— Nē.
— Paklausieties, — sacīja Flemings, — ja tas būtu pavadonis, tad taču tas neatrastos visu nakti noteiktā vietā Andromēdas zvaigznāja vidū.
— Jūs esat pārliecināts, ka tas nebija Lielais Miglājs?
— Mēs taču noteicām tā atrašanās vietu, vai ne, Hārvij?
Hārvijs pamāja, bet Reinharts vēl arvien negribēja ticēt.
— Tā varētu būt bijusi viļņu interference vai kas tamlīdzīgs.
— Es protu atšķirt raidījumu, ja ar tādu sastopos! — Flemings sacīja. — Pie tam šajā raidījumā ir kaut kas tāds, ko es nekad agrāk neesmu redzējis. Starp punktu un svītru grupām ir milzīgs daudzums augstākas frekvences signālu. Mums steidzami jāizgatavo speciāla uztveršanas ierīce, lai varētu tos pierakstīt.
Viņš ieslēdza sarunu aparātu un palūdza ienākt no otras istabas Bridžeru, tad savāca papīrus un iespieda Reinhartam rokā.
— Paskatieties! Desmit vai vairāk gadu cilvēki ir to gaidījuši. Gadsimtiem strādājuši, lai to sagaidītu.
— Vai tajā ir kas sakarīgs? — Osborns jautāja savā smalkajā, mazliet zviedzošajā augsta ierēdņa balsī.
— Jā!
— Jūs varat to atšifrēt?
— Mīļo stundiņ! Vai jūs domājat, ka kosmosu apdzīvo skauti, kas raida izplatījumā morzes signālus?
Ienāca Bridžers, bāls un nervozi saviebies, bet šķita, ka viņa klātbūtne nomierina Flemingu. Bridžers apstiprināja Fleminga teikto.
— Tas varētu nākt no kādas ļoti tālas kosmiskās zondes, — ieminējās Osborns.
Flemings izlikās nedzirdējis. Džūdija saņēma dūšu.
— Vai tas nak no kadas planētas?
— Jā!
— No Marsa vai cita mūsu kaimiņa?
Flemings paraustīja plecus.
— Iespējams, ka no planētas, kas riņķo ap kādu zvaigzni Andromēdas zvaigznājā.
— Un tā raida mums signālus?
Reinharts pasniedza papīrus Osbornam.
— Tas noteikti ir sakarīgs punktu un svītru kopojums.
— Bet kādēļ tad neviens cits to nav uztvēris?
— Tādēļ, ka nevienam citam nav tādas iekārtas kā šī. Ja mēs nebūtu uztaisījuši jums velnišķīgi labu mašinēriju, arī jūs tagad neturētu rokās šos pierakstus.
Osborns apsēdās uz vadības pults stūra un apjucis vērās papīros.
— Ja kāda domājoša būtne mēģinātu nodibināt sakarus … Nē, tas ir absurds!
— Tas ir iespējams. — Reinharts nolaida acis uz saviem smalkajiem pirkstiem, it kā viņam negribētos runāt par šo tematu. — Ja Visumā eksistē citas dzīvas būtnes …
— Nevis būtnes, bet cita civilizācija, — Flemings viņu pārtrauca. — Tiem nav jābūt maziem, zaļiem cilvēciņiem. Vispār tai nav jābūt organiskai matērijas formai, bet tikai domājošai.
Džūdija neviļus notrīcēja, bet tad saņēmās.
— Kāpēc gan es trīcu?
— Aiz tā paša iemesla kā es, — sacīja Flemings.
Osborns atģidas no apjukuma.
— Gluži tāpat trīcēs ikviens, ja tas tiešām nāk no astronomiska avota.
Beidzot viņi nolēma vakarā atkal klausīties dīvainos signālus. Tie nebija mitējušies, tikai teleskops tos vairs neuztvēra, jo, Zemei griežoties, bija novirzījies no to avota. Varēja cerēt, ka tie vēl arvien nebūs apklusuši. Reiz pieņēmis Fleminga izteikto viedokli par ticamu, Reinharts kļuva mierīgs un lietišķs. Kopā ar Flemingu un Bridžeru viņš izklāja pierakstus uz galda un sāka tos pētīt.
— Zināt, kas tas varētu būt? — sacīja Flemings. — Binārā aritmētika.
— Ko tas nozīmē? — Džūdija vaicāja.
— Tā ir aritmētika, kas izteikta tikai ar cipariem nulle un viens, nevis ar cipariem no viens līdz desmit, ko mēs parasti lietojam un saucam par decimālo sistēmu. Nulle un viens, redziet, varētu būt punkts un svītra. Vai arī otrādi: svītra varētu nozīmēt nulli un punkts vieninieku. Tā sistēma, ko mēs lietojam, ir pieņemta, bet binārā sistēma ir fundamentāla. Pozitīvs un negatīvs, «jā» un «nē», svītra un punkts — tā ir universāla, velns parāvis! — Viņš pievērsa Džūdijai apsarkušās, aiz sasprindzinājuma un satraukuma drudžaini degošās acis. — «Filozofija ir rakstīta matemātikas valodā!» Vai atceraties? Ir pienācis brīdis, kad mēs — blaukš! — izlaužamies cauri!
— Atklāšanu vajadzēs atlikt, — sacīja
Osborris. — Mēs negribam, ka tas parādītos «Social Gāzette» slejās.
— Kāpēc ne?
Osborns izskatījās aizskarts. Viņam tas šķita pats par sevi saprotams — viņa pasaulē neko nedrīkstēja teikt vai darīt bez atļaujas. Tas, kas notika Bolderšovas kalnā, bija tikai maza daļiņa no visa sarežģītā pasākumu kompleksa, kurš atradās viņa pārziņā un aiz kura valdonīgi rēgojās Vandenbergs ar savām pilnvarām. Ikviens jautājums bija piesardzīgi jāapdomā un jāapsver.
— Ko es teikšu žurnālistiem? — Džūdija viņam jautāja.
— Neko.
— Neko?
— Vai tad mēs esam kāda slepena biedrība? — Flemings nicīgi piezīmēja, bet Osborns, runādams reizē oficiāli un iecietīgi, paskaidroja:
— Mēs nedrīkstam neapdomīgi laist atklātībā šāda veida informāciju. Ir iepriekš jāpakonsultējas ar vienu otru, bez tam var izcelties panika, jo sāksies runas par kosmosa kuģiem, lidojošajiem šķīvīšiem ui briesmoņiem ar vaboļu acīm. Katrs idiots būs tos redzējis. Vai arī kāds var sākt kaut ko perināt. Nekas nedrīkst parādīties presē, mis Adamsone!
Atstājuši sadusmoto Flemingu, viņi iegriezās profesora kabinetā, lai piezvanītu uz ministriju, un aizbrauca.
Bolderšovas viesnīcā «Pie lauvas» jau sāka ierasties žurnālisti, lai piedalītos atklāšanas ceremonijā. Džūdija pa sētas durvīm ieveda Reinhartu un Osbornu nelielā istabā, kur viņiem pasniedza vēlas pusdienas un kur viņi bija pasargāti no nemitīgi pieaugošā zinātnisko korespondentu bara, kas piepildīja bāru un vestibilu. Pēc katra ēdiena Osborns izlavījās pie telefona automāta un ikreiz atgriezās vēl vairāk samulsis un nomākts.
— Ko teica ministrs?
— Viņš teica, lai prasot Vandenbergam.
Viņi apēda padzisušo cepeti, un Osborns
atkal aizgāja zvanīt.
— Ko teica Vandenbergs?
— Kā jūs domājat, ko gan viņš varētu teikt? «Ne vārda par to!»
Džūdijai tika uzdots nākamajā rītā pateikt žurnālistiem, ka atklāšana atlikta kādas tehniskas kļūmes dēļ un ka tuvāku informāciju sniegs Londona tieši redakcijām. Viņiem atkal izdevās nemanītiem iziet laukā pa sētas durvīm.
Pēc pusstundas pie viesnīcas apstājās Fle- minga automašīna un viņš, noguris un izslāpis, nozuda bārā.
Tajā vakarā viņi atkal uztvēra raidījumu. Tas turpinājās visu augu nakti, un Flemings un Bridžers pārmaiņus to pierakstīja — ne tikai dzirdamos punktus un svītras, bet arī augstfrekvences svārstību daļu. Nākamajā rītā Deniss Bridžers viens pats devās uz Bol- deršovu, un Hariss tfiņam sekoja. Atstājis savu mašīnu stāvvietā pie municipalitātes, Bridžers kājām gāja pa kādu bruģētu sān- ieliņu uz pilsētas lejasdaļu. Hariss sekoja viņam pa pēdām viena kvartāla atstatumā. Apmainījis savu virsvalku pret lietusmēteli, Hariss tagad vairāk izskatījās pēc īru bandīta nekā laboratorijas apkopēja un izturējās ļoti piesardzīgi, lai Bridžers viņu nepamanītu. Pats viņš nepievērsa nekādu uzmanību diviem cilvēkiem, kas stāvēja uz trotuāra ielas pretējā pusē netālu no mazām durvīm, uz kurām bija uzraksts «Džesp. Ouldroids, bukmeikers». Uz ielas bija diezgan daudz ļaužu, un divi sarunā iegrimuši vīrieši neizraisīja aizdomas.