— Skrienam! — Flemings sacīja, rādīdams uz priekšu un uzraudams Andrē kājās. Viņi metās skriet pāri apsnigušajai zālei. Jau pirms pusceļa Andrē pāris reižu paklupa, un pēdējos divdesmit jardus Flemingam nācās viņu nest. Kad viņi sasniedza buldozeru, Flemingam likās, ka galva un krūtis pārplīsīs aiz necilvēciskās piepūles. Kad viņš izlaida meiteni no rokām, tā noslīga zemē un ievaidējās.
Flemings uzkāpa uz buldozera un pavērās apkārt. Acīmredzot neviens viņus nebija pamanījis, un, ja buldozers sāks darboties, varēja cerēt, ka to noturēs par kādu no drošības dienesta mašīnām.
Flemingam ar pirmo startera apgriezienu izdevās iedarbināt motoru, un, atstājis to smagi ducinām brīvgaitā, viņš nolēca zemē, lai palīdzētu meitenei tikt augšā. Sākumā viņa pat nepakustējās.
— Nāci — Flemings izdvesa. — Ātri! Mēs izbēgsim!
— Atstājiet mani! — viņa vārgā balsī sacīja. — Neraizējieties par mani!
Flemings paņēma viņu uz rokām un, pats lāgā nezinādams kā, uzdabūja augšā un apsēdināja uz kastes blakus vadītāja sēdeklim.
— Turies cieši! — viņš sacīja, atbalstīdams meiteni ar plecu. Tagad patruļas mašīna droši vien bija jau apmetuši pusloku centra teritorijai un atkal devās uz šo pusi. Kvodrings droši vien jau bija ieradies Fleminga mājiņā, pēc Džūdijas un uzzinājis, ka viņš un Andromēda aizbēguši. Skaitļotāja ēka droši vien <jau bija pārvērtusies slapju, kūpošu pelnu un ogļu kaudzē un raidījums no miljardiem miljonu jūdžu tāluma līdz ar visu pārējo gājis zudumā uz mūžīgiem laikiem. Tas nu bija padarīts, tagad vajadzēja vēl tikai paglābt no vajātājiem meiteni, kaut kur paslēpties un nogaidīt. Uzmeties uz vadītāja sēdekļa, Flemings nospieda sajūga pedāli un ieslēdza ātrumu.
Tiklīdz viņš atlaida pedāli, buldozers spēji rāvās uz priekšu un motors gandrīz noslāpa, bet viņš sparīgi piedeva gāzi un strauji pagrieza neveiklo mašīnu pret sētu. Atskatījies pār plecu, viņš ieraudzīja tuvojamies gaismu, taču bija jau par vēlu apstāties. Viņš nospieda akseleratoru līdz galam un neatlaida, kamēr buldozera priekšgals ārdīja sētu. Stiepļu pinums čirkstēdams plīsa un trūka^un nozuda zem mašīnas kāpurķēdēm. Sētā pavērās plata sprauga, un viņi bija . tās vidū.
Flemings izslēdza motoru uu nolēca zemē, vilkdams meiteni līdzi. Buldozera smagais korpuss stāvēja saplēstajā sētā, gluži kā korķis noslēgdams spraugu, un Flemings ar Andrē atradās sniegā ārpusē. Viņš piesardzīgi aizveda meiteni apkārt līdz kraujas malai, tad saliecies skriešus metās uz krūmiem, kas auga piestātnes takas galā. Tuvojošās mašīnas prožektoru gaisma kļuva arvien spožāka un spožāka, un no savas paslēptuves Flemings redzēja, ka tā apstājās pie buldozera. Spilgtā gaisma un krītošais sniegs žilbināja acis, tāpēc pašu mašīnu Flemings nevarēja lāgā saskatīt un baidījās, vai tikai tā nav ar kareivjiem pilna patruļas mašīna. Tad prožektori pagriezās projām, putenis uz mirkli pierima, un viņš redzēja, ka gar sētu lēnām aiztaustās radiolokācijas furgons, virs kura vienā laidā bezcerīgi griežas antena.
Flemings paņēma Andrē pie rokas un veda lejup pa taku. Aiz nākamā līkuma viņš izvilka no kabatas bateriju un sāka iet lēnāk, lai meitene pati saviem spēkiem varētu tikt līdzi. Tagad viņa bija kļuvusi mazliet mundrāka un sekoja Flemingam, cieši turēdamās viņam pie rokas. Takas lejasgalā sargposteņa nebija, un tukšajā laivu piestātnē valdīja klusums, tikai pret steķiem klankšinājās mazi vilnīši. Šķita, ka viņi atrodas tūkstoš jūdžu tālumā no drudžainās jezgas tur augšā, un tāpēc turpināt ceļu bija vēl grūtāk.
Pa ziemu visas mazās laivas bija izvilktas malā un to motori aizvākti. Vienīgi dežūr- laiva, kas līdzinājās mazam zvejas kuģītim ar motoru korpusa vidusdaļā, bija atstāta ūdenī un šūpodamās trinās gar piestātnes malu. Flemings vasarā šad tad šo laivu bija izmantojis, kad gribēja izbraukt jūrā un pabūt vienatnē, un, zinādams tās niķus, juta pret to reizē simpātijas un īgnumu kā jātnieks pret stūrgalvīgu, vecu zirgu. Flemings iestūma Andrē laivā, atraisīja priekšgala un pakaļgala virves un kabatas baterijas gaismā aiztaustījās līdz motoram. To nebija tik viegli iedarbināt kā buldozeru: viņš krietnu brīdi ņēmās kurbulēdams, kamēr pār seju sāka ritēt sviedru un izkusušā sniega straumītes, un gandrīz jau zaudēja cerību vispār to atdzīvināt. Andrē, kamolā sarāvusies, tupēja zem borta malas, un pāri viņiem nemitīgi krita sniegs un kusa netīrajā ūdenī, kas skalojās laivas dibenā. Kamēr Flemings, smagi elpodams un lādēdamies, atkal un atkal grieza sarūsējušo kloķi, viņa neko nejautāja, tikai laiku pa laikam klusiņām ievaidējās. Arī viņš nekā nerunāja, bet joprojām sparīgi grieza kloķi, līdz beidzot, vairākkārt nosprauslojies, motors sāka strādāt.
Viņš ļāva tam kādu brīdi darboties brīv- gaitā, laivai spēcīgi vibrējot un izplūdes caurulei pukšķinot virs paša ūdens, tad ieslēdza sajūgu un atvēra droseli. Piestātne ātri attālinājās, un viņi bija vieni tumšajā ūdens klajumā. Flemings nekad nebija bijis uz jūras sniegputenī. Tā bija brīnišķīgi rāma. Pārslas virpuļoja ap viņiem, izkusdamas, tiklīdz saskārās ar ūdens virsmu. Šķita, ka kļuvis siltāks, vismaz pagaidām, kamēr viņi vēl atradās zemesraga aizvējā.
Pie stūres, kas atgādināja ļoti vecas automašīnas stūres ratu, bija piestiprināts mazs kompass, un Flemings ar vienu roku stūrēja, bet ar otru turēja kabatas bateriju, apgaismodams kompasu. Viņš labi atcerējās salas koordinātes un apmēram zināja, cik lielā mērā kursu var ietekmēt straumes spēks. Rāmajā jūrā nebija grūti noteikt arī laivas ātrumu, un, laiku pa laikam paskatīdamies pulkstenī, viņš varēja aptuveni aprēķināt attālumu. Flemings agrāk bieži bija braucis uz šo saliņu un sprieda, ka varbūt arī tumsā izdosies laimīgi piebraukt malā. Viņš galvenokārt cerēja uz to, ka jau pa gabalu dzirdēs viļņu triekšanos pret klintīm un varēs izvairīties no tām.
Viņš uzsauca Andrē, lai iet uz laivas priekšgalu un skatās, bet viņa nekā neatbildēja. Flemings neuzdrošinājās ne uz mirkli atstāt stūri un kompasu.
— Ja vari, ej uz priekšgalu, — viņš atkal sauca, — un vēro uzmanīgi!
Andrē lēnītiņām pārvietojās uz laivas priekšgalu.
— Drīz mēs būsim galā, — viņš sacīja uzmundrinošā balsī, pats tam lāgā neticēdams.
Laiva vienmērīgi slīdēja uz priekšu desmit, piecpadsmit, trīsdesmit minūtes. Izbraukuši no līča, viņi iekļuva nelielā brīzē, un laiva sāka mazliet svaidīties pa viļņiem, bet sniegs vairs nekrita un nakts šķita kļuvusi gaišāka. Flemings pie sevis prātoja, vai viņi ir jau pietiekami tālu no krasta, lai laivu varētu ieraudzīt uz kāda lokatora ekrāna, un mēģināja iztēloties, kas tagad notiek nometnē viņiem aiz muguras un kas tos sagaida priekšā tuksnesīgajā tumsā. Viņam sāpēja acis, galva, mugura, sāpēja visas maliņas, un, lai pats justos ciešamāk, viņš nemitīgi piespieda sevi domāt par meitenes sadegušajām, sāpēs pulsējošajām rokām.