«Tur jau nāk arī pārējie,» viņš sacīja, norādīdams uz plato ceļu, kas veda no aplokiem. «Ņemiet par labu, sve- šiniek, kādi tie nu ir, un esiet pēc iespējas saudzīgs pret tiem. Jūs taču saprotat, ko es gribu ar to teikt?»
Pie šiem vārdiem viņš pagriezās uz rančo pusi un drīz vien nozuda starp kokiem.
Nepazīstamais mierīgi palika sēžot uz sola un diezgan vienaldzīgi nolūkojās uz jātniekiem, kas pavadīja lielos ratus līdz pat ēkai, kur atradās kopējā ēdamzāle. Kad Preiss atnāca atpakaļ, visapkārt stāvēja nastu un jājam- zirgi, starp kuriem klaigādami un trokšņodami skraidīja kovboji.
«He, Len!» kāds puisis, kas pašreiz saritināja laso, uzsauca Preisam. «Tev viesis? Liekas, ka tas būs tavas māsas mīļākais?»
«Tev gan labāk būtu patikusi māsa pati, ko?» Lens atcirta.
Ar to ledus bija salauzts. Visi smējās un ikviens gribēja pateikt savu asprātību.
«Ja tas nav tavas māsas mīļākais, kas tad ir šis svešais kungs?»
«Cik redzams — kovbojs!»
«Nekādā gadījumā, mēs šeit esam Vomingā, bet tam vīram nav zirga!»
Kāda spēcīga, mazliet nodzerta balss sāka dziedāt:
Līksms kovbojs esmu gan, Kam māju nav, ne savēju; Bet kur laime smaida man, No turienes prom vairs neeju.
Kāds cits pasteidzās uztvert vecās kovboju dziesmas otro pantu:
No vecākiem es aizbēgu, Kaut vienīgais bērns tiem biju, Uz cietas zemes gulēju Un vēršus, zirgus ganīju.
Preiss nosēdās līdzās viesim un smiedamies minēja tam savu biedru vārdus.
«Tie ir krietni, godīgi puikas,» viņš sacīja, «kaut mīl mazliet patrokšņot. Vai esat jau kādreiz dzirdējis par Sleimu Zilo?»
«Protams, esmu,» svešais smaidīdams atbildēja.
«Tas jums sakurinās šeit īstu pirti, bet patiesībā viņš nemaz nedomā tik ļauni. Taisni otrādi, jo vairāk viņš kādu cilvēku ciena, jo biežāk ķildojas ar to… Tas tur aizmugurē ir Blebs Makkinejs — reizēm diezgan nikns puisis, bet šobrīd diezgan rāms, jo pietiekami iztrakojās Gren- gerā.»
«Arī to es pazīstu. Vai viņš nesen smagi neievainoja kādu cilvēku?»
«Ievainoja? Viņš gandrīz nosita divus vīrus! Tā — jūs pazīstat Blebu? Tas taču interesanti.»
Kovboji pa to laiku bija palaiduši aplokā savus zirgus. Tā kā ceļš veda gar Preisa būdu, viņi brīdi pakavējās tās priekšā; acīmredzot nepazīstamais stipri nodarbināja viņu prātus. Ikviens no tiem izteica kādu raksturīgu piezīmi, uz kurām svešais atbildēja tikai ar mēmu smaidu. Pēdējais kovbojs, kurš putekļiem pārklāts un piešiem šķindot pašreiz pienāca, bija slaids, lokans vīrietis, ar mazliet līkām kājām.
«Tas ir Sleims Zilais!» Lens pačukstēja viesim. «Par zilo viņš tiek dēvēts tādēļ, ka vienmēr valkā zilu kreklu … Lūdzu, nekaitiniet viņu.»
Zilajam bija ļoti asi sejas vaibsti. Viņa seja atgādināja tuksnesi, kurā plosījusies uguns, lavīnas, negaiss, lietus un vētra. Viņš bija tā apkrāvies segliem, iemauktiem un saiņiem, ka brīvs tam palika vienīgi īkšķis, ar kuru tas norādīja uz Preisam līdzās sēdošo svešinieku, turklāt skarbi jautādams.
«Kas tas par tēviņu, Len?»
«Kāds svešinieks,» Preiss mierīgi atbildēja.
«Labdien, Zilā kungs!» nepazīstamais pēkšņi sacīja laipnā balsī.
«Pie velna, kas jums teica, ka mani sauc par Zilo?» kovbojs izaicinoši iesaucās.
«Neviens, es to vēroju tikai no jūsu zilā krekla, kas saskatāms jau jūdzes attālumā.»
«Liekas, jums ir sasodīti ass skatiens!» Zilais zobojoši atbildēja. «Es tikai gribētu zināt, vai jūs tikpat labi varat arī redzēt tad, kad viena no jūsu acīm aizpampuši?»
Nepazīstamais atspiedās pret sienu un mierīgi sakrustoja savas stiegrainās, saulē iedegušās rokas uz ceļiem. Viņa skaistās, zilās acis, laipni staroja.
«Liekas, ilgais jājiens jūs nogurdinājis ne tikai fiziski!» viņš salti un mierīgi sacīja. «Katrā ziņā būtu labāk, ja jūs vispirms kārtīgi paēstu un vienu nakti izgulētos, lai atgūtu spēkus, pirms turpināt runāt ar mani šādā tonī!»
Zilais pavēra muti. Viņa seja vairs nevarēja kļūt sārtāka. Bija grūti pateikt, vai nepazīstamā piezīme viņu sadusmoja vai pārsteidza.
«Liels paldies par padomu!» viņš beidzot atbildēja. «Diemžēl šobrīd es vēl nevaru tam sekot, bet es tūlīt būšu atpakaļ — tad varēsim runāt par šo tematu tālāk.»
Pārējie kovboji bija palikuši stāvot, lai noklausītos sarunā. Zilais pievērsās viņiem:
«Lasieties tālāk, vēl nekas nav noticis; tas vēl tikai nāks!»
Viņš aizgāja. Lens Preiss pārlaida svešiniekam kritisku skatienu.
«Ļoti nožēloju, ka tā iznāca,» viņš it kā atvainodamies sacīja.
«Tur, protams, es pats biju vainīgs — laikam neesmu uzrunājis viņu tam pa prātam… Kas šis Sleims Zilais īsti ir par cilvēku?»
«Vislabākais zēns, kādu vien var vēlēties, tikai mazliet ķildīgs. Grengerā viņš kārtīgi dzēra un pēc tam viņš vienmēr ir tāds. Bez tam viņš ar katru jaunu kovboju uzsāk ķildu.»
«Tā tā? Jā, to sugu es pazīstu … Bet jums nevajag būt pārāk laipnam pret mani; ja Grivs varbūt nepieņem mani, jums vēlāk var iznākt tikai nepatikšanas.»
Preiss mirkli izbrīnā uzlūkoja nepazīstamo, tad sacīja:
«Es jau tā neesmu biedru vidū visai iemīļots, jo saimnieks un … viņa sieva vienmēr ir labi pret mani, bet esmu ar mieru kļūt vēl ienīstāks.»
«Nē, nē, to jūs nedrīkstat… Kā bija jūsu vārds?»
«Lens Preiss.»
«Tātad, Len, atstājiet mani mierīgi manam liktenim,» svešais sacīja. «Tas ir — man, protams, nav iebildumu, ka jūs paliekat šeit, kad Sleims Zilais atgriezīsies.»
«Līdz tam laikam es būšu atpakaļ, un — ja vien atļausiet — labprāt palīdzēšu jums.»
«Liels paldies, Len, bet tas gan laikam nebūs vajadzīgs.»
Brīdi vēlāk svešais, kas līdz šim gaidīdams bija staigājis turp un šurp starp aplokiem un Preisa būdu, tuvojās kopējās ēdamzāles platajām durvīm, ap kurām stāvēja bars kovboju. Visi pacēla galvas, redzot viņu tik nevērīgiem soļiem tuvojamies, jo viņa izskats katrā ziņā atstāja patīkamu iespaidu.