— Jocīgi. Man vajadzētu domāt par briesmām, kuru priekšā stāv cilvēce, un par savu dzimto pilsētu — esmu dzimis Vašingtonā. Taču es izjūtu tādu kā nicinājumu pret šiem ļautiņiem, kas iet garām pa ielu. Viņi visi ir aizmiguši. Patiešām, šķiet, ka nav svarīgi, kas ar viņiem notiek.
Reihs smaidot iebilda:
— Neaizmirsti, ka pirms nedēļas tu biji viens no viņiem.
Es piezvanīju uz Balto namu un uzzināju, ka pulksten
deviņos esam ielūgti pie prezidenta uz brokastīm. Iedami atpakaļ cauri cilvēku bariem, kas devās uz darbu, mēs pēkšņi manījām, ka ietve viegli dreb. Mēs saskatījāmies, un Ebners ieteicās:
— Zemestrīce?
Reihs atbildēja:
— Nē. Eksplozija.
Mēs pielikām soli un atgriezāmies Baltajā namā bez piecpadsmit minūtēm deviņos. Es pavaicāju virsniekam, kurš nāca mums pretī, vai viņš neko nav dzirdējis par sprādzienu. Viņš papurināja galvu.
— Kādu sprādzienu?
Mēs par to uzzinājām pēc divdesmit minūtēm, kad tikko bijām apsēdušies pie brokastu galda. Prezidentu izsauca ārā. Kad viņš atkal ienāca, sejā viņam nebija ne asins lāses un balss viņam trīsēja. Viņš paziņoja:
— Kungi, pirms pusstundas 91. bāzi nopostījis sprādziens.
Mēs nebildām ne vārda, bet prātā visiem bija viena doma: pēc cik ilga laika parazīti mūs panāks?
Gan Reihs, gan Holkrofts ir uzrakstījuši sīkus ziņojumus par šo sarunu ar prezidentu, tāpēc es aprobežošos ar īsu stāstījumu par to, kas notika. Mēs redzējām, ka prezidents ir tuvu sabrukumam, un nomierinājām viņu ar metodēm, kuras tik bieži bijām lietojuši. Melvils nebija stingras gribas cilvēks. Nevainojams prezidents miera laikā, lielisks vadītājs, taču viņš nebija vīrs, kas tiks galā ar pasaules krīzi. Mēs konstatējām, ka ziņa viņu tā satriekusi, ka viņš aizmirsis piezvanīt armijas štābam un dot pavēli iedarbināt Amerikas aizsardzības sistēmu. Drīz vien viņu pārliecināja, ka šo kļūmi var labot, un mēs ar prieku uzņēmām ziņu, ka jaunais radars garantē tādas kodolraķete pārtveršanu, kas sekundē nolido jūdzi.
Melvilam gribējās ticēt, ka sprādzienu 91. bāzē izraisījis kāds negadījums, varbūt eksplodējusi Marsa raķete, ko būvēja šajā bāzē. (Tās enerģijas blokos bija pietiekami jaudas, lai nopostītu pusi Ņujorkas štata.) Mēs viņu nesaudzējām un pateicām, ka tas nav iespējams. Sprādziens bija parazītu darbs, un viņi droši vien izmantojuši Gvambi par savu ieroci. Melvils teica, ka tādā gadījumā Amerika ir nolemta totālam atomkaram ar Āfriku. Mēs aizrādījām, ka bez tā var iztikt. Sprādziena mērķis bija mūs nogalināt. Nejaušība un Holkrofta spēja nojaust briesmas mūs izglāba — šis sprādziens bija kā neveiksmīgs metiens kauliņu spēlē. Gvambem vairs nebūs citas iespējas izmantot šo līdzekli. Bet pagaidām Melvils var izlikties ticam, ka sprādzienu izraisījusi Marsa raķete. Taču viens jautājums acīmredzot bija ārkārtīgi svarīgs: mums jāsapulcina kopā pēc iespējas vairāk gudru cilvēku, kuri izprot problēmas, kas saistītas ar apziņas parazītiem, un jāapmāca viņi, kā ar tiem cīnīties. Ja mums izdotos sadabūt pietiekoši daudz cilvēku ar psihokinēzes spējām, mēs varētu sagraut Gvambes dumpi, pirms tas pagūst
izplatīties. Pa to laiku mums jāuzmeklē vieta, kur varētu netraucēti strādāt.
Mums vajadzēja iedvest prezidentam drosmi un enerģiju, lai viņš pārvarētu krīzi, un šī uzdevuma izpildei mums pagāja gandrīz viss rīta cēliens. Melvilam bija jāuzstājas televīzijā un jāpaziņo, ka, pēc viņa domām, sprādziens ir avārijas sekas. (Tas bija nopostījis rajonu trīsdesmit jūdžu rādiusā — nekāds brīnums, ka mēs to sajūtām Vašingtonā.) Uzstāšanās krietni vien nomierināja tautu. Pēc tam vajadzēja rūpīgi pārbaudīt visu Amerikas aizsardzības sistēmu un aizsūtīt Gvambem slepenu brīdinājuma vēstuli, ka jebkādu turpmāku sprādzienu gadījumā sekos tūlītēja atmaksa. Mēs nosprie- / dām, ka būs labāk, ja paziņosim, ka joprojām esam dzīvi. Likās gandrīz neiespējami to noslēpt no parazītiem. Taču paziņojums par mūsu nāvi izraisītu vispārēju izmisumu, jo miljoniem cilvēku tagad gaidīja no mums vadību.
Bet, kad mēs apsēdāmies kopīgi ieturēt agru lenču, noskaņojums bija smags un grūtsirdīgs. Šķita, ka mums ir maz izredžu uzvarēt. Vienīgā cerība — uzņemt savā lokā vēl kādus simt cilvēkus un tad mēģināt iznīcināt Gvambi ar tādiem pašiem līdzekļiem, kādus bijām izmantojuši pret Ribo. Droši vien parazīti mūs nepārtraukti novēros. Nekas viņus nekavēja pārņemt savā varā citus vadoņus, kā viņi bija izdarījuši ar Gvambi. Faktiski viņi varēja ietekmēt pat Melvilu! Nebija nekādas jēgas Melvilam uzticēt mūsu noslēpumu. Tāpat kā deviņdesmit deviņi procenti cilvēku, viņš nemūžam nespētu aptvert šo problēmu. Mēs dzīvojām pastāvīgās briesmās. Pat tad, kad gājām pa ielu, parazīti varēja izmantot kādu garāmgājēju un sviest to uz mums kā raķeti. Un garāmgājējs ar atompistoli mūs piebeigtu viens divi.
Reihs ieteicās:
— Zēl, ka mēs nevaram pārvākties uz citu planētu un iesākt jaunu civilizāciju.
Sī piezīme nebija nopietni domāta. Mēs zinājām, ka neviena planēta Saules sistēmā nav apdzīvojama; tik un tā uz Zemes nebija kosmosa kuģa, kas spētu aizvest cilvēkus piecdesmit miljonus jūdžu līdz Marsam.
Un tomēr. . vai šādi nevarētu atrisināt jautājumu par mūsu drošību? Amerikai taču piederēja dažas raķetes, kas varētu nogādāt uz Mēnesi piecsimt cilvēku. Un vēl bija trīs orbitālās stacijas, kas riņķo ap Zemi. Kamēr mēs
palikām uz Zemes, mūs pastāvīgi apdraudēja parazīti. Kosmosā mums briesmas nedraudēs.
Jā, acīmredzot tā bija atbilde. Tūlīt pēc lenča Reihs, Fleišmanis un es devāmies pie prezidenta un izklāstījām viņam savu ideju. Ja parazītiem izdotos mūs iznīcināt, tad Zeme tik un tā aizies bojā. Uzvarējuši šajā kaujā, parazīti bez žēlastības izskaudīs ikvienu, kas mēģinās no jauna atklāt mūsu noslēpumu. Vislabākais, kā izglābt Zemi, būtu atļaut mums kāpt kuģī, kas dodas uz Mēnesi, un dažas turpmākās nedēļas pavadīt vienā no orbitālajām stacijām vai arī riņķot ap Zemi. Pa šo laiku mēs uzkrātu spēkus, lai varētu izaicināt parazītus. Ja ne, tad mēs piecdesmit sadalītos grupās — un katra grupa aiz- v vestu sev līdzi kosmosā un apmācītu vēl piecdesmit cilvēku. Beidzot mēs izveidotu armiju, kas spējīga vadīt valsti.
Viens vēsturnieks ir izteicis varbūtību, ka mēs «pārņēmām savā varā» prezidentu Melvilu tāpat kā parazīti — Gvambi un piespiedām viņu izpildīt visu, ko lūdzām. Sāda rīcība krīzes apstākļos, protams, būtu attaisnojama, bet mums tas nebija vajadzīgs. Melvils jau tāpat ar prieku darīja visu, ko vien mēs ieteicām; krīze viņu šausmināja.
Esmu jau sacījis, ka Spensfīlds un Remizovs mums iedeva sarakstu — tajā bija divpadsmit cilvēki, kurus varēja uzņemt mūsu lokā. Mēs bijām izmantojuši tikai pusi no saraksta. Turklāt Holkroftam, Ebneram un pārējiem bija pašiem savi ierosinājumi. Galu galā pret vakaru mēs jau bijām aprunājušies ar kādiem trīsdesmit cilvēkiem, un visi bija ar mieru mums piebiedroties. Mums palīdzēja ASV Gaisa Kara Spēki un atgādāja šos cilvēkus uz Vašingtonu, un nākamās dienas rītā pulksten astoņos mūsu grupā jau bija trīsdesmit deviņi biedri. Vajadzēja būt četrdesmit vienam, bet lidmašīna, kas veda divus psihologus no Losandželosas, nogāzās Lielajā kanjonā. Mēs nekad neuzzinājām avārijas cēloni, taču nebija grūti to uzminēt.
Prezidents bija iekārtojis tā, ka mēs varējām atstāt Zemi nākamās dienas pēcpusdienā no raķešu poligona Anapoiisā. Pa to laiku mēs milzu ātrumā iepazīstinājām savus divdesmit astoņus skolniekus ar fenomenoloģijas kursu. Mēs atklājām, ka prakse mums paver ceļu uz