Tā kā bijām dabūjuši rokā Kellermani, tad nebija grūti izspiest no viņa patiesību. Viņš bija mazliet pārregulējis raķetes temperatūras kontrolierīces; pēc pacelšanās temperatūra būtu nedaudz lielāka par normu, tomēr starpība būtu pārāk niecīga, lai mēs to ievērotu. Bet temperatūras palielināšanās radītu pārmaiņas robota darbībā. Tas savukārt ietekmētu bremzēšanas mehānismu, un, kad mēs tuvotos Mēnesim, kosmosa kuģa ātrums būtu pārāk liels — un mēs iztriektos tam cauri, iznīcinot Mēnesi un arī paši sevi. Parastajās shēmu pārbaudēs nekas, protams, neatklājās: galu galā elektroniskajās smadzenēs ir miljardiem visvisādu ķēžu un pārbaudot var pārliecināties tikai par to, vai darbojas galvenie mezgli.
Mēs atstājām Kellermani likteņa ziņā — cik es sapratu, tad viņu vēlāk nodeva kara tribunālam un nošāva — un pulksten četros trīsdesmit pacēlāmies gaisā. Līdz sešiem mēs lidojām Mēness virzienā ar ātrumu četrtūkstoš jūdžu stundā. Bezsvara stāvoklis kuģī tika kompensēts tāpat kā vienmēr: grīda bija magnēts, mums mugurā bija speciāls apģērbs, ko grīda pievilka, un šķita, ka mums ir normāls svars. Tāpēc pirmajās divās stundās mums visiem bija kosmisks reibonis.
Kad pašsajūta normalizējās, mēs atgriezāmies ēdamtelpā, un Reihs teica ievadrunu par parazītiem un par to, kā izmantot Huserla metodi, lai ar tiem cīnītos. Turpmākās lekcijas tika atliktas uz nākamo dienu, jo jaunajā vidē visi bija pārāk uzbudināti un uztraukti (lielākā daļa no mums nekad agrāk kosmosā nebija bijuši), lai būtu vēlēšanās mācīties.
Kamēr vēl atradāmies starp Zemi un pavadoni, mēs varējām uztvert televīzijas pārraides. Pusdesmitos noskatījāmies ziņas. Un pirmais, ko es ieraudzīju, bija Fēliksa Hazarda seja — viņš kaismīgi uzstājās milzīga ļaužu pūļa priekšā.
Pirms astoņām stundām — pusastoņos pēc Berlīnes laika — Hazards Minhenē bija teicis savu pirmo runu par āriešu rases lieliskumu un pieprasījis pašreizējās sociāldemokrātu valdības un kanclera Dr. Srēdera demisiju. Sī uzstāšanās ieguva visas tautas atsaucību. Pēc divām stundām Jauno Nacionālistu kustība paziņoja, ka tās vadonis Ludvigs Stērs labprātīgi atdevis savu posteni Fēliksam Hazardam. Stērs it kā esot sacījis, ka Hazards atdzīvinās āriešu seno slavu un vedīs tautu pretī uzvarai. Bieži tika pieminēti «zemāku rasu grupu nekaunīgie draudi», un sekoja gari citāti no Gobino* un Hjūstona Stjuarta Cemberlena* darbiem un Rozenberga* «Divdesmitā gadsimta mīta».
Bija nepārprotami skaidrs, kas noticis. Parazīti bija paveikuši savu darbu Āfrikā un nostiprinājuši dumpīgas izturēšanās modeļus. Tagad viņi bija pievērsuši uzmanību Eiropai. Līdz šim pasaule Gvambes dumpi bija uzņēmusi samērā mierīgi. Nu parazīti grasījās izsaukt spēcīgāku reakciju — āriešu rasisma atdzimšanu. Mēdz teikt: lai uzsāktu strīdu, vajag divus; parazīti gādāja, lai šajā strīdā nepaliktu tikai viena puse.
Jāatzīst, ka tik nelāgi ap dūšu pēdējos mēnešos man nebija bijis. Nu mūsu uzdevums likās bezcerīgs. Ja notikumi attīstīsies tādā pašā garā, tad pasaulē nedēļas laikā var izcelties karš — vēl pirms mūsu atgriešanās uz Zemes. Šķita, ka pagaidām mēs neko nevarējām darīt. Nebija pat droši zināms, vai vispār vēl būs Zeme, kur atgriezties. To, kas notiks tālāk, bija viegli paredzēt; parazīti ķersies pie ikvienas valsts aizsardzības sistēmas iznīcināšanas, pārņemot savā varā vadošos prātus. Kad nodevēji sabotēs agrās brīdināšanas sistēmas, Amerika un Eiropa vairs nebūs neieņemamas.
Es nogulēju tikai dažas stundas un piecēlos četros, lai noskatītos Londonas rīta ziņas deviņos. (Mūsu pulksteņi, protams, bija noregulēti pēc Amerikas laika.) Ziņas bija sliktas. Vācijas kanclers bija noslepkavots un Hazards pasludinājis ārpus likuma sociāldemokrātu valdību. Kā īstens vācu tautas gribas paudējs viņš nozīmēja par kancleru pats sevi. Viņa partija sagrābs Vācijas vadību. Turpmāk valdības mītne būs reihstāgs Berlīnē, nevis pils Bonnā. Ļaudis tika pilnvaroti šaut nost ikvienu «atkritēju valdības» locekli. (Tas izrādījās lieki; sociāldemokrāti demisionēja un paziņoja, ka atbalstot Hazardu.) Tagad Hazards darīja zināmu savu jauno projektu, kā baltajai rasei nodibināt augstāko varu. Kad «mazvērtīgās rases»— tas ir, apmēram miljards nēģeru — būs pakļautas, tās masveidā nosūtīs uz Venēru! Sī ideja, šķiet, izraisīja milzīgu sajūsmu visās pasaules valstīs, Lielbritāniju un Ameriku ieskaitot. (Nevienam neienāca prātā šāds sīkums: ja arī Venēru varētu padarīt apdzīvojamu, pat tad miljarda ļaužu pārvadāšanai trīsdesmit miljonu jūdžu attālumā būtu nepieciešams vairāk naudas, nekā tās pasaulē ir.)
Tovakar pulksten septiņos mums vajadzēja būt pusceļā uz Mēnesi. Pēc tam mēs zaudēsim televīzijas sakarus ar Zemi, kaut arī vēl uztversim radiosignālus. Tagad izvirzījās jautājums: varbūt pagriezt kuģi un palikt vienas dienas lidojuma attālumā no Zemes? Ja izceltos pasaules karš, tad mums būtu labāk atrasties uz Zemes un aktīvi cīnīties ar parazītiem. Mēs vismaz varētu aizkavēt parazītu iekļūšanu Amerikas aizsardzības sistēmā. Pilnīgi pietiktu, ja mēs nelaistu tuvumā parazītus katrs savai Amerikas aizsardzības apakšsistēmai, bet viens no mums uzturētos Pentagonā, lai būtu droši, ka nodevība nenāks no augšas.
Šķita, ka tas ir pats labākais, ko mēs varētu darīt, tāpēc mēs visi bijām pārsteigti, kad Holkrofts tam pretojās. Viņš nevarēja neko sakarīgu paskaidrot; viņš tikai pateica, ka viņam esot «aizdomas». Tā kā Holkrofta «aizdomas» mums vienreiz jau izglāba dzīvību, tad mēs uzklausījām, ko viņš saka. Es vēlāk runāju ar Holkroftu un centos viņu piedabūt, lai viņš izpēta, no kurienes nāk šīs «aizdomas». Kādu laiku taustījies pēc atbildes, viņš pēdīgi ieminējās, ka jūtot — jo tālāk no Zemes aizkļūsim, jo labāk. Jāatzīstas, es biju vīlies. Tomēr mēs bijām izlēmuši. Mēs turpinājām ceļu uz Mēnesi.
Pa lielākajai daļai mums, desmit «večiem», izdevās aizmirst draudošās briesmas, un mēs nodevāmies savai fenomenoloģijai. Panākt, lai briesmas aizmirst arī pārējie, nācās grūtāk. Daudziem bija ģimenes, un viņi, dabiski, bija noraizējušies. Ar krietnu iebiedēšanu mums izdevās viņus piespiest desmit stundas dienā nodoties prāta disciplinēšanai. Tas nebija viegli, taču pēc otrās dienas mēs sākām gūt uzvaru šajā kaujā. Kad bijām pierunājuši biedrus aizmirst visas Zemes rūpes, mums izdevās gūt panākumus vienīgi ar piespiešanu. Tā neļāva atslābt disciplīnai. Jaunie biedri mums vairs nesagādāja tādas raizes kā Merils, Filipss, Līfs un Ebners.
Un tomēr es joprojām biju neapmierināts. Pēc piecdesmit stundu ilga lidojuma mēs bijām četrdesmittūkstoš jūdžu attālumā no Mēness. Un tobrīd man likās, ka parazīti ir tuvāk nekā jebkad.
Es to pārrunāju ar Reihu, Fleišmani un brāļiem Grauiem, kad bijām beiguši nodarbības. Bija kādi ar parazītiem saistīti būtiski apstākļi, par kuriem mēs netikām skaidrībā. Teorētiski nevajadzētu būt nekādai starpībai, vai mēs esam kosmosā vai uz Zemes. Parazīti bija apziņā, tā ka no viņiem nevarēja tikt prom. Viņi mūs nebija tieši traucējuši kopš tās nakts, kad iznīcināja lielāko daļu no mums. Viņi bija sapratuši, ka mūs var sakaut netieši, ar pasaules karu.
Un tomēr parazītu klātbūtne ir nojaušama arī telpā, jo es viņus manīju savā Persistrītas dzīvoklī sargājam Karela Veismaņa pierakstus. Kā es izskaidroju šo paradoksu? Tā, ka parazīti var būt gan telpā, gan ārpus tās. Galu galā arī mūsu apziņa eksistē gan telpā, gan ārpus tās. Prāta atrašanās vietu nevar noteikt — tas neaizņem telpu. Tomēr tas kopā ar mūsu ķermeni pārvietojas telpā.