— Un kas īsti būtu jādara man? — Osborns jautāja.
— Vispirms, ka jus jutāties? — ministrs viņu partrauca. — Vai ievainojums vairs nesagādā grūtības?
— Ar mani viss kārtībā.
— Tad ir labi, — Nīlsons teica. — Jūs pats saprotat, ka pagaidām visi dati, kurus man izdevies savākt, ir nejauši un pārāk neskaidri. Visas ziņas, kuras mēs varam iegūt, rūpīgi jāsalīdzina un racionāli jāapkopo. Viss šis darbs jānoorganizē. Jāsavāc un jāizpēta visi meteoroloģiskie ziņojumi par pagājušo mēnesi vai, vēl labāk, par pēdējām sešām nedēļām. Šķiet, ka jūsu Aviācijas ministrijai jau ir apstrādāti dati. Nav nekādu šaubu, ka nenormāli zemais gaisa spiediens vispirms radies vienā vietā.
Ministrs atgriezās pie kartes.
— Man šķiet, Osborn, ka jūs pats varat iedomāties, kur tas noticis. Protams, ka šeit.
Ministrs ar pirkstu norādīja kartē vietu, kur daudzas līnijas savijās blīvā spirālē. No viņa pirkstgala uz rietumiem jūrā ar punktētu līniju bija atzīmēta aizliegtā zona — Tornesas raķešu izmēģinājumu poligons. Osbornu tas nemaz nepārsteidza. Visā šai notikumu gaitā viņš nojauta kaut kādu fatālu neno- vēršamību.
Spēcīga vēja brāzma atsitās pret ministrijas ēku. Moderno logu metāla rāmji izturēja vēja brāzmu neiedžinkstēdamies. Vējš, tikpat pēkšņi kā uzradies, atkal pazuda. Kaut kur uz ielas šķindēja stikli.
— Tagad galvenais ir ātra rīcība, — ministrs teica.
Visu atlikušo dienas daļu Osborns un Nīlsons noņēmās ar darba organizāciju. Daudz laika prasīja sakaru nodibināšana un darbinieku instruēšana.
I lika ziņas bija paredzēts saņemt no Breknelas meteoroloģiskā biroja. Ar to bija jānodibina radiosakari, jo uz citiem sazināšanās līdzekļiem vairs nevarēja paļauties.
Nakts vēl nebija pienākusi, kad sākās jauna vētra. Pēc visām pazīmēm varēja spriest, ka tā būs daudz ļaunāka nekā iepriekšējā naktī. Osborns vairs pat necerēja šonakt nokļūt mājās.
Nīlsons devās uz savu viesnīcu pusdienās, un Osborns palika viens. Šo laiku viņš izlietoja, lai mazliet .itjēgtos un pārdomātu. Tas, ka visas nācijas, gan lielās, gan mazās, centās sadarboties, iedrosmināja un uzmundrināja. Garajā valstu sarakstā, kuras bija gatavas sniegt savu ieguldījumu glābšanas operācijās, tikai viena pati sīka vietiņa palika tukša. Tā bija Azarana. Un Osbornam šķita dīvaini, ka, lai gan pasaulei draudēja baismīga stihiska nelaime, Azarana tik konsekventi izolējās no visas pārējās pasaules un tik stingri slēpa savu iekšpolitiku.
Viņš paņēma tālruņa klausuli un lūdza savienojumu ar Ārlietu ministrijas Vidējo Austrumu nodaļas dežurējošo sakaru virsnieku. Savienojumu viņš dabūja nekavējoties, taču dzirdēt nevarēja gandrīz neko. Vētra bija izvēlējusies tieši šo brīdi, lai sāktu trakot no jauna. Osbornam bija jākliedz, un viņam no piepūles aizrāvās elpa.
Ar tādu pašu piepūli viņam atbildēja:
— Mēs pamēģināsim, ser, taču stāvoklis ir ļoti grūts. Telegrāfs un telefons vairs nedarbojas, arī uz radio vairs lāgā nevar paļauties. Varēsim būt laimīgi, ja šodien izdosies nosūtīt kādu ziņojumu. Kā jūs pats zināt, ser, nesen tur bija kaut kādas jukas, un tagad Azarana ir pilnīgi noslēgusies no ārpasauIes. — Milzīgs blīkšķis pārtrauca sarunu. — Mums tikko izgāza logus, — pēc brīža atkal atskanēja virsnieka balss. — Ak dievs, kāda nakts!
Bija jau pēcpusdiena, kad Flemings piecēlās no gultas un aizgāja dušā nomazgāties. Pašam nemanot, viņu bija pārņēmusi pilnīga letarģija. Viņš varēja stundām ilgi gulšņāt, neko nedarīdams, brīžiem pat nedomādams. īstenībā viņš nekad nebija ticējis, ka Abu izdosies pierunāt Gambulu sastapties ar viņu. Flemings pat īsti nezināja, ko varētu pateikt Gam- bulai, ja arī rastos tāda izdevība.
Dušā kaut cik atsvaidzinājis savu ķermeni, lai arī garīgi tikpat nomākts, viņš devās uz skaitļotāja ēku. Andrē bija nosēdināta pie vadības pults, tuvumā grozījās arī Kaufmanis. Andrē izskatījās bezcerīgi slima. Flemings kādu brīdi pakavējās pie skaitļotāja, taču Andrē nelikās par viņu ne zinis, un viņš devās pa gaiteni tālāk.
Izvades iekārta pašlaik darbojās, un Abu pētīja izsniegtos skaitļus.
— Es neko nevarēju izdarīt, — arābs klusi murmināja, nepaceļot galvu. — Mani pašlaik novēro. Flemings pieliecās tuvāk, it kā lai ieskatītos skaitļos.
— Manuprāt, vienīgais, ko varam darīt, ir — brīdināt cilvēkus.
Abu noplēsa tikko pabeigto lentu un piecēlās.
— Aizbrauciet šovakar uz manām mājām, — viņš čukstēja. — Mēģiniet kaut kā aizlavīties garām sargiem. Es pats nevaru tikt. Mani visu laiku uzrauga. Lemka jums visu paskaidros.
Pirms Flemings paspēja vēl kaut ko pajautāt, Abu titri aizsteidzās uz kartotēkas telpu. Flemings domīgi noraudzījās viņam pakaļ.
No gaiteņa viņa gala nāca Doneja.
— Redzēju, ka jūs abi ar Abu pārrunājāt kādu noslēpumu un negribēju traucēt. Par ko tad jūs i unājāt?
— Lāgā nezinu, — Flemings atzinās. — Varbūt Itis ir lamatas. Abu šorīt runāja ar Gambulu. Var būt arī, ka tā ir tikai neprātīga ideja. Bet lai nu kā, cīņu mēs tomēr varam turpināt. Vai jums ir kādi jaunumi?
— Tagad es zinu, kas ir šis mazais briesmonis.
— Nu, kas tad?
— Mākslīgi sintezēta baktērija. Ja izdotos noskaidrot, kā tā darbojas, mēs varētu uzzināt, pret ko īsti jā cīnās.
— Vai Andrē varētu? …
Doneja drūmi pasmaidīja.
— Es runāju ar viņu, taču Andrē saka, ka skaitļotājs nevarot palīdzēt. Tam neesot nekādas informācijas par šo baktēriju.
Abi pagājās uz durvju pusi, tālāk no sargiem.
— Es esmu gatavs ķerties pie jebkura salmiņa, — Flemings teica, — tāpēc došos mūsu drauga Abu izliktajās lamatās, kas tomēr varbūt nemaz nav lamatas.
Doneja pieķērās Flemingam pie rokas. .
— Esiet uzmanīgs, Džon, — viņa lūdza. — Ja ar jums notiktu kas nelabs …
Es vienmēr atgriežos, jo nezāle jau neiznīkst,— Flemings atteica, zobgalīgi iesmiedamies.
Izkļūt nemanītam no zinātnieku ciemata nebija viegli. Flemings nogaidīja tumsu, pie tam viņš nebija īsti drošs, vai atradīs vietu, kur Abu teicās novietojis savu automašīnu. Taču viņam palīdzēja sliktais laiks. Vējš, kas augu dienu bija uzbrāzmojis tikai joņiem, tagad pārvērtās pamatīgā vētrā. Sargi, vairoties no vētras triektajām smiltīm, bija paslēpušies kur kurais, gan pie kolonnām, gan ēku sienām.
Nespīdēja pat mēness, taču, kamēr Flemings no ciemata centra aizkūlās līdz sadzīves pakalpojumu sektoram, viņa acis kaut cik aprada ar tumsu. Abu mašīna bija novietota kopā ar dažām citām mašīnām, arī aizdedzes atslēga atradās savā vietā. Flemings brauca lēnītēm, lai mašīnas troksnis nepievērstu kāda sarga uzmanību.
Pareizo ceļu atrast nebija viegli. Flemings nožēloja, ka pagājušo reizi, braucot kopā ar Abu, nebija uzmanīgāk vērojis ceļa zīmes. Pāris reižu sevišķi spēcīgu vētras brāzmu laikā, kad visu aizsedza smilšu vērpetes, automobilis noslīdēja no ceļa, taču Abu itāliešu mašīna ar motoru aizmugurē bija ideāli piemērota šādai apkārtnei. Abu mājas Flemings sasniedza pēc pāris stundām.