Atkal mani pārņēma sajūta, ka trūkst kāda pavediena. Mēs sēdējām un visu lēni, soli pa solim, pārlūkojām. Es teicu:
— Parazīti atrodas telpā, tāpēc ka viņi ir uz Zemes. Viņi ieradās uz Zemes ar nolūku baroties no cilvēces. Tagad mēs zinām, ka ikvienam cilvēkam, kā izrādās, ir pašam savs prāts, jo, kad mēs ieejam sevī, mēs zaudējam tiešu kontaktu ar pārējiem. Un tomēr mēs zinām arī to, ka cilvēkiem ir kopīgs prāts šī jēdziena dziļākā nozīmē, tāda kā kolektīvā apziņa. Mēs esam kā pilsētas ūdens- krāni, kas darbojas autonomi, tomēr visi smeļam ūdeni no kopējā — galvenā — rezervuāra. .
Reihs mani pārtrauca (es citēju precīzi no mūsu ieraksta magnetofona lentē):
— Bet tu sacīji, ka sakāvi viņus, izmantodams kādu neizmērojami spēcīgu enerģijas avotu. Vai tas būtu tas rezervuārs?
— Iespējams, — es atbildēju.
— Bet tādā gadījumā šie radījumi dzīvo rezervuārā un enerģija būtu pieejama arī viņiem. Kā tu to izskaidro?
Jā, tieši tā! Mēs pamazām tuvojāmies atminējumam. Acīmredzot apziņas dzīles, kur mitinājās parazīti, un vitālās enerģijas krātuve, no kuras biju smēlies, nebija viens un tas pats. Sī krātuve varēja atrasties apziņas dzīlēs, bet tā nebija pašas apziņas dzīles.
— Ļoti labi, — Fleišmanis noteica. — Un ko tas nozīmē?
Te Heinrihs Graus lēni ierunājās:
— Man šķiet, es zinu, ko tas nozīmē. Mēs runājam par kādu neizmērojamu pirmatnēju enerģijas avotu — Bernards Sovs to sauca par dzīvības spēku. Mūs visus dzen tieši kailais izdzīvošanas instinkts.
Brālis Lūiss viņu drudžaini pārtrauca:
— Bet kāpēc parazītiem jānoņemas ar atsevišķiem cilvēkiem, ja viņi var zagt enerģiju tieši no pirmavota? Tātad acīmredzot…
— Acīmredzot viņi to nevar, — Heinrihs nobeidza. — Viņiem jānokļūst starp enerģijas avotu un indivīdu.
Mēs viņus nesapratām. Es pavaicāju:
— Tas nozīmē?. .
— Tas nozīmē, ka šī pamatkrātuve parazītiem nav pieejama — varbūt tā viņiem ir naidīga. Citiem vārdiem, ja mums kaut kā izdotos pietuvoties šai krātuvei, mēs varbūt iegūtu pietiekami enerģijas, lai iznīcinātu parazītus.
Es paskaidroju, ka šī doma jau agrāk ienākusi man prātā, kaut arī es nebiju tik skaidri to izanalizējis. Grūtības sagādāja tas, ka es nevarēju piekļūt šim avotam. Ikreiz, kad to mēģināju darīt, mani pārņēma sajūta, ka nepietiek gribasspēka.
Reihs piezīmēja:
— Bet, ja parazīti ir starp tevi un avotu, tad, iespējams, viņi tevi kaut kādā veidā kavē.
Tagad mēs sākām saprast, ka tā patiesi varētu būt. Parazīti allaž izmantojuši pret cilvēci «kavēšanas» metodi, tīši mulsinot prātu, kad tas sāk iedziļināties paša noslēpumos. Mēs bijām iemācījušies to novērst, iespiežo-
ties tajās apziņas dzīlēs, kur parazīti parasti darbojās. Viņi bija atkāpušies tādos dziļumos, kur mēs viņiem nespējām sekot, un varbūt izmantoja pret mums tās pašas vecās metodes.
Līdz šim es domāju, ka iekļūt tālāk par noteiktu apziņas līmeni man traucē kāds «dabisks» cēlonis. Nirējs jūrā var aizsniegt tikai tādu dziļumu, kurā izspiestais ūdens svars ir vienāds ar ķermeņa svaru. Ja viņš grib ienirt dziļāk, viņam jāpiestiprina pie savā apģērba kāds smagums. Taču es nezināju nevienu līdzekli, kā prātu padarīt smagāku, lai varētu ieiet dziļāk pats sevī, un uzskatīju, ka ar to izskaidrojamas manas neveiksmes. Bet vai tā bija? Tagad, par to domājot, es sapratu, ka mani kavē apņēmības izsīkums. Šķita, ka prāts iztukšojas, individualitātes izjūta pagaist. Citiem vārdiem — r ļoti iespējams, ka man kāds traucēja.
Nolēmu to vēlreiz pārbaudīt, un pārējie darīja to pašu. Es aizvēru acis un, kā parasti, izgāju cauri atmiņu slāņiem. Bet nu es pārliecinājos, ka ir grūti tiem iziet cauri. Visapkārt mutuļoja un virmoja kā pēc dziļuīnbum- bas sprādziena. Es atcerējos, ka iepriekšējā naktī mani sapņi bijuši tikpat nemierīgi un satraucoši.
Kāpēc? šķita, ka parazītu tuvumā nav. Kas izraisījis satraukumu?
Es visiem spēkiem centos nokļūt arvien dziļāk un ar milzīgām grūtībām sasniedzu «bērnistabu». Taču tur mani gaidīja kaut kas ļaunāks. Mežonīgā, nevainīgā enerģija nu bija ieguvusi nevaldāmu spēku. Parasti šī enerģija bija rāma un paklausīga — kā mierīga jūra, kas viegli viļņojas. Tagad jūra bangojās.
Es zināju, ka tālāk netikšu, tāpēc ātri uzpeldēju virspusē. Reihs jau bija atgriezies. Viņš, protams, bija piedzīvojis to pašu, ko es. Gaidīdami pārējos, mēs pārrunājām šo parādību. Varbūt mūs bija piemeklējis kāds psihisks traucējums, kas iespaido visu cilvēci? Vai arī. .
Bezpalīdzības sajūtas pārņemts, es piegāju pie iluminatora un paraudzījos uz lielo, spīdošo Mēness virsmu, kas pletās zem mums. Tagad tā bija tikai astoņu stundu lidojuma attālumā. Es palūkojos uz kontrolierīcēm, lai pārbaudītu, vai tās līdzsvaro Mēness gravitācijas spēku. Tā skatoties, man iešāvās prātā fantastiska doma. Gravitāte.;.. Mēness. Es pagriezos pret Reihu un ieteicos:
— Tas varbūt ir tikai stulbs minējums, bet… ja nu viņi izmanto Mēnesi par bāzi?
— Bāzi? — viņš neizteiksmīgi atkārtoja. — Kā tas iespējams? Tur taču nav cilvēku. Un, cik mums zinārtis, parazīti nedzīvo tukšā telpā.
Es paraustīju plecus.
— Tā tikai tāda hipotēze… lai izskaidrotu, kāpēc mūsu prāti šķiet tik satraukti.
Sajā brīdī ienāca Holkrofts, un es viņam īsi izstāstīju, ko bijām atklājuši. Viņš aizvēra acis, apsēdās uz gultas un aši pārliecinājās, ka zemapziņas slāņi ir neparasti uzbudināti. Un, kaut gan Holkrofts nebija dzirdējis manu jautājumu, viņš pagriezās un norādīja uz Mēnesi, kas bija redzams iluminatorā:
— Lūk, vainīgais. Tas mūs kaut kādi iespaido — tāpat kā paisumu un bēgumu.
Es viņam pavaicāju:
— Kā tu to zini?
Holkrofts paraustīja plecus.
— Es zinu. Jūtu, kā tas pievelk.
Iespējams. Mēnessērdzīgie.. cilvēki, kuru prātu iespaido Mēness gravitācija. Bet kāpēc? Kāpēc Mēnesim jāiedarbojas uz prātu?
— Vai tu domā, ka tur ir parazīti?
Viņš papurināja galvu.
— Nezinu, vai tur varētu būt parazīti. Un tomēr.. tas ir kaut kā saistīts ar viņiem.
Mēs nospriedām, ka vajadzētu iesaistīt šajā sarunā pārējos. Ikviena domas varēja ieviest skaidrību. Tālab paaicināju biedrus un visu paskaidroju, cik vien īsi varēju.
Kāds kodolfiziķis, vārdā Bergers, izteica vienīgo derīgo ierosinājumu:
— Vai jūs zināt filozofa Gurdžijeva* darbu? Viņš allaž apgalvoja, ka cilvēki esot Mēness barība. Viņš salīdzināja cilvēci ar aitu ganāmpulku, ko nobaro Mēnesim. .
Es uzrunāju Holkroftu:
— Vai tu kaut ko no tā saproti?
Viņš nopietni atbildēja:
— Šķiet, ka saprotu gan. Nevar būt ne mazāko šaubu, ka Mēness dīvaini iespaido cilvēka prātu. Tam nav nekāda sakara ar gravitāti. Mēs arī domājam, ka Mēness nekad nav bijis ne Zemei, ne Saulei piederīgs, ka tas nācis no citurienes. Varbūt tā bijusi komēta, ko sagūstījusi Zeme. Tā ķīmiskā struktūra nepavisam nav līdzīga Ze
mes sastāvam. Ja nu Mēness patiešām zog cilvēku enerģiju. . vai arī to kaut kā iespaido..
Reihs painteresējās:
— Jūs gribat sacīt, ka Mēness varētu būt parazītu bāze?
— Nē, tā es nedomāju. Tomēr es uzskatu, ka parazīti tik un tā var kaut kā izmantot Mēnesi. Es jūtu, ka tas izstaro kādu satraucošu enerģiju — psihisku enerģiju. Mēness ir tāds kā milzu raidītājs, un Zeme ir milzu uztvērējs…