Doneja brauca atpakaļ uz ciematu, cieši apņēmusies rīkoties tā, kā uzskatīja par pareizu, taču milzīgā atbildība viņu biedēja. Viņa vēlējās aprunāties ar Flemingu, kura kritiskais prāts viņai tagad šķita sevišķi nepieciešams.
Doneja atrada Flemingu darba telpā aiz skaitļotāja, kur viņš strādāja pie papīriem apkrauta galda.
— Hello, — viņš slinki apsveica Doneju — Es šeit ierakos, lai paslēptos no tuksneša vējiem un visādiem citādiem traucētājiem.
Flemings pameta skatienu rokas pulkstenī.
— Ak dievs, vai patiešām jau tik vēls? Es te mēģināju darboties ar to Andrē būšanu. Lielāko daļu skaitļu jau izteicu ķīmijas formulās. Nekas jēdzīgs tur tomēr nesanāca.
Flemings nosvieda uz galda dažus papīrus. Doneja tos steidzīgi pārskatīja.
— Ja tie būs nepareizi, tad Andrē noteikti aizies bojā, — Doneja īsi noteica.
— Viņa taču tik un tā aizies bojā, vai ne? Esmu izmēģinājis visas iespējas …
Doneja nepacietīgi pārtrauca Flemingu:
— Džon, tagad nav laika ar to nodarboties.
Flemings paskatījās uz viņu.
— Ak tā gan — pats uztaisi, pats salauz?
Doneja nosarka.
— Tagad pirmajā plānā izvirzījies kaut kas svarīgāks. Vai jūs esat aizmirsis, kas notiek gandrīz uz visas zemeslodes?
— Nē, neesmu aizmirsis, - Flemings atbildēja.
— Mēs esam daudzkārt kļūdījušies, — Doneja turpināja. — Mēs abi. Tagad es mēģinu kaut ko labot, jo tā ir mūsu vienīgā cerība. Mēs tagad esam atbildīgi par to, kas notiks ar visu pasauli. Vai nu uzvarēsim mēs, vai arī Kaufmanis.
Flemings sardoniski smīnēja.
— Vai tad skaitļotājs jūs apstrādājis tāpat kā savā laikā Gambulu?
— Gambula ir mirusi, — Doneja samierinoši teica.
— Mirusi? — Flemings pielēca kājās. — Tātad skaitļotājs pārrēķinājies! Tas mēģināja mūs iznīcināt, un tomēr cieta neveiksmi.
Doneja papurināja galvu.
— Mašīna nav kļūdījusies. Bija paredzēts, ka Gambula mūs aizstāvēs tikai tik ilgi, kamēr mēs paši spēsim visu izlemt.
Flemings pameta ar galvu uz skaitļotāja masīvo paneļu pusi.
— Vai ari tas tur. ..
— Nē, Džon, tagad mēs visu izlemsim paši, — viņa atkārtoja. — Vai tad jūs nesaprotat, ka tas var būt jaunas dzīves sākums?
Flemings savāca papīrus nekārtīgā kaudzē uz galda.
— Tikai ne Andrē, — viņš skarbi atteica. — Pie velna visu^ Mums labāk derētu mazliet pagulēt, iekams vējš nav paspējis noraut jumtu virs mūsu galvām.
Viņi izgāja no skaitļotaja ēkas abi kopā. Viss dzīvojamais rajons atgādināja piegružotu, dubļainu kaujas lauku. Viņu mājiņas tomēr sniedza vēl kaut kādu provizorisku patvērumu. Flemings novēlēja. Donejai labunakti un pats aizgāja uz savu pili. Tai vairs nebija logu, un aplauzītās' palmas viņam tagad brīvi ļāva redzēt pretējo ēku, kurā atradās lazarete. Kopēja kaut kur bija sadabūjusi vējlukturi. Tas tagad bija vienīgais nespodri dzeltenais gaismas plankumiņš piķa melnajā tumsā un kā magnēts pievilka Fleminga skatienu un hipnotizēja viņa domas. Viņš iegrima pusmiegā, domādams par sīko dzīvības dzirkstelīti, kas vēl drebēja šī gaismas plankumiņa tuvumā.
Viņu pamodināja Abu Zeķi.
— Tik daudz kas ir noticis, — Abu teica, cenzdamies savaldīties. — Vakardienas vētra kalnos bijusi briesmīga. Manas mājas vairs nav.
— Un jūsu ģimene? — Flemings piecēlās sēdus.
— Lemka un Jens abi ir dzīvi, bet mana sievasmāte mirusi. — Abu balss aizķērās. — Viņa bija no- gūlusies zemē, ar savu augumu aizsargājot bērnu. Kad es ierados, nodomāju, ka miruši abi. Bet tad Jens sāka raudāt. Viņš bija gluži samircis savas vecmāmiņas asinīs.
— Kur ir Lemka?
— Vētras laikā viņa atradās alā pie profesora Nīlsona. Viņa bija aiznesusi pārtiku. Kad sākusies vētra, Nīlsons nav Jāvis viņai aiziet. Viņi abi pārradās mājās tūlīt pēc tam, kad biju atbrīvojis Jenu. Lemka ļaunojas par visu, ko jūs un profesore Doneja, ko mēs visi esam šeit izdarījuši.
— Ļaunojas? Abu, viņai ir taisnība. — Flemings juta, ka viņu atkal pārņem tik ierastā nevarības sajūta. — Nebūtu nekādas nozīmes, ja es sacītu, ka visu |oti nožēloju. Kas ir ar Juselu un Nīlsonu?
— Jusels pagaidām atrodas drošībā. Viņš bija aizbraucis uz manām mājām norunāt ar Nīlsonu, kā nokārtot antibaktērijas aizvešanu uz Londonu nākamajā lidojumā. Kaufmanis izsekojis Juselu. Juselu piekāvuši un atveduši atpakaļ uz pilsētu. Man šķiet, ja nebūtu tā noticis, tad arī Jusels būtu aizgājis bojā kopā ar Lemkas māti. Šorīt pavisam agri no rīta, kamēr piemitināju Lemku un Jenu pie kaimiņiem, Jusels ieradās «Intel» mašīnā. Kaufmanis bija aizsūtījis viņu ar zīmīti Nīlsonam. Un tad Jusels mums pastāstīja, ka mirusi madmuazele Gambula.
— Zīmīti Nīlsonam? — Flemings iesaucās. — Ko viņš raksta?
— Kaufmanis grib sastapt Nīlsonu. Viņš sola, ka amerikānim nedraudot nekādas briesmas. Jusels pastāvēja uz to, ka tās esot lamatas, bet misters Nīlsons teica, ka gribot iet. Es viņu atvedu. Patlaban viņš pieņemamajā telpā gaida Kaufmani ierodamies no pilsētas.
Flemings izlēca no gultas.
— Es iešu turp. Būtu labi, ja ari jūs, Abu, nāktu līdzi. Ja tas būs atkal viens no parastajiem Kauf- maņa trikiem ar dunci un revolveri, es gribu būt tur klāt.
Abi vīrieši steidzās uz administrācijas ēku. Asajā rītausmas gaismā tā izskatījās pārāk liela un bezgaumīga. Lielais vestibils tūlīt aiz ieejas bija pamatīgi cietis, un šķita, ka arī demoralizētie sargi tur pielikuši savu roku un šo to pievākuši.
— Kaufmanis droši vien tagad sēdēs visvarenības tronī — Gambulas krēslā. Abu, jūs labāk palieciet tepat lejā. Brīdiniet mūs, ja kāds ierodas, — Flemings izrīkoja.
Viņš klusi uzskrēja augšā pa kāpnēm. Vienas no direktora kabineta dubultdurvīm bija tikai pievērtas, un Flemings klusi slīdēja gar sienu, līdz varēja sadzirdēt, ko iekšā runā.
Kaufmaņa rīkles balss izklausījās eļļaini pieglai- niīga un pieklājīga.
— Ceru, ka jau pavisam drīz ieradīsies lidmašīna no Vīnes, Herr Nīlson, — viņš teica. — To piekraus nekavējoties, jums jāsagatavojas neērtam lidojumam. Laika apstākļi vēl aizvien nav uzlabojušies.
— Un kā būs ar rakstisku pierādījumu par jūsu priekšlikumu? — Nīlsons dzedri jautāja.
— Man ir prezidenta vēstule. Tā šo lietu padara oficiālu, bet, protams, visu kārtosim mēs. .
Tieši tādu piezīmi Flemings bija gaidījis. Viņš atgrūda durvis un iegāja kabinetā. Kaufmanis iztrūcies paskatījās uz viņu, taču runāja tālāk, it kā nebūtu pamanījis Flemingu.
— Mēs, tas ir, «Intel», ražosim antibaktēriju un tiigosimies ar to, lai gan nedomājam aplaupīt cilvēkus. To gribēja darīt Frāulein Gambula. Es šiem nodomiem pārvilku svītru.
Flemings pagāja uz priekšu. v
— Jums, Kaufmani, pašlaik nu gan nav nekādas iespējas nodarboties ar filantropiju.
— Un jums nav nekādu tiesību ienākt šai kabinetā bez atļaujas, — Kaufmanis atcirta.
— Šeit vairs nav Azaranas kareivju, kas varētu jūs aizstāvēt, un vairs nav pat sekretāra.