Выбрать главу

Freds Hoils, Džons Eljots

ANDROMĒDAS IZLAUŠANĀS

Freds Hoils ir visā pasaulē pazīstams angļu astronoms, astrofiziķis, matemātiķis, daudzu izcilu darbu autors visdažādāka­jās astrofizikas nozarēs, Kara­liskās biedrības loceklis. Sevišķi lieli ir viņa nopelni kosmogo­nijā — zinātnē par planētu, zvaigžņu un galaktikas izcelša­nos un attīstību.

Freda Hoila spalvai pieder arī vairākas zinātniski fantastis­kas grāmatas, no kurām vispo- pulārāki kļuvuši romāni «Mel­nais mākonis» un «Andromēda» (pēdējais uzrakstīts sadarbībā ar Dž. Eljotu). Šajā krājumā ietverti fragmenti no romāna «Andromēdas izlaušanās», kas ir mūsu lasītājam labi pazīs­tamā romāna «Andromēda» tur- pinā jums.

ĪSS IEPRIEKŠĒJO NOTIKUMU ATSTĀSTĪJUMS

Kāda Anglijas observatorija uztver radiosignālus no objekta Andromēdas zvaigznājā. Pēc to atšifrēšanas izrādās, ka raidīta su- perjaudīgas skaitļojamās mašīnas programma. Skaitļojamo mašīnu būvē Tornesas raķešu bāzē ziemeļrietumu Skotijā. Mašīnas būvi izspiego puslegāls starptautisks koncerns «Intel». Šī koncerna aģentam, bijušajam esesietim Kaufmanim, ar šantažu un uzpirk­šanu izdodas iegūt programmas kopiju. Jaunajam zinātniekam Džonam Flemingam, kas vada skaitļojamās mašīnas būvi, ar laiku 'rodas aizdomas, ka kādas saprātīgas būtnes no Andromēdas ga­laktikas ar skaitļojamās mašīnas palīdzību grib pakļaut sev Zemi. Viņš par to pilnīgi pārliecinās, kad bioķīmijas profesore Madlēna Doneja pēc mašīnas izsniegtajām formulām rada mākslīgu cil­vēku — meiteni, kuru nosauc par Andromēdu (Andrē) un kurai jākļūst it kā par saiti starp mašīnu un apkārtējo pasauli. Taču Fleminga ietekmē viņa pamazām «humanizējas», kļūst arī garīgi līdzīga cilvēkiem. Flemings nodrošina sev augsta Zinātnes mini­strijas ierēdņa Osborna atbalstu un ar Andrē palīdzību iznīcina skaitļojamo mašīnu. Viņi abi ar Andrē bēg no Tornesas. Tālākā darbība notiek izdomātā valstī — Azaranā, nelielā arābu zemē, kuras naftas krājumi izsīkuši. Tādējādi valstī rodas ekonomiskas grūtības un tā kļūst atkarīga no koncerna «Intel». Netālu no Aza- ranas galvaspilsētas koncerns būvē jaunu skaitļojamo mašīnu. Šo darbu vada jaunš amerikāņu zinātnieks Jens Nīlsons, pazīstama meteorologa dēls, kopā ar jauno arābu zinātnieku Abu Zeķi. Iz­pratis koncerna īstos nodomus, Nilsons aizbēg no Azaranas. Kauf- maņa aģenti sameklē jauno Nīlsonu Cīrihē un nogalina viņu tēva un Osborna acu priekšā. Kaufmanis nolemj novākt arī Osbornu kā nevēlamu liecinieku, taču tikai ievaino viņu. Šī pasākuma laikā Kaufmanis sagadīšanās pēc atklāj Fleminga un Andrē slēptuvi un ar varu aizved viņus uz Azaranu. Tur viņi sastopas ar Madlēnu Doneju, kas atbraukusi darbā uz Azaranu pēc tās valdības lū­guma, lai vaditu pasākumus augsnes auglīguma palielināšanai, taču arī kļuvusi par «Intel» gūstekni. Tūlīt pēc Andrē ierašanās kon­cerna uzbūvētā skaitļojamā mašīna sāk darboties. Taču meitene saslimst ar nedziedināmu slimību — lēnu muskuļu atrofiju. Kon­cerna galvenā pārstāve Azaranā francūziete Gambula gatavo po­litisku apvērsumu — varai jāpāriet viņas mīļākā un sabiedrotā Saļima rokās. Taču, kad Andrē iepazīstina viņu ar «plānu», kuru mašīnas programmā iekļāvušas saprātīgās būtnes no tālās planē­tas, Gambula maina savus nodomus.

. . . Kafija vārījās. Doneja ielēja to divās tasēs un vienu pasniedza Flemingam.

— Man vēl nekad nav bijusi tāda sajūta kā ta­gad — šķiet, visa pasaule gatavojas sabrukt.

Flemings īsi iesmējās.

—     Zināt, es jūtos gluži tāpat, pie tam tagad esmu pārliecinājies, ka bija velti lūgt palīdzību Osbor- nam, tāpat kā nebija nekādas jēgas iznīcināt skait­ļotāju.

Viņš sparīgi apmaisīja kafiju, izšļakstinot to uz apakštasītes.

—    Tagad skaitļotājs ir uzvarējis, un mēs uz visiem laikiem esam zaudējuši kontroli un kļuvuši bezspē­cīgi.

It kā piešķirot kādu īpašu nozīmi Fleminga teikta­jam, pār visu «Intel» ciematu ievaimanājās vētra, un smiltis šņirkstēdamas skrāpējās gar kotedžas sie­nām. Arī logā sitās smiltis. Doneja gribēja aiztaisīt durvis, bet, ieraudzījusi Abu Zeķi skrienam pāri pagalmam, apstājās pie tām. Pieskrējis pie viņiem, arābs aizelsies centās atgūt elpu.

—     Doktor Fleming, — viņš beidzot spēja pateikt, — pulkvedis Saļims ir miris.

Flemings tikai pamāja ar galvu, it kā nemaz ne­būtu pārsteigts.

—    Un kas noticis ar viņa rokaspuišiem armijā?

Abu aplaizīja apkaltušās lūpas.

—    Nezinu. Es neko vairs nesaprotu. Sargkareivji ir projām, palikuši vairs tikai «Intel» darbinieki un apsardze, bet tagad viņi visi ir apbruņoti. Neko vairs nesaprotu.

Flemings piecēlās un paskatījās laukā pa dur­vīm.

—    Es jums pateikšu, kas noticis. Varu savās rokās sagrābusi Gambula un vai nu likusi nogalināt Sa­ļimu, vai arī pati novākusi viņu no ceļa. Viņa spētu slepkavot ari tad, ja skaitļotājs nepavēlētu to darīt. Viņi paredzējuši visus iespējamos gadījumus, un, ja jau Saļima apvērsums nav izdevies, tad tā bijis paredzēts jau pašā sākumā.

Jauna vētras brāzma aizdrāzās pār ciematu. Fle­mings nodūra galvu, jo acīs iesitās smiltis. Viņš pa­griezās un aizcirta durvis.

—    Šī dāma prezidentu pārvērtis par savu mario­neti. Viņa raustīs aukliņas, un prezidents lēkās, kā vien viņai patiks. Drīz vien mēs visi kļūsim par viņas marionetēm.

Poneja lēnām pabeidza dzert kafiju.

—    Džon, tas ir ļoti dīvaini, — viņa domīgi teica.

—    Dīvaini? Kas gan tur dīvains? Gambula dara tikai to, ko pavēl skaitļotājs. Tas viss ir tikai daļa no programmas.

Doneja nepacietīgi papurināja galvu.

—    Es nemaz nedomāju politisko stāvokli. Es ru­nāju par vēju. Parasti, vismaz šai gadalaikā, te ne­kad nav tik stipra vēja.

—    Tiešām? — izklaidīgi noteica Flemings, domā­jot pavisam ko citu. — Šis vējš man atgādina Tor- nesu ar visiem tās jaukumiem. Kad mēs ar Andrē slēpāmies salā, laiks bija gluži tikpat ellišķīgs.

—    Jā, arī toreiz laiks nebija tāds kā parasti, — Do­neja piekrita. — Bet tagad laikam jāiet uz labora­toriju pastrādāt.

Doneja izskatījās tā, it kā jau atrastos laboratorijā un domātu tikai par savu darbu.

—    Kaut tikai es varētu dabūt nepieciešamos ūdens paraugus!

Flemings atgriezās savā dzīvoklī. Vēl aizvien pūta brāzmains vējš, kas pēkšņi savērpa smilšu mākuļus un tad tikpat pēkšņi atkal pierima.

Flemings paskatījās pulkstenī. Bija vēl agrs, tikko pāri pusseptiņiem. Viņš ieslēdza īsvijņu radiouztvē­rēju un noregulēja to uz B. B. C. Tuvo un Vidējo Austrumu raidītāju. Viņš prātoja, cik ilgi viņiem vispār vēl būs kaut vai tikai vienpusēji sakari ar āi pasauli.

Dzirdamībā bija ļoti slikta, un balss no Londonas brīžiem pagaisa tā, ka neko vairs nevarēja saklausīt.

«… nav nekādu jaunu ziņu par stāvokli Azaranā. Robežas vēl aizvien slēgtas.»

Atmosfēras trokšņi uz pāris minūtēm pilnīgi pār­trauca ziņas. Kad dzirdamība atkal uzlabojās, dik­tors pašlaik stāstīja:

«… tādi paši laika apstākļi ir visā Rietumeiropā un Vidusjūras zemēs. Par neparasti spēcīgām vēt­rām ziņo arī no tik tāliem rajoniem kā Āfrikas aus- trumpiekraste un Adenas apgabals, kā ari no meteo­roloģiskajām stacijām Islandē un īsfūfaundlendā.»

Flemings izslēdza radioaparātu. Viņam šķita gan­drīz vai dabīgi, ka arī laiks kļuvis gluži kā traks, ja jau visa pasaule nenovēršami dodas pretī vēl nepieredzētai katastrofai.

8

Nākamajā dienā Zanīna Gambula uzaicināja Kaufmani savā kabinetā. Kad Kaufmanis ienāca, viņa pat acu nepacēla un turpināja kaut ko rakstīt. Vā­cietis izstiepās miera stājā, neuzdrošinādamies atgā­dināt par savu klātbūtni. Tikai beigusi rakstīt, Gam­bula ar ledainu skatienu paraudzījās uz viņu, ne­lūgdama pat apsēsties.