Выбрать главу

Bridžers iegāja pa šīm durvīm un nokļuva zemā, tumšā koridorā. Ar linoleja celiņu no­klātas kāpnes veda uz otro stāvu, un turpat blakus atradās durvis ar matēta stikla pil- diņu. Kad viņš aizvēra nama ārdurvis, ielas troksnis palika aiz tām un koridors šķita kluss un vientuļš kā kapliča. Uz stikla dur­vīm bija tāds pats uzraksts kā ārpusē un norādījums: «Pieklauvējiet un ejiet iekšā!» Bridžers pieklauvēja un iegāja.

Džesp. Ouldroids, pavecs vīrs blāvā, izba­lējušā vilnas džemperī ar atrotītām piedur­knēm, patlaban pie sava rakstāmgalda ietu­rēja vēlas brokastis. Bridžeram ienākot, viņš ar dakšiņā uzdurtu maizes gabalu uzslaucīja no šķīvja ceptas olas paliekas. Vairāk ne­viena kantorī nebija, taču nelielā istaba izskatījās pieblīvēta — galds bija apkrauts ai papīriem, uz tā atradās vairāki telefoni, arit­mometrs, telegrāfa aparāts un teletaips. Pie sienām karājās reklāmu kalendāri ar dažā­dos mēnešos noplēstām lapām un liels, ļoti precīzs pulkstenis. Misters Ouldroids pacēla acis pāri šim vecu papīru un modernu apa­rātu jūklim un uzlūkoja Bridžeru.

—    A, tas esat jūs!

Bridžers jautājoši pamāja uz teletaipu.

—    Vai darbojas?

Atbildes vietā misters Ouldroids iebāza mutē ar olu apziesto maizes gabaliņu, un Bridžers nosēdās pie aparāta.

—    Kā veicas? — ieslēgdams aparātu un uzgriezdams numuru, viņš jautāja tādā tonī, kā tiekoties ar vecu paziņu.

—    Ne šā, ne tā, — misters Ouldroids at­bildēja. — Zirgiem nav nekādas atbildības sajūtas. Vai nu skrien visi vienā barā, vai velkas kā sprāgoņas.

Bridžers uzsita: KAUFMAN TELEX 21303 GENEVA. Tad viņš izdzirdēja soļu troksni koridorā. Uz mirkli aiz durvju matētā stikla iezīmējās cilvēka galva. Tad atskanēja apslā­pēts kliedziens un vaids, un citi, neskaidrāk samanāmi stāvi aizvilka galvu projām. Bri­džers uzmeta ašu skatienu Ouldroidam, kas šķita neko neievērojis un pašreiz grieza nost ādu bekona ruletes šķēlei. Bridžers atgriezās pie teletaipa. Pabeidzis raidīt, viņš piesar­dzīgi izgāja koridorā. Tur neviena nebija. Ielas durvis bija atgrūstas līdz kāju vaļā, bet ārpusē nemanīja nekā neparasta. Ne­viens nestāvēja ielas pretējā pusē, neviens nevēroja no stūra. Pa ielu aizbraucošajai mašīnai varēja būt, bet tikpat labi varēja arī nebūt kāds sakars ar notikušo.

Ar trīcošām kājām Deniss Bridžers devās uz mašīnu stāvvietu.

Par raidījuma uztveršanu paziņoja kāda telegrāfa aģentūra vēl pirms vakara laikrak­stu iznākšanas. Kad ģenerālis Vandenbergs ieradās pie zinātnes ministra, lai izteiktu protestu, pa televīziju jau pārraidīja valdī­bas paziņojumu. Ministra paša ministrijā nebija. Osborns kopā ar Vandenbergu stā­vēja sava šefa kabinetā, raudzīdamies uz diktoru, kas no ekrāna istabas stūrī nopietni lasīja paziņojumu.

Valdība tolaik bija reprezentatīva, bet gaužām nevarīga kritiskā brīdī sabiedrojušos talantu koalīcija, kuras locekļus mēdza dēvēt par «meritokrātiem». Tie bija spējīgi cilvēki ar vienu vienīgu kopīgu principu — izdzī­vot. Premjerministrs bija liberāls torijs, darba ministrs — renegāts tredjūnists, svarīgākos posteņus ieņēma enerģiski un godkārīgi jau­nāki cilvēki, tādi kā, piemēram, aizsardzības ministrs, pārējos —- mazāk spējīgas, bet sa­biedrībā populāras personas ar labām runas dāvanām, tādi kā zinātnes ministrs. Partiju pretišķības bija daļēji zaudējušas savu asumu un atvirzījušās otrā plānā: iespējams, ka tas vispār bija partiju valdības beigas šajā zemē. Neviens ne par ko sevišķi nerai­zējās, visa nācija acīmredzot bija ieslīgusi bezcerīgā apātijā, saprazdama, ka tā šajā pa­saulē vairs neko nevar noteikt. Vēl palikusī kreisā novirziena opozicionārā kustība šad tad parūpējās, lai uz Vaithollas sienām parā­dītos ar krītu uzšņāpti uzraksti «Višī», bet tā bija vienīgā redzamā politiskās aktivitātes izpausme. Cilvēki dzīvoja, noslēgušies savā mazajā pasaulītē, un sabiedriskajā dzīvē val­dīja neparasts klusums. Kāds asprātis bija iz­teicies, ka šādā klusumā varētu skaidri dzir­dēt krītam bumbu.

Šajā vakuumā iekrita vēsts par raidījumu no kosmosa. Avīzes neglābjami uztvēra to pilnīgi aplam. «BŪTNES NO KOSMOSA DRAUD! VAI GAIDĀMS UZBRUKUMS?» tās jautāja. Jaunais cilvēks uz televizora ekrāna nopietni lasīja oficiālo paziņojumu:

«Valdība šovakar kategoriski atspēkoja baumas par iespējamo uzbrukumu no kos­mosa. Zinātnes ministrijas referents pastās­tīja žurnālistiem, ka ar jauno, milzīgo radio­teleskopu Bolderšovas kalnā patiešām uztverti sakarīgi signāli, taču neesot nekāda pamata domāt, ka tie raidīti no kosmosa kuģa vai kādas tuvas planētas. Ja uztvertie signāli tiešām ir raidījums, tas nāk no kāda ļoti tāla avota.»

Nekādi nebija izskaidrojams, kā šī vēsts nokļuvusi atklātībā. Reinharts par to nekā nezināja, un Aizsardzības ministrijas Drošī­

bas departamenta aģents Bolderšovā Hariss bija neizprotamā kārtā pazudis. Armijas vīri tomēr par katru cenu gribēja atrast vainīgo. Vandenbergs izņēma no portfeļa divas per­soniskās lietas un atvēra uz ministra galda.

—     «Doktors Džons Flemings. Sākot ar 1960. gadu: noskaņots pret NATO, simpatizē Āfrikai, piedalījies Oldermestonas demons­trācijā, ignorē pilsoņa pienākumus, kodolat- bruņošanās piekritējs.» Vai tā, jūsuprāt, būtu uzticama persona?

—    Viņš ir zinātnieks, nevis kandidāts po­licijas dienestam.

—    Tomēr viņam vajadzētu apzināties savu atbildību. Paskatīsimies otru. — Ģenerālis ar gandarījumu pāršķirstīja otru mapi. — Bri­džers — bijis komunistiskajā partijā no 1958. līdz 1963. gadam, tad pēkšņi apsviedies uz otru pusi un sācis strādāt kāda starptau­tiska karteļa uzdevumā. Bet tas ir viens no visnetīrākajiem karteļiem — «Intel». Katrā ziņā viņu gan jūs varējāt neuzaicināt šai darbā.

—    Flemings negribēja strādāt bez viņa.

—    Tas kaut ko nozīmē. — Ģenerālis sa­vāca mapes. — Manuprāt, tieši te ir mūsu vārīgā vieta.

—    Nu labi, — Osborns gurdi noteica un paņēma ministra telefona aparāta klausuli. — Lūdzu, Bolderšovas kalnu! — viņš sacīja maigā balsī, it kā pasūtītu puķes.

Observatorijā atkal tika uztverts raidī­jums. Hārvijs aparatūras telpā uzraudzīja

pierakstīšanas procesu, un pie vadības pults atradās Flemings viens pats. Viņiem trūka cilvēku: Velans pēkšņi bija aizcelts projām, un pat Hariss nerādījās. Bridžers sadrūmis un nemierīgs slaistījās apkārt, un viņa seja visu laiku nervozi raustījās. Beidzot viņš pienāca pie Fleminga.

—           Paklausies, Džon, tas var turpināties mūžīgi.

—    Iespējams.

No skaļruņa nepārtraukti plūda zvaigžņu signāli.

—           Es taisos savākt savas mantiņas. — Fle­mings pacēla acis uz Bridžeru. — Teleskops ir uzbūvēts. Man te vairāk nav ko darīt.

—    Tev te ir daudz ko darīt.

—    Es tomēr labāk laidīšos projām.

—    Bet tas?

Kādu brīdi viņi klausījās skaņās, kas plūda no skaļruņa. Bridžera deguns noraustījās.

—          Tas var būt viss kas, — viņš nevērīgi noteica.

—    Zini, man ir idejai

—    Nu, nu?

—    Tas varētu būt instrukciju kopums.

—    Jauki! Tad strādā pie tā!

—    Mēs strādāsim pie tā abi.