«Diez' vai man laimēsies, ja lūgšu šeit ko ēst?» viņš jautāja, gari stiepdams balsienus.
Kovboji pārsteigti uzlūkoja viņu, jo saklausāmās šaubas, kas izskanēja nepazīstamā balsī, īstenībā bija apvainojums.
«Saki, Teksasas vīrs, vai tu varbūt gribi apvainot Ho- mingu?» kāds sevišķi spēcīgs kovbojs jautāja.
«Nenāk ne prātā, bet galu galā es taču nevarēju zināt, vai jūs šeit visi neesat tādi kā Sleims Zilais.»
Visi sāka smieties.
«Kas tad jums ar to iznāca?»
«Nekas. Viņš tikai apjautājās, vai es varētu tēmēt ari tad, ja viena mana acs būtu aizpampuši… Protams, iedzina man trakas bailes ar savu jautājumu.»
«Pēc tāda tu arī izskaties!» kāds smiedamies sacīja.
Svešais piegāja pie vaļējām durvīm un sauca:
«Hē, pavār! Vai nabaga, badā pamiris kovbojs bezdarbnieks šeit var dabūt paēst?»
«Par to varat būt drošs! Tikai vēlāk, kad saukšu pie galda, pasteidzieties, kamēr citi nav visu aprijuši!» pavārs atbildēja.
«Tur jau nāk arī Sleims!» viens no kovbojiem iesaucās. «Saviebies, it kā trīs dienas būtu stāvējis lietū!»
Nepazīstamais pagriezās, bet revolveris, kas karājās viņam pie jostas, smagi atsitās pret durvju stenderi. Tālu aiz Zilā kļuva redzams vēl kāds kovbojs, kas lēnām nāca tuvāk.
Pamanījis svešo, Sleims Zilais gāja tam tieši klāt. Pārējie ar redzamu interesi vēroja notiekošo.
«Es cerēju, ka neatradīšu jūs vairs šeit!» Zilais sacīja.
«Diemžēl, nekā nevarēju jums līdzēt, jo biju pārāk izsalcis un gribēju mazliet uzkost.»
«Bīstos, ka tur jums nekas labs neiznāks, jo ar divām aizpampušām acīm cilvēkam grūti redzēt, ko tas ēd.»
«Tātad jūs, liekas, nedomājat paklausīt manam labajam padomam?» nepazīstamais lēnām jautāja.
«Man nevajag nekādu padomu — un vismazāk vēl no tāda gluda, nolaizīta puiša kā jūs!»
«Jo ļaunāk! Starp citu, kā redzu, jūs esat aizmirsis savu revolveri,» nepazīstamais teica, atsprādzēdams jostu. Kad viņš nolika to uz sola, tuvāk stāvošie redzēja, ka revolvera melnā ādas maksts bija izrotāta ar lielu sudraba «A».
«Sleim,» viens no kovbojiem sacīja, «gar tavām personīgajām antipātijām pret svešinieku, nevienam nav daļas, bet mums visiem būtu ļoti nepatīkami, ja šī lieta maksātu Vomingai vienu zilu aci.»
Nepazīstamais noņēma sombrero. Viņam bija kupli, gaiši mati. Viņš lēnām tuvojās Zilajam un sacīja:
«Esmu jau daudz dzirdējis par jums.»
«Tā? Bet tādā gadījumā jūs rīkojāties divkārt neapdomīgi!» Sleims noņurdēja.
«Katrā ziņā šis ir viens no visjaukākajiem mirkļiem manā mūžā,» svešinieks atbildēja.
Dūres gaisā vicinādams, Zilais strauji uzbruka, tomēr nepazīstamais veikli izvairījās, tā kā sitieni neķēra mērķi. Zibens ātrumā viņš pagrūda, uz priekšu kreiso roku un viņa dūre tik smagi ķēra Zilā aci, ka tā uzreiz uzpampa. Gandrīz tajā pašā acumirklī labi tēmēts labās rokas sitiens ķēra kovboja kuņģa iedobumu.
Sāpēs saviebtu seju Zilais noslīga ceļos, rokām satvēris vēderu un plaši atplestu muti rīdams gaisu.
Kovboji zviedza aiz prieka. Lens Preiss piegāja pie svešā un klusu pačukstēja tam:
«Uzmanību! Tur nāk Makkinejs, Sleima labākais draugs.»
Pa to laiku arī pēdējais kovbojs bija sasniedzis cīņas vietu. Viņa īriskais vārds labi saskanēja ar tā stingro gaitu, vientiesīgo, bet neglīto seju un pelēkajām, lielajām acīm, kas izbrīnā vēroja Zilo, nepiegriežot ne vismazāko vērību svešiniekam.
«Ko tad tu tur ceļos dari, Sleim?» viņš pārsteigts jautāja.
Zilais gan saprata viņu, bet vēl nebija tiktai atspirdzis, lai spētu atbildēt.
«Vai tad tu neredzi, ka viņš lūdz Dievu?» viens no skatītājiem jautāja. «Viņš izlūdzas no debesīm piedošanu par saviem nepieklājīgajiem vārdiem.»
«Kas šeit noticis?» Makkinejs iesaucās, sašutis par šo piezīmi un par smiekliem, kas sekoja tai.
«Nekas sevišķs, šis svešinieks tikai mazliet par stipru pakutināja Sleimu.»
Makkinejs pievērsa skatu svešajam. Bet tad viņa pelēkās acis plaši iepletās un, likās, gribēja izlēkt no pieres. Viņa sejā atspoguļojās neticīgs izbrīns un prieks par necerēto tikšanos.
«Labdien, Mak!» nepazīstamais sacīja.
«Pie visiem svētajiem!» Makkinejs iesaucās. «Vai tas esi tu, vai neesi?»
«Protams, esmu, Mak, un ļoti priecājos tevi atkal redzēt!»
«Ems — Arizonas Lauva!» Makkinejs ielīksmots iekliedzās un, pieskrējis pie svešā, sirsnīgi apskāva to. «Tas taču lielisks pārsteigums, jo es domāju, ka tu jau sen esi miris.»
«Nē, Mak, kā redzi, esmu vēl diezgan dzīvs.»
Makkinejs uzlika roku Emsam uz pleca un pievērsās kovbojiem, kas pārsteigti stāvēja durvju priekšā.
«Kungi, te iepazīstinu jūs ar manu veco biedru Emsu, dēvētu par «Arizonas Lauvu»! Jūs taču atceraties, cik daudzkārt esmu jums stāstījis par viņu? Mēs kopā ar viņu bijām pie Renkina — viņš ir vislieliskākais puisis, kāds vien jelkad deldējis seglus!»
«Protams, atceramies, Bleb!» vairāki kovboji atsaucās. «Labdien. Ems! Jūs nebūt neesat mums svešs.»
Sī piezīme lika Makkinejam pievērsties Zilajam, kas arvien vēl stāvēja ceļos, bet bija jau mazliet atspirdzis.
«Kas tad tev, Sleim?» viņš jautāja. «Tevi biju pavisam piemirsis.»
Sleims draudoši kratīja dūri pret Emsu.
«Viņš . .. sita … pārāk zemu … tieši vēderā,» viņš elsa.
«Nē, Sleim!» Emss atbildēja. «Es tikai iesitu jums reiz pa kuņģi, un tas jums tādēļ tik stipri kaitēja, ka jūs nebijāt ēdis. Es taču jau devu jums padomu paēst, pirms iesākat ar mani!»
Pēkšņi Lens Preiss iesaucās:
«Tur brauc saimnieks!»
Tomēr neviens nepievērsa uzmanību pajūgam, kas tuvojās kovboju grupai.