Majgula Akselsone
APRĪĻA RAGANA
.
VIĻŅI UN DAĻIŅAS
Neutrinos they are very small
They have no charge and have no mass
And do not interact at all
The earth is just a silly ball
To them, through which they simply pass
Like dustmaids down a drafty hall
Or photons through a sheet of glass…
John Updike"
4 Neitrino tiešām loti mazi Bez lādiņa, bez masas Tā pareizi to lasi Viens otru netraucē nemaz Tiem zeme atkal muļķa lode Tie cauri viegli iziet tai Kā apkopējas zālei netīrai Vai fotons glāžu istabai…
Džons Apdaiks (No angļu valodas atdzejojis Pēteris Lediņš.)
"kas tu esi?" jautā mana māsa. Viņa ir jūtīgāka par citiem, vienīgi viņa dažbrīd apjauš manu klātbūtni. Tagad viņa izskatās pēc putna, stāvēdama ar izstieptu kaklu un pētoši lūkodamās dārzā. Pāri baltajam naktskreklam viņai mugurā uzmests tikai pelēks rītasvārks, un, kā šķiet, viņa nemaz nejūt, ka nakts salna vēl arvien kavējas tepat. Rītasvārks ir vaļā, un josta nesasieta nokarājas vienīgajā cilpā. Kā šaura astes spalva tā gulstas uz virtuves kāpnēm aiz viņas.
Spējā kustībā viņa pagriež galvu, ieklausās dārzā un gaida atbildi. To nesagaidījusi, viņa atkārto jautājumu, tagad jau bažīgāk un griezīgākā balsī: "Kas tu esi?"
Viņas elpa veido mazus baltu spalvu pušķīšus. Tas viņai piestāv. Viņa ir ēterisks tips. Kā migla, es nodomāju jau tobrīd, kad viņu pirmoreiz ieraudzīju. Tā bija karsta augusta diena pirms daudzām vasarām, vēl ilgi pirms tam, kad nonācu aprūpes namā. Hubertsons bija parūpējies, lai mani ar ratiņkrēslu izstumj ārā un novieto ēnā zem lielās kļavas, kad teju teju bija jāsākas ārstu konferencei invalīdu slimnīcas sapulču zālē. It kā nejauši viņš auto stāvvietā saskrējās ar Kristīņu Vulfu un it kā nejauši aicināja viņu izvēlēties tuvāko ceļu pāri plašajam zālājam, kur sēdēju es. Viņas laiviņas dziļi grima mīkstajā zālē, un, kad abi nonāca uz grantētā ceļa, sieviete uz bridi apstājās un pārbaudīja, vai pie zolēm nav pielipusi zeme. Tikai tad es ieraudzīju, ka viņai kājās zeķes, lai gan laiks bija karsts. Viņa bija tērpusies greznā blūzē, pusgaros svārkos un zeķubiksēs. Viss baltā un pelēkā krāsā, tikai dažādos toņos.
"Tava lielā māsa ir tāda dāma, kas mazgā rokas hlorīnā," teica Hubertsons, pirms viņu man parādīja.
Pavirši skatoties, tas bija labs raksturojums. Tomēr nepietiekams. Kad es viņu tagad īstenībā redzēju, man viņa gan pēc krāsas, gan formas izskatījās visai nenoteikta, turklāt šķita, ka matērijas likumi uz viņu neattiecas, ka viņai piemīt spēja līdzīgi dūmiem izslīdēt caur aizvērtiem logiem un aizslēgtām durvīm. Vienu mirkli man likās, ka Hubertsona roka iziet cauri viņas augšdelmam, kad vīrietis paliecās uz priekšu, lai viņu atbalstītu.
Visā visumā tas nemaz nebūtu tik dīvaini. Mēs bieži aizmirstam, ka tā dēvētie dabas likumi ir tikai mūsu vienkāršotie priekšstati par īstenību, kas ir pārāk sarežģīta, lai mēs to varētu saprast. Kā, piemēram, tas, ka mēs dzīvojam daļiņu mākonī, kurām trūkst masas; tie ir fotoni un neitroni. Un vēl tas, ka visa matērija arī tā, kas atrodas cilvēka ķermenī, sastāv galvenokārt no tukšuma. Attālumi starp atomu daļiņām ir tikpat lieli, cik starp kādu zvaigzni un tās planētām. Tātad virsmu un cietību rada nevis daļiņas pašas, bet tie magnētiskie lauki, kas tās satur kopā. Bez tam kvantu fizika māca, ka vissīkākie matērijas elementi nav vienīgi daļiņas. Tie ir ari viļņi. Vienlaikus. Dažiem no tiem piemīt arī spēja vienā un tajā pašā bridi atrasties dažādās vietās. Vienas mikrosekundes laikā elektrons izmēģina savas iespējamās pozīcijas, un šajā acumirkli visas tā iespējas ir vienlīdz iespējamas.
Tātad viss plūst. Kā jau zināms.
Uz šāda fona nemaz nav tik dīvaini, ka dažs labs no mums var pārkāpt fizikas likumus. Bet, kad Hubertsona roka sasniedza Kristīņu, kas stāvēja uz vienas kājas un pārbaudīja savu zoli, tad izrādījās, ka viņas kontūras ir tikpat noteiktas kā visiem citiem cilvēkiem. Viņa roka satvēra Kristīnas augšdelmu un tur ari palika.
Gadu gaitā viņa nav kļuvusi mazāk caurspīdīga; vēl joprojām viņa izskatās tā, it kā jebkurā bridi varētu izšķīst un pievienoties viļņu un daļiņu kustībai vienā vienīgā jūklī.
Bet, protams, tā ir tikai ilūzija, patiesībā Kristlna ir cilvēka matērijas pikucis, kas cieši turas kopā. Pat ļoti cieši.
Un tagad viņas elektroni ir izlēmuši ieņemt jaunu stāvokli. Viņa samirkšķina acis un aizmirst mani, saņem rītasvārku ciešāk ap augumu un dodas pa dārza taciņu uz pastkastīti pēc rīta avīzēm, un zem viņas zābakiem žļurkst kūstošais sniegs.
Vēstule atrodas kastītes pašā apakšā. Kad viņa to ierauga, caur dārzu kā viegls vējš aizšalc tāds kā baismu vilnis. Astrīda, viņa domā, bet tūlīt pat atceras, ka Astrīda mirusi, ka patiesībā tas noticis pirms trim gadiem. Tas viņu nomierina. Viņa paņem avīzes padusē un sāk iet atpakaļ uz māju, tajā pašā laikā aplūkodama aploksni no visām pusēm. Viņa neskatās uz kājām.
Tieši tādēļ viņa paklūp uz beigtās kaijas.
Tajā pašā brīdi mana otra māsa atver acis viesnīcas istabā Gēteborgā, strauji tverdama pēc elpas. Tā viņa mostas vienmēr; kādu sekundi viņa ir pārbijusies, pirms atceras, kas viņa ir un kur atrodas. Rīta panika norimst, un viņa gandrīz iegrimst atpakaļ miegā, bet tad saņemas un izstiepj rokas pret griestiem. Ak Dievs! Viņai nu gan nav laika te gulšņāt un vāļāties! Šodien viņa taču izmantos šo parasto ceturtdienu, lai ietu pati pa savām pēdām. A walk down Memory Lane!" Viņa šo ceļu ir gājusi ari agrāk, bet pēdējā reize bijusi ļoti sen.
Margarēta pieceļas gultā sēdus un taustās pēc cigaretēm. Pirmais dūmu ievilciens liek viņai nodrebēt, ir tāda sajūta, it kā āda atdalītos no miesas un sāktu lidināties dažus milimetrus virs tās. Viņa paskatās uz savām rokām. Tās ir kailas, balti bālas un kaulainas. Viņa ir aizmirsusi savu vienīgo naktskreklu pie Klāsa…
Lai gan Margarēta ir pārliecināta smēķētāja, svaigs gaiss viņai tomēr ir ļoti svarīgs. Aizsegusi savu kailumu ar segu, viņa iet pie loga un plaši to atver. Pēc tam paliek stāvam aukstumā un skatās ārā zilpelēkajā ziemā, kas jau iet uz pavasara pusi.
Nekur citur Zviedrijā gaisma nav tik neglīta kā Gēteborgā, viņa domā. Tā ir parasta un labi pazīstama doma. Tā viņa mēdz sevi mierināt, kad mājās Kirunā tumsa viņu spiež pie zemes. Viņai tomēr ir veicies, par spīti visam. Viņa mierīgi būtu varējusi nodzīvot visu dzīvi zem Gēteborgas metāliskajām debesīm, ja nebūtu kaut kas noticis. Kāds gadījums Tanumā…
Margarēta ievelk dūmus un, apmierināti smaidīdama, ļauj tiem izplūst gaisā. Šodien taču viņa dosies uz Tanumu. Pirmo reizi vairāk nekā divu gadu desmitu laikā viņa atgriezīsies vietā, kas noteica viņas pieauguša cilvēka dzīvi.
Toreiz viņai tikko bija palicis divdesmit trīs un viņa bija pusgatava arheoloģe. Visu karsto vasaru viņa bija rakusi, sijājusi un slaucījusi viršu klajuma smiltis, lai atbrīvotu vēl kādu senu zīmējumu, un visu laiku viņā
" Lejup pa Atmiņu ielu. (Angļu vl.) bija vibrējusi kāda stīga neizsakāmās gaidās. Šī stīga vibrēja Fleminga dēļ; viņš bija dāņu viesprofesors ar tumšu balsi un šaurām acīm. Jau tolaik Margarētai, maigi izsakoties, bija zināma pieredze ar pusmūža vīriešiem, un tagad viņa lika lietā visus trikus un paņēmienus, kādus apguvusi. Viņa nodūra acis un ātri izlaida roku caur matiem, kad vīrietis uz viņu paskatījās, izslēja krūtis un ejot šūpojās gurnos, zemā balsī smējās un kafijas pārtraukumu laikā dūdoja par viņa jokiem.