Kad viņš pieklauvēja, durvis pavērās tikai šaurā spraudziņā. Pazinusi Flemingu, Lemka aicināja viņu iekšā.
Istabas kaktā sēdēja veca sieviete arābietes apģērbā. Viņa aizsedza sejas lejasdaļu, taču viņas acis raudzījās draudzīgi. Klēpī viņa auklēja bērnu.
Flemings paskatījās uz mazuli.
— Jūsu dēls? — viņš pajautāja Lemkai.
— Jā, tas ir Jens, — viņa lepni atbildēja. — Jaunais doktors Nīlsons bija viņa krusttēvs. Vai jums ari ir bērni?
— Nav gan.
Flemings jutās gluži apmulsis šīs jaunās, atklātās sievietes sabiedrībā.
— Vai vēlaties kafiju? — Lemka pajautāja. Pēc lam viņa arābiski pateica kaut ko mātei. Vecā sieviete ielika bērnu šūpulī un izgāja virtuvē.
— Kas tad īsti ir noticis? — Flemings jautāja, kad viņi abi ar Lemku bija apsēdušies. Lemka sēdēja blakus šūpulim un lēni šūpoja to. — Abu nevarēja man neko pastāstīt.
— Es pamudināju Abu ataicināt jūs šurp, — Lemka mierīgi teica. — Redzat, mans brālēns strādā par «Intel» transportlidmašīnas radistu. Viņš drīz atkal lidos uz Eiropu.
— Vai tad lidojumi uz Eiropu vēl turpinās?
Lemka piekrītoši pamāja ar galvu.
— Grūti esot, taču viņi vēl lido. Vai būtu kāds labums, ja jūs varētu sazināties ar angļu zinātniekiem? Mans brālēns gan nedrīkst ņemt līdzi nekādus sūtījumus. Pirms izlidošanas visa apkalpe tiek pārmeklēta. Tomēr viņš apsolīja pamēģināt.
Flemings kļuva domīgs. Tas viss ļoti atgādināja lamatas.
— Bet kāpēc viņš grib to darīt? — viņš jautāja.
Lemkas māte ienesa divas tases kafijas, pēc tam
klusītēm aizgāja uz vistālāko kaktu un notupās uz grīdas. Lemka paskatījās uz māti, tad uz dēlu.
— Viņš to darīs manis dēļ, savas ģimenes dēļ, mūsu mazā Jena dēļ.
Tas bija ļoti vienkārši un ļoti cilvēciski. Tīri cilvēciska vērtība vēl pamirdzēja murgu pilnajā pasaulē. Flemings ticēja viņai.
— Tas ir lieliski, ka jūsu brālēns dodas uz Londonu. Ko viņš varētu paņemt līdzi? Varbūt vēstuli?
Lemka pamāja ar galvu.
— Jūs, protams, zināt, ka tas ir bīstami. Par tādiem nodarījumiem cilvēkus sloga cietumos. Pat nošauj.
— Pateicos. — Aizkustinātais Flemings vairāk neko nespēja pateikt. — Es pajautāšu profesorei Donejai, kas būtu jāpaziņo šai vēstulē.
Flemings piecēlās, lai dotos projām, Lemka pienāca viņam tuvāk.
— Kas gan notiks ar mums visiem? — viņa čukstēja.
Flemings atvilka mazā lodziņa aizkaru. Gaiss bija skaidrs, jo no smilšu virpuļiem šeit pasargāja kraujā klints; melnajā debesu velvē kā mirdzošas dzirkste- lītes sprēgāja miljoniem zvaigžņu.
— Ir divas iespējas, — Flemings it kā pats pie sevis noteica. — Pirmkārt, intelekts no Andromēdas, kas noraidīja skaitļotāja programmu, vēlas nodibināt kontaktu vienalga ar kādu dzīvības formu vienalga kurā galaktikā. Atradis dzīvas būtnes, šis intelekts tās nomāc. Un tas droši vien nenotiek pirmo reizi, varbūt šos mēģinājumus izdara jau vairākus miljonus gadu dažādās pasaulēs — iespējams, ar panākumiem—, un tagad viņi savu varu izmēģināja šeit, pie mums, ar Andrē palīdzību, radot iespaidu, ka darbojas it kā mūsu labā. Tā ir viena iespēja.
— Un otra?
— Ja viņi kaut kur sastop intelektu, kas naidīgs viņiem, tad iznīcina to vai arī aizstāj ar ko citu. Viss, kas tagad notiek, notiek tikai tāpēc, ka cīnījos pret viņiem. — Fleminga balss aizķērās. — Tāpēc jūs, Lemka, varat teikt, ka es esmu pazudinājis visu cilvēci.
— Vēl ne, — Lemka čukstēja.
— Nē, — viņš piekrita, — pagaidām vēl ne gluži. Vēl ir iespēja, ka profesore Doneja varēs iedot kaut ko līdzi jūsu brālēnam.
Bija agrs rīts, kad Flemings atgriezās «Intel» ciematā. Viņš gluži atklāti iebrauca pa spuldžu gaismas aplietajiem galvenajiem vārtiem, jautri pamādams sargam.
Sargs atņirdza pretī. Bija skaidrs, ka sargi instruēti eiropiešus nelaist tikai laukā, nevis aizkavēt viņu atgriešanos.
Flemings pagaidīja darba dienas sākumu un tikai tad aizgāja pie Donejas. Lai ko arī viņi rakstītu vēstulē, ziņojumam bija jābūt koncentrētam un lietišķam. No Londonas zinātniekiem vajadzēja ne tikai lūgt palīdzību, bet arī nosūtīt viņiem visas iegūtās ziņas.
Abu Zeķi bija jau priekšā. Ieraudzījis ienākam Flemingu, viņš atviegloti nopūtās, tomēr neko neteica.
Doneja bija noliekusies pār lielu tvertni, kas atradās zem zemā, garā loga. Tvertni cieši noslēdza stikla vāks. Caur to gāja vairākas caurules un vadi. Tie bija pievienoti mērinstrumentiem, no kuriem vienu — barogrāfu — Flemings pazina. Tvertnes dibenā bija divas trīs collas biezs tumša šķidruma slānis.
Doneja nevērīgi sasveicinājās ar Flemingu.
— Mums nelaimējās ar Andrē, — viņa stāstīja, lasīdama mērinstrumentu atzīmes. — Viņa mēģināja mums palīdzēt, taču šķiet, ka viņai pietrūkst vēlēšanās. Tomēr dažus vajadzīgos datus es dabūju no Abu.
— Atklājāt ko jaunu? — Flemings jautāja.
— Neko daudz. Tomēr tagad es zinu, ko baktērija dara.
Doneja paņēma mēģeni, kas bija nostiprināta vertikāli virs kādas traukam pievienotas caurules gala.
— Baktērija absorbē slāpekli. Gaisā tieši virs ūdens jūs neatradīsiet vairāk kā trīs procentus slāpekļa. Bez tam vēl tā uzsūc arī nedaudz skābekļa. Paskatieties pats!
Viņa atvēra kādu aktu skapi un izņēma nekārtīgu papīru kaudzi.
— Uzmetiet acis šīm formulām, Džon. Vai jūs jau kādreiz neesat redzējis ko līdzīgu?
Flemings klusēdams pārbaudīja formulas.
— Es jau teicu, ka tās šķiet pazīstamas. Un arī tagad domāju tāpat. — Viņš atdeva papīrus Donejai.
— Tā ir vēl viena sintēze, — Doneja nomurmināja.
Flemings uztraucās ne pa jokam.
— Vai tad sākas jaunas nepatikšanas? — viņš iesaucās. s.
— Nē, nē, — Doneja viņu nomierināja. — Lai iegūtu šo sintēzi, bija jānostaigā garš ceļš atpakaļ. Vakar vakarā es pamanīju kaut ko pazīstamu. To mēs saņēmām no Tornesas skaitļotāja vairāk nekā pirms gada, kad es sāku DNS sintezēšanu.
— Vai šī baktērija ietilpst programmā, pēc kuras mēs konstruējām meiteni? — Flemings klusi vaicāja.
— Nē. To mašīna izsniedza atsevišķi. — Doneja par to bija stingri pārliecināta. — Un es uz tās pamata izdarīju kādu eksperimentu: toreiz tas bija jādara, jo tad mēs vēl taustījāmies kā pa tumsu.
Doneja piegāja pie tvertnes un izmisusi noraudzījās uz neskaidro, tumšo šķidrumu tās dibenā.
— Patiesību sakot, es izgatavoju dažas baktērijas.
— Un kas ar tām notika?
Doneja atbildēja ar acīm redzamu piespiešanos:
— Baktērijas šķita gluži nekaitīgas un bezjēdzīgas. Kārtējā neveiksme. Kādu nedēļu es tās turēju tāpat kā pārējās kultūras. Baktērijas ne nobeidzās, ne ari attīstījās tālāk. Tās tikai vairojās. Un tad es izskaloju un sterilizēju mēģenes.
Flemings satraukts iesaucās:
— Vai tad jūs nesaprotat…
— Protams, ka saprotu, — Doneja asi sacīja.