Šajā brīdī pa durvīm iedrāzās Džūdija. Ar apņēmības pilnu un dusmīgu seju viņa sparīgi šķērsoja telpu, klaudzinot augstos papēžus pa grīdu kā sargkareivis. Gandrīz vēl nepienākusi klāt, viņa skarbi noprasīja:
— Kurš no jums paziņoja presei?
Flemings jautra izbrīnā raudzijas uz viņu, Džūdija pievērsās Bridžeram.
— Kāds ir izpaudis to presei, izpļāpājis itin visu.
Flemings ironiski noklakšķināja mēli. Džūdija uzmeta viņam niknu skatienu un atkal pievērsās Bridžeram.
— Tas nebija profesors Reinharts, un tā nebiju es. To nevarēja izdarīt Hārvijs vai kāds cits no puišiem — viņi pārāk maz zina. Tātad tam jābūt vienam no jums.
— Quod erat demonstrandum, [1] — sacīja flemings. Džūdija nelikās zinis par viņu.
— Cik viņi jums samaksāja, doktor Bri- džer?
— Es…
Bridžers sastomījās. Flemings piecēlās un nostājās starp viņiem,
— Vai tā ir jūsu darīšana? — viņš jautāja Džūdijai.
— Jā, es …
— Jā, kas tad jūs esat? — Flemings piebāza seju viņai cieši klāt, un Džūdija juta, ka viņa elpa atkal ož pēc viskija.
— Es. . . — viņa aprāvās. — Es esmu preses dienesta pilnvarotā. Es atbildu par to. Un nupat es dabūju tādu brāzienu kā vēl nekad.
— Jūtu jums līdzi! — sacīja Bridžers.
— Un tas ir viss, kas jums sakāms? — Džūdijas balss dusmās ietrīcējās.
— Esiet tik laipna un nomierinieties! —
Flemings grīļodamies stāvēja ar izplestām kājām un, nicinoši smīnēdams, no augšas noraudzījās Džūdijā. — Izvelciet savus nadziņus no mana drauga Denisa!
— Kāpēc?
— Tāpēc, ka paziņoju es.
— Jūs! — Džūdija paspēra soli atpakaļ, it kā būtu dabūjusi sitienu sejā. — Vai jūs bijāt piedzēries?
— Jā, — Flemings sacīja un pagrieza Džūdijai muguru. Iedams uz aparatūras telpas durvīm, viņš atskatījās. — Bet es tā būtu rīkojies arī tad, ja nebūtu dzēris ne pilītes. — Un no sliekšņa vēl uzsauca:
— Un neviens man nekā nemaksā i a!
Džūdija kādu brīdi stāvēja, nekā neredzēdama un nedzirdēdama. Skaļrunis šņāca un sprakšķēja, luminiscējošo spuldžu gaisma apspīdēja nedaudzās stūrainās mēbeles. Arā aiz loga tumstošajās debesīs slējās teleskopa arka. Tikai pirms trim dienām viņa bija atbraukusi šurp, nekā nenojauzdama un nekā vēl nezinādama . . . Tad viņa atģidās, ka Bridžers stāv blakus un piedāvā cigareti.
— Jūsu elks nogāzies, mis Adamsone?
Džūdijai kā preses dienesta pilnvarotajai bija jāziņo Osbomam, un Osborns savukārt ziņoja ministram. Par Harisu nekas nebija dzirdams, un viņa pazušanu turēja slepenībā. Presi pārliecināja, ka šī sensacionālā informācija ir bijusi vai nu kļūda, vai mistifikā- ci ja. Pēc vairākām nepatīkamām ministru apspriedēm Aizsardzības ministrija varēja apsolīt ģenerālim Vandenbergam un tā priekšniekiem, ka nekas tamlīdzīgs vairāk neatkārtosies —• viņi par to uzņemas pilnīgu atbildību. Hariss tika meklēts arvien neatlaidīgāk, bet Flemingu izsauca uz Londonu.
Sākumā šķita, ka Flemings varbūt vienkārši sedz Bridžeru, bet drīz vien noskaidrojās, ka viņš patiešām, sēžot Bolderšovas viesnīcā pie viskija pudeles, visu izstāstījis kādam telegrāfa aģentūras žurnālistam, ko sauca Dženkinss. Kaut gan Bridžers iesniedza atlūgumu, viņam pēc līguma bija vēl jānostrādā trīs mēneši, un Fleminga prombūtnes laikā Bolderšovas observatorija tika atstāta viņa pārziņā. Raidījums vēl arvien turpinājās, un tagad to pierakstīja binārajā kodā.
Likās, ka Flemingu pašu nemaz neskar ap viņu saceltais troksnis. Viņš paņēma līdzi uz Londonu visas pierakstu lapas un vilcienā stundām pētīja tās, izdarīdams piezīmes un aprēķinus uz pierakstu malām, vecām vēstulēm un aploksnēm, ko atrada savās kabatās. Šķita, ka vispār neko citu viņš neredz un neievēro. Ģērbās un ēda viņš izklaidīgi, dzēra maz, viss it kā degtin dega iekšējā sasprindzinājumā un uzbudinājumā. Par Džūdiju viņš nelikās ne zinis un reti ieskatījās avīzēs.
Kad Flemings ieradās Zinātnes ministrijā, viņu ieveda Osborna kabinetā, kur viņu jau gaidīja Osborns, Reinharts un vēl kāds
pusmūža vīrietis ar pastivu stāju, sirmiem matiem un zilām, dzaldīgām acīm. Osborns piecēlās un sasveicinājās.
— Doktors Flemings. — Viņš izturējās ļoti oficiāli.
— Sveiki! — Flemings sacīja.
— Jūs droši vien nepazīstat aviācijas komodoru Votlingu no Aizsardzības ministrijas Drošības departamenta.
Stīvais vīrietis palocījās un vēsi paraudzījās uz Flemingu. Flemings samīņājās un uzmeta Reinhartam jautājošu skatienu.
— Hello, Džon! — profesors sacīja klusā, atturīgā balsī un bikli nolaida acis uz savām rokām.
— Apsēdieties, doktor Fleming!
Osborns norādīja uz krēslu, kas atradās
iepretim pārējiem, bet Flemings, nesteigdamies apsēsties, cieši uzlūkoja citu pēc cita visus klātesošos, it kā tikko būtu pamodies svešā vietā.
— Vai tā ir nopratināšana?
Uz brīdi iestājās klusums. Votlings aizdedzināja cigareti.
— Vai jums bija zināms, ka jūsu darbu ierobežo drošības barjera?
— Ko tas nozīmē?
— Ka tas ir slepens.
— Jā.
— Tad kādēļ…
— Es neatzīstu, ka zinātniekiem aizbāž muti.
— Neņemiet pie sirds, Džon! — samierinoši sacīja Reinharts. Votlings izmainīja kursu:
— Vai jūs esat lasījis avīzes?
— Dažas.
— Puse pasaules tic, ka mazi, zaļi cilvēciņi ar taustekļiem roku vietā gatavojas nolaisties dārzā aiz mājas.
Flemings pasmaidīja, juzdams drošāku pamatu zem kājām.
— Vai jūs arī tā domājat?
— Manā rīcībā ir fakti.
— Tikai faktus es arī paziņoju presei. Stingri zinātniskus faktus. Kā es varēju zināt, ka tie tiks izkropļoti?
— Izlemt, vai tādas lietas izpaužamas atklātībā, nav jūsu kompetencē, doktor Fleming! — sacīja Osborns, eleganti un cienīgi kā tiesnesis sēdēdams aiz sava rakstāmgalda. — Tādēļ jau jums tika teikts neiejaukties. Es pats jūs brīdināju.
— Jā? — Flemingu šī saruna jau sāka garlaikot.
— Mums vajadzēja nosūtīt izsmeļošu ziņojumu Aizsardzības koordinācijas komitejai, — stingri sacīja Votlings. — LJn premjerministrs gatavo ziņojumu Apvienoto Nāciju Organizācijai.
— Tad jau viss ir kārtībā.
— Mums šī situācija nepavisam nav patīkama, taču mēs esam spiesti to darīt, jo ir jāizkliedē baiļu atmosfēra.
— Protams.
— Jūs esat mūs piespiedis to darīt.
— Vai man tagad būtu jākrīt ceļos? — Flemings sāka dusmoties un zaudēt pacietību.
— Ko es daru ar saviem atklājumiem, tā ir manis paša darīšana! Vēl taču šī zeme ir brīva, vai ne?
— Jūs nestrādājāt viens, Džon, strādāja visa grupa, — nepaskatīdamies uz viņu, sacīja Reinharts.
Osborns pārliecinādams paliecās uz priekšu.