Flemings piegāja pie Nīlsona, un tagad viņi abi atradās aci pret aci ar vācieti.
Kaufmanis izņēma no etvijas savu mazo cigāru. Degošo sērkociņu viņš paturēja pie tā ilgāk, nekā bija nepieciešams. Viņa roka mazliet drebēja.
— Nav nekādas jēgas atcerēties vecas nesaskaņas, — viņš teica, izņēmis cigāru no mutes. — Es darīju tikai to, ko priekšniecība lika darīt. Es tikai izpildīju pavēles. Taču tai pašā laikā es centos darīt arī ko labu, — Kaufmanis teica žēli smilkstošā balsī, nedroši vērodams savus viesus.
Nīlsons piecēlās un krampjaini ieķērās galda malā. Viņa pirkstu kauliņi kļuva gluži balti no saspringuma.
— Jūs noslepkavojāt manu dēlu, — Nīlsons teica mānīgā mierā. — Manu dēlu nošāva viņa mātes un manu acu priekšā pēc jūsu pavēles. Ja man būtu iespējams un ja jūs vēl nebūtu vajadzīgs, lai es varētu tikt projām no šejienes, es būtu nogalinājis jūs tai pašā brīdī, kad ienācu šeit.
— Es jūs lūdzu! — Kaufmanis iesaucās.
— Kādu galu ņēma Gambula? — Flemings viņam uzkliedza.
— Viņa nogāzās kopā ar savas mājas balkonu. Es atrādos pie viņas, kad tas notika. Es to redzēja. Viņa bija traka, gluži traka. Es nevarēju viņu glābt.
— Bet vai jūs mēģinājāt viņu glābt?
— Nē, — vācietis iegaudojās. — Es būtu varējis ievilkt viņu atpakaļ istabā, kad balkons sāka brukt. Bet es to nedarīju. Es labāk gribēju izglābt…
— … pats savu ādu!
— Pasauli! — Kaufmanis pielēca kājās un pāri galdam izaicinoši skatījās uz viņiem.
Pirms Nīlsons vai Flemings bija paspējuši pakustēties, Kaufmanis veikli aizlocījās apkārt krēslam un metās uz mazām durtiņām, kas veda uz slepenām
kāpnēm. Atrāvis tās vaļā, viņš pēkšņi atlēca atpakaļ. Tur ar sastingušu seju stāvēja Jusels, sažņaudzis rokā mazu, izrotātu beduīnu dunci. Kaufmanis rāvās atpakaļ.
— Jūs nedrīkstat mani nogalināt! — viņš kliedza. — Es godīgi kārtoju darījumus. Es cenšos palīdzēt jums visiem!
Flemings piegāja pie loga.
— Laiks pieturas gluži labs, — viņš teica. — Lidmašīna droši vien ieradīsies paredzētajā laikā. Pirms lidmašīnas ierašanās jūs mums palīdzēsiet tieši tā, kā pats teicāt. Jūs parakstīsiet rīkojumu, lai lidmašīna aizved Nīlsonu tieši uz Londonu. Un tas tad būs pēdējais pasākums, kuru jūs šeit noorganizēsiet. Nu, ķerieties pie darba!
Kaufmanis brīdi vilcinājās, tad piekrītoši pamāja ar galvu. Paņēmis spalvu, viņš noliecās pie rakstāmgalda atvilktnes, it kā lai sameklētu papīru.
Ar apbrīnojamu veiklību viņš pielēca kājās, tu- - rēdams rokā revolveri, un atmuguriski virzījās uz durvīm.
— Šai spēlītei jūs, džentlmeņi, nederat, — viņš ņirgājās. — Jums labāk nemaz nevajadzēja to uzsākt. — Tad viņš pagriezās un metās uz kāpnēm.
Flemings un Nīlsons drāzās viņam pakaļ. Flemings redzēja, ka Abu paskatās uz augšu. Viņa brīdinājuma kliedziens atskanēja reizē ar revolvera šāvienu. Abu saļima. Kaufmanis nepaspēja apstāties skrējienā un uzkrita virsū savam upurim.
Pirms viņš bija paguvis piecelties, Nīlsons un tūlīt pēc viņa Jusels arī bija jau klāt. Flemings domāja tikai par Abu; viņš nometās ceļos un pacēla aiābu. Galva atslīga atpakaļ, no mutes sāka plūst asinis. Flemings nebija pārliecināts, vai Abu acis vēl redz vai arī mēģina viņam kaut ko pavēstīt. Lēnītēm viņš noguldīja Abu uz grīdas.
Nīlsons kā neprātīgs ar dūrēm apstrādāja Kaufmani.
— Laidiet viņu vaļā, — Flemings uzsauca. Viņš piegāja pie dīcošā un vaimanājošā vācieša.
— Mēs nenogalināsim jūs, — Flemings teica. — Jums būs jāatbild par slepkavībām gan Zenēvā, gan citās vietās, ja tikai visas tiesas jau nav aizgājušas bojā.
— Es neesmu vainīgs slepkavībās, — Kaufmanis smilkstēja. — Es tikai klausīju pavēlēm.
Flemings novērsās, nespēdams ilgāk paciest kaut ko tik pretīgu.
— Pievāciet viņu, Jusel! — viņš pavēlēja. — Aizvediet viņu uz lidostu. Paņemiet viņa revolveri. Tagad Kaufmanis vairs nesagādās jums nekādas grūtības.
— Pagaidiet!
Visi pagriezās un ieraudzīja durvīs stāvam Doneju.
— Ko jūs visi šeit darāt? — viņa jautāja.
Tad Doneja ieraudzīja mirušo Abu. Flemings viņai izstāstīja visu. Doneja aicināja Flemingu atpakaļ augšā.
— Nāciet arī jūs, — Doneja pasauca Nīlsonu un Kaufmani.
Jusels atnesa baltu drānu un apklāja savu mirušo radinieku. Tad visi sagāja bijušajā Gambulas istabā. Doneja apsēdās pie Gambulas galda, un Kaufmanis, kuru apsargāja Jusels, stāvēja viņai pretī. Flemings
nemierīgi aizgāja pie loga, taču Doneja pasauca viņu atpakaļ.
— Džon, — viņa teica, — tas viss nemaz nav tik vienkārši, kā jūs domājat. Mēs nebūt vēl neesam noslēguši visus rēķinus ar Herr Kaufmani.
Doneja paraudzījās vācieša nobrāztajā un nomāktajā sejā.
— Kam jūs sūtāt ziņojumus uz Vīni? Kaufmanis vilcinājās atbildēt, bet, tikko Doneja
novērsa skatienu no viņa un paskatījās uz Juselu, Kaufmaņa mēle atraisījās.
— Direktoru padomei, — viņš sabozies norūca.
— Vai šai padomei jūs paziņojāt ari par Gambulas nāvi?
— Jā.
— Un kas tagad pārņems vadību šeit? Kaufmanis mirkli novērsās, tad pateica:
— Es.
— Bet jus taču neesat direktors. Vācietis, atgūdams pašapziņu, saslējās.
— Pagaidām esmu direktora vietā.
— Cik ilgi?
Atkal uz brīdi iestājās klusums.
— Labāk pasakiet mums to ar labu, — teica Flemings.
— Bet varbūt jūs labāk gribat, lai pārlaužu jums sprandu? — piebilda Nīlsons.
— Šodien no Vīnes ar lidmašīnu ieradīsies trīs direktori. — Kaufmanis stāstīja tikai Donejai, it kā no viņas vēl varētu gaidīt kaut cik iecietības.
Doneja izskatījās mazliet pārsteigta. -
— Trīs?
— Viņiem vajadzēja ierasties jau agrāk, — Kaufmanis steigšus stāstīja, aizvien vairāk iekaisdams. — Frāulein Gambula šim darbam nebija piemērota. Atbildība bija pārāk liela, taču viņa neparko negribēja, ka uz šejieni sūtītu vēl kādu citu. Mums jau labu laiku bija pārāk maz vadošo darbinieku tik lielam pasākumam, bet Gambulai bija tuvas attiecības ar priekšsēdētāju. Viņa bija ļoti pievilcīga sieviete. Bet tagad ir citādi: es visu pasākumu nostādīju uz stingri lietišķiem veikalnieciskiem pamatiem. Tagad mums būs gan direktori, gan administratori un asistenti. Liela dala no viņiem ieradīsies jau šodien.
— Patiešām? — Doneja ieinteresēta jautāja.
— Jā gan. Un arī visādi papildspēki, kas mums nepieciešami. Tā …
Kaufmanis ar triumfa pilnu skatienu pavērās uz Flemingu un Nīlsonu, bet Doneja viņu pārtrauca:
— Tad jau būs jūs jāapcietina. To nav grūti nokārtot. Kamēr vēl nav ieradusies lidmašīna, jūs mums palīdzēsiet jūsu kodā nosūtīt telegrammu uz Vīni.
— Un kas jāpaziņo?
— Ka visi atlidojuši sveiki un veseli un jums nekāda cita palīdzība vairs nav vajadzīga. Bez tam jūs mums iedosiet arī sarakstu ar sīkām ziņām par priekšsēdētāju un citiem direktoriem Eiropā, kā arī visas adreses un telefona numurus, kas šeit atrodami.