Beidzot viņš pacēla acis no vēstules.
— Tā ir no Azaranas, no Madlēnas Donejas.
Osborns pasniedza vēstuli ministram.
— Vislabākais būtu, ja jūs to izlasītu abi kopā, — ministrs teica Nīlsonam un premjerministra sekretāram. — Tā mēs ietaupīsim laiku. Protams, tūdaļ jāinformē arī ministru kabinets.
Ministrs nepacietīgi gaidīja, kamēr abi izlasīja vēstuli.
— Vai jums ir kādi priekšlikumi, Nīlson?
Nīlsons piekrītoši pamāja ar galvu.
— Vai jūs varat mani jau šodien aizvest uz Azaranu? — viņš jautāja.
Četrmotoru lidmašīna piebrauca pie konveijera, pagriezās un apstājās. Tuvojās elektriskās vagonetes, lai aizvestu kravu. Lidmašīnas apkalpe, nogurusi, lidojot septiņas stundas bez nosēšanās no Londonas tikai 6000 pēdu augstumā, kur lidmašīnu visu laiku svaidīja vētras brāzmas, nokāpa pa trapu un devās uz lidostas kantori. Tur viņus sagaidīja un pavirši apsveica uniformēts arābs kopā ar kādu stūrgalvīga izskata eiropieti. Kad lidmašīnas kapteinis pasniedza lidojuma dokumentus, eiropietis, veikli izskatījis tos, pasniedza tālāk arābam un izstiepa savu resno, strupo roku pēc apkalpes personiskajiem dokumentiem. Kapteini viņš neaizturēja, bet, paskatījies uz diviem nākamajiem apkalpes locekļiem, sāka atkal pētīt papīrus.
— Kas viņš tāds ir? — eiropietis vāciski jautāja. Abi apkalpes locekļi raudzījās uz viņu neizpratnē. Tad viņš savu jautājumu atkārtoja lauzītā arābu valodā.
Lemkas brālēns Jusels, jaunākais no abiem, pie- glaimīgi pasmaidīja.
— Mans otrais novērotājs. Viņš neprot arābiski, ne arī to valodu, kurā jūs runājāt pirmīt.
«Intel» darbinieks nikni savieba seju.
— Man nekas nav ziņots par pārmaiņām lidmašīnas apkalpē. Kāpēc jūs ņēmāt līdzi otru novērotāju?
— Lai uzmanītu pareizo kursu. Mums tagad jālido ļoti zemu, jo augstāk nav pietiekama gaisa spiediena.
Ne visai apmierināts ar atbildi, eiropietis vēlreiz pārbaudīja dokumentus, taču, neatradis tajos nekādas vainas, uzsvieda tos uz galda. Jusels paņēma dokumentus un aizveda savu pavadoni uz apkalpes telpām, kur abi noģērba savus lidotāju kombinezonus. Jusela pavadonis bija Nīlsons.
— Ļaunākais nu ir garām, — Jusels teica. — Tagad es aizvedīšu jūs pie savas māsīcas. Tur jūs būsiet drošībā. Viņas vīrs doktors Abu Zeķi sazināsies ar jums, cik drīz vien būs iespējams.
Nīlsons pamāja ar galvu.
— Jo ātrāk, jo labāk.
Aizvedis Nīlsonu uz Abu mājām, Jusels atgriezās pilsētā. Bija vēla pēcpusdiena, kad viņš ieradās kafejnīcā, taču vēl kādu stundu vajadzēja gaidīt, iekams ieradās Abu, zaglīgi raudzīdamies apkārt kā cilvēks, kas apzinās, ka viņu novēro. Pasūtījuši divas pudeles vietējās kolas, viņi klusi sarunājās, un Jusels pastāstīja par Nīlsona ierašanos.
— Viņš grib sastapties ar doktoru Flemingu un profesori Doneju, — Jusels beidza savu stāstījumu.
Abu Zeķi bailīgi paraudzījās visapkārt mazajā, tukšajā kafejnīcā.
— Nezinu, vai viņi abi varēs tikt laukā no «Intel» ciemata, bet es viņiem to pateikšu.
Uzzinājis, ka Nīlsons ieradies Azaranā un atrodas drošībā, Flemings nolēma atmest ar roku visai piesardzībai un tūlīt doties pie viņa. Viņš pieteica Donejai būt gatavai, lai varētu doties ce]ā, tiklīdz sa- tumsīs, ja vien viņa ir ar mieru riskēt.
Laiks nāca viņiem talkā. Reizē ar tumsu sākās mežonīga vētra un lietus gāzes, kas pātagoja mājas un grieza virpulī smiltis. Sargi, bailēs drebēdami, meklēja patvērumu kur kurais. Flemings un Doneja ar grūtībām lauzās cauri lietus straumēm, un neviens pat nemēģināja viņus aizkavēt.
Brauciens bija briesmīgs. Abu mazā mašīna pāris reižu noslīdēja no ceļa biezajā dubļu putrā, kas klāja tuksneša smiltis. Tomēr izrādījās, ka citur lietus nav lijis. Pēc minūtēm četrdesmit viņi jau brauca pa sausu ceļu, tikai vētra vēl aizvien nerimās; brīdi pa brīdim vētras kaucienus pārspēja pērkona dārdi, un zibeņi uzliesmoja gandrīz bez pārtraukuma.
Flemings izjuta gluži neprātīgu atvieglojumu, kad Lemka atvēra durvis un viņš aiz tās ieraudzīja Nīlsonu. Amerikānis klusēdams satvēra Fleminga roku, un šis rokas spiediens iedrošināja un nomierināja.
Donejai Nīlsona , ierašanās nozīmēja niecīgu cerības stariņu, kuru viņa visu laiku bija mēģinājusi noliegt, taču viņa vēl aizvien lāgā nesaprata, kāpēc gan Nīlsons ieradies Azaranā. Viņa ar Flemingu klusēdama klausījās, ko Nīlsons, ēzdams vīnogas, stāstīja par notikumiem Londonā. Nīlsons pateica, ka pirms Donejas ziņojuma saņemšanas viņi visi Londonā nonākuši galīgā strupceļā.
— Vai patiešām vēl ir kāda cerība? — Nīlsons jautāja Donejai.
— Ne lielāka par smilšu graudiņu tuksnesī.
Doneja pabīdīja sāņus mazo paplāti, uz kuras
Lemka bija pasniegusi Nīlsonam vakariņas, un izklāja uz galda žūksni papīru, kurus bija paslēpusi svārku jostā.
Viņa nepacietīgi izgludināja saburzītos papīrus un teica:
— Tie lielākoties ir DNS spirāles aprēķini. Šķiet, arī iums būs jāpiekrīt, ka skaitļotājs izdarījis ticamu analīzi. Cik noprotu, potenciāli tā ir baktērija. Bet noskaidrot molekulāro struktūru ir viena lieta un iegūt attiecīgos komponentus un sintezēt dzīvu organismu — tas ir pavisam kas cits. Taču iespējams, ka tā varētu radīt antibaktēriju, kas mums tik nepieciešama.
Nīlsons pētīja skaitļus.
— Vai tie ir no skaitļotāja, kuru uzbūvēja mans dēls?
Doneja piekrītoši pamāja ar galvu.
— Es tikai domāju … — Balss viņam sāka drebēt, un viņš nevarēja pabeigt teikumu.
Flemings, sēdēdams blakus šūpulim un izklaidīgi virpinādams pirkstos kādu pie šūpuļa piekarinātu rotaļlietu, lai uzjautrinātu mazuli, pabeidza iesākto teikumu:
— … kas būtu noticis, ja jūsu dēls būtu palicis šeit.
Nīlsons pagriezās pret Flemingu.
— Viņi gluži aukstasinīgi nošāva manu dēlu mūsu acu priekšā, — viņš teica. — Ja tikai es varētu atrast šo cilvēku …
— Es nevaru jums pateikt, tieši kurš nospieda gaili, — teica Flemings, — tomēr droši zinu, kas pavēlēja to darīt. Tas bija Kaufmanis, tas pats vācietis, kas mūs šeit uzrauga.
— Es gribētu viņu sastapt.
— Ļoti iespējams, ka jūs viņu sastapsiet.
Doneja savāca papīrus.
— Vienīgais mierinājums, ka jūsu dēls nomira bez mokām, — viņa līdzjūtīgi sacīja. — Un tāda nāve tomēr labāka, nekā tā, kas sagaida mūs. Protams, ja no šīs sintēzes iznāktu kas jēdzīgs … — Viņa sabāza visus papīrus atpakaļ svārku jostā. — Ja tikai Andrē spētu mums palīdzēt, skaitļotājs varētu vēl daudz darīt mūsu labā.
— Kā jūtas Andrē? — Nīlsons apjautājās.
Doneja paskatījās uz šūpulī gulošo mazuli, kas bija pamodies un iepriecināts smaidīja, redzēdams sev apkārt tik daudz cilvēku.
— Viņa ir mākslīgi radīta dzīva būtne, — Doneja murmināja, — nevis tāda… — Viņa strauji novērsa skatienu no bērna. — Andrē asinīs trūkst kādas būtiski svarīgas sastāvdaļas, par kuru es nekā nezinu un kuras trūkumu skaitļotājs nav pamanījis.
— Vai tad skaitļotājs nevar viņai palīdzēt? — Nīlsons jautāja.
— Nav vairs laika, — Flemings atbildēja. — Skaitļotājs varbūt varētu palīdzēt Andrē, bet viņai tagad jānoņemas ar antibaktēriju. Viņa pati izšķīrās par to …