i
Reizēm es šajā tumsas jūrā pavadīju daudzas stundas, neko nedarīdams, vienīgi lidinādamies. To grūti aptvert, jo mēs esam ļoti pieraduši pie kustības un parazīti sajaukuši mūsu ierasto domu gaitu. Bet miers ir cilvēkam organisks — miers un pilnīgs rāmums. Ikviens dzejnieks to zina, jo klusumā viņš sāk saprast savu iekšējo spēku vai, kā būtu teicis Vērdsverts, dvēseles lielumu. Ja jūs iemetāt oli vētrainā jūrā, nekas nenotiek. Ja jūs to iemetāt mierīgā dīķi, tad redzat ikkatru vilnīti un dzirdat, kā tie šļakst pret krastu. Parazīti vienmēr uzturējuši uzbudinātu cilvēka prātu, izmantojot traucējošo Mēness enerģiju, un tāpēc cilvēks nekad nav varējis likt lietā savas milzīgās spējas. Dzejnieki un tā sauktie ģēniji ir vienīgie, kuri vispār nojauš šādu spēju esamību.
150
Pienāca brīdis, kad bija jāpieņem lēmums. Mēs lidojām jau desmit dienas. Mums pietika degvielas, lai aizkļūtu atpakaļ līdz tuvākajam mākslīgajam pavadonim. Apziņas parazīti acīmredzot bija tuvu sabrukumam. V?i mēs drīkstējām riskēt un traukties tālāk kosmosā un varbūt nokļūt grūtībās? Mēs vairs neizmantojām elektriskās iekārtas, zinādami, ka enerģija būs vajadzīga. Kuģim bija milzīgas fotonu buras, kuras izpletām, tikko izgājām no Zemes atmosfēras, un mūs viraīja uz priekšu Saules gaismas spiediens. Laba daļa enerģijas, kas darbināja kuģa dzinējus, nāca no Saules. Tomēr fotonu buras atceļā uz Zemi acīmredzot nederēs, jo «lavierēt» ar kosmosa kuģi ir daudz, daudz sarežģītāk nekā ar jahtu. Tiesa gan, lidojot taisni, mēs iztērējām maz enerģijas; kosmiskajā telpā mēs pārvietojāmies «brīvgājienā», vienīgie pretspēki bija attālo planētu gravitācija un meteori — ik stundu padrāzās garām kādi divi vai trīs.
Mēs nolēmām riskēt. Šķita kaut kā neiespējami, ka mums vairs nav izredžu atgriezties uz Zemes. Un tā mēs neatlaidīgi traucāmies tālāk, neņemdami vērā radušos problēmu, gaidīdami, kad parazīti atlaidīs savas spīles.
Tas notika četrpadsmitajā dienā, un neviens no mums nenojauta, kā tas izpaudīsies. Priekšpusdienā es manīju, ka pieaug parazītu bailes un naids. Tik neskaidra un nemierīga mana apziņa nebija bijusi, kopš attālinājāmies no Mēness. Mēs ar Reihu sēdējām pie aizmugures iluminatora un skatījāmies uz Zemi. Pēkšņi Reiha seju izķēmoja pārbīlis — un mani pārņēma panika. Es palūkojos ārā pa iluminatoru, lai redzētu, vai Reihs nav ieraudzījis kaut ko tādu, kas viņu izbiedējis. Kad es atkal pametu skatienu uz Reihu, viņa seja bija kļuvusi pelēka un viņš izskatījās pavisam slims. Tad viņš nodrebēja, uz brīdi aizvēra acis — un pilnīgi pārvērtās. Viņš sāka smieties pilnā kaklā, bet tie bija veselīgi smiekli, ko izraisījusi milzīga sajūsma. Savas esības dzīlēs es sajutu negantu plosīšanos, tādas sāpes, it kā kāda dzīva būtne pūlētos izgrauzties ārā no manis. Fiziskā un garīgā agonija saplūda kopā. Šķita, ka nav ne mazāko izredžu palikt dzīvam. Tad es izdzirdu, ka Reihs man iebļauj ausī:
— Viss kārtībā! Mēs esam uzvarējuši! Viņi mūk prom!
Nu cīņa kļuva zvērīga. Kaut kas bezgala ļauns un glums lauzās ārā no manis. Acumirklī es aptvēru, ka esmu maldījies, domādams, ka parazīti ir atsevišķas būtnes. Viņi bija viens vesels; viņi bija «tas»— kaut kas
tāds, ko es varu salīdzināt tikai ar neizmērojamu, recekļ- veidīgu astoņkāji, kura taustekļi var atdalīties no ķermeņa un pārvietoties. Tas bija neticami riebīgi, tikpat kā sajust sāpes un ieraudzīt, ka liels gaļēdājs gliemis iegrauzies ķermenī. Nu šis bezgala pretīgais radījums līda laukā no sava midzeņa, un es manīju radījuma naidu pret mani, tik spēcīgu un ārprātīgu naidu, ka tā apzīmēšanai gandrīz vajag izdomāt jaunu vārdu.
Tad — bezgalīgs, neizteicams atvieglojums, apziņa, ka viss ir garām. Mana reakcija bija citāda nekā Reiham. Laime un pateicība, kas manī uzvilnīja, bija tik spēcīgas, ka šķita — sirds plīsīs, un asaras aizmigloja skatienu; saules gaisma pārauga lielā, žilbinošā spožumā, kādu redzēju, bērnībā peldot zem ūdens. Kad atguvos, es jutos kā slimnieks, kas atveseļojas, ieraudzījis, ka ārsti no viņa iekšām izņem ļaundabīgu audzēju.
Pārējie blakustelpā ēda. Mēs iedrāzāmies iekšā un paziņojām, kas noticis. Visi milzīgi uztraucās un sāka mūs iztaujāt. Neviens cits pagaidām vēl nekādas sāpes nejuta. Es domāju, ka mēs to pārdzīvojām pirmie tieši tāpēc, ka skatījāmies atpakaļ uz Zemi. Tālab mēs ieteicām pārējiem pāriet uz otru telpu un brīdinājām viņus par to, kas sagaidāms. Tad mēs ar Reihu aizgājām uz kuģa otru galu, kur viss grima tumsā, un devāmies pirmajā ceļojumā pa jauno, brīvo apziņas valsti.
Un nu es apzinos, ka viss, ko turpmāk sacīšu, būs nepatiesība. Tāpēc man jāpūlas izskaidrot notikušo, nevis izmantot savu valodu nolūkam, kādam tā vispār nav domāta.
Brīvība ir vissvarīgākais pārdzīvojums, kāds var piemeklēt cilvēkus. Ikdienas dzīvē mēs to izjūtam tādā brīdī, kad neparedzēts gadījums liek mums sakopot visus spēkus — un tad piepeši šķērslis tiek pārvarēts. Prāts vairs nav tieši saistīts ar tagadni.
Galvenā cilvēku nelaime ir tā, ka mēs visi esam piekalti šodienai. Tas tāpēc, ka esam kā mašīnas un mūsu brīvā griba ir bezgala maza. Mūsu ķermenis ir komplicēta mašīna, gluži kā vieglais automobilis. Vēl precīzāk to būtu salīdzināt ar protēzēm, ko darbina elektroenerģija un kas domātas cilvēkiem, kuri zaudējuši roku vai kāju. Sīs protēzes, kas apgādātas ar praktiski neizsīkstošiem enerģijas avotiem, ir tikpat jutīgas kā īstās rokas un
kājas, un man stāstīts, ka cilvēks, kurš tādas valkājis gadiem, var pilnīgi aizmirst, ka tie nav viņa īstie locekļi. Taču, ja barošanas elements sabojātos, viņš tūlīt saprastu, ka loceklis ir tikai mehānisms un viņa gribasspēks gandrīz neiespaido tā kustības spēju.
Tieši to pašu varētu teikt par ikvienu cilvēku. Mums ir daudz mazāk gribasspēka, nekā mēs domājam. Tas nozīmē, ka mums gandrīz nav īstas brīvības. Lielākoties tam tikpat kā nav jēgas, jo «mašīna»— mūsu augums un smadzenes — tik un tā dara visu, ko gribam: ēd, dzer, izvada lieko, guļ, mīl un tā tālāk.
Bet dzejniekiem un mistiķiem uznāk brīvības mirkļi, kad viņi piepeši vēlas, lai «mašīna» veic kaut ko daudz interesantāku. Viņi grib, lai apziņa nekavējoties nošķiras no pasaules un lidinās virs tās. Mūsu uzmanība kā iedarbināta automašīna parasti ir piesaistīta sīkumiem, reāliem priekšmetiem ap mums. Brīžam «mašīna» iet tukšgaitā — apziņa pārstāj fiksēt nenozīmīgus sīkumus un pārliecinās, ka ir brīva. Tā vairs nav piesieta tagadnes garlaicīgajai realitātei, tā var brīvi izvēlēties, kādai īstenībai dot priekšroku. Kad prāts ir «ieslēgts», jūs varat atsaukt atmiņā iepriekšējo dienu vai iztēloties vietu citā pasaules malā. Taču attēls ir blāvs — kā svece saules gaismā vai rēgs. Dzejiskajos mirkļos, brīvestības mirkļos iepriekšējā diena kļūst tikpat īsta kā pašreizējais brīdis.
Ja mēs varētu apgūt māku ieslēgt un izslēgt apziņu, tad cilvēkam dievības noslēpums būtu rokā. Taču nav grūtāk apgūstamas mākas par šo. Pār mums valda ieradums. Mūsu ķermeņi ir roboti, kuri neatlaidīgi dara to, ko darījuši pēdējos miljonos gadu: ēd, dzer, izdala lieko, mīl un ieklausās tagadnē.
Tādējādi, kad es pirmo reizi konstatēju parazītu eksistenci, man radās iespēja lauzt ieradumu, ko parazīti rūpīgi veicinājuši un stiprinājuši. Vārdu sakot, es piepeši apjēdzu — tas nav neizbēgami, ka cilvēkam tiek tikai īsi brīvības uzzibsnījumi, mājieni par nemirstību un tūlīt atkal zūd. Nekas nekavē cilvēku tos izbaudīt desmit stundas dienā, ja viņam tīk. (Ilgāk būtu kaitīgi, jo galu galā mums kaut kad jāpievēršas sīkajām ikdienas rūpēm.)