ceļu. Šķita gandrīz neiespējami, ka tuvāko minūšu laikā viņus neatklās, taču putenis neļāva patruļām bēgļus saskatīt un sniegs apslāpēja soļu troksni. Andrē īsie un seklie elpas vilcieni liecināja, ka viņa nespēs aiziet aiezcik tālu, un Flemings atcerējās, ka, nonākušiem uz kraujas, viņiem ceļu nogriezīs stiepļu pinuma sēta, kas pēc Bridžera nāves drošības pastiprināšanai tika ierīkota arī šeit, un pie vārtiem takas galā noteikti būs sardze. Šķita, ka nav nekādu cerību izkļūt no nometnes, taču kāda iekšēja balss urdīja Flemingu iet un iet tālāk. Sniega aizķepētām acīm viņš gurdeni vilkās uz priekšu, un Andrē, smagi atbalstīdamās pret viņu, steberēja līdzās. Beidzot viņš atcerējās, kas zemapziņā bija viesis cerības.
Visu iepriekšējo dienu šajā nometnes malā bija strādājuši celtnieki, nolīdzinādami būvlaukumu jaunai ēkai tieši pie pašas sētas, un pēc darba beigām turpat atstājuši buldozeru. Iespējams, ka šādā salā tas nebūs iedarbināms, taču, no otras puses, buldozers bija atstāts laukā pa nakti, lai no rīta ar to tūlīt atsāktu darbu. Bija vērts mēģināt, ja vien izdotos nokļūt līdz tam.
Kad viņi sasniedza nometnes pēdējo ēku, arī Flemings pats smagi elsoja, un, lai nokļūtu līdz buldozeram, kas melno ja tumsā viņiem priekšā, bija vēl jātiek pāri jardu piecdesmit platai klajai joslai. Abi ar meiteni viņi atspiedās pret ēkas sienu jūras pusē, un Flemings lieliem malkiem rija auksto gaisu, kas dzeldēja plaušas. Viņš nerunāja ne vārda, un Andrē arī nekā nejautāja. Viņa vai nu pilnīgi uzticējās Flemingam, vai bija pārāk nomocījusies, lai domātu, vai arī klusēja abu šo iemeslu dēļ. Pāri klajumam starp viņiem un sētu aizbrauca mobilā patruļa — armijas smagā mašīna ar prožektoru virs šofera kabīnes un neskaidriem kareivju siluetiem kulbā. Tad iestājās klusums.