«Es tomēr … prasu gandarījumu!» Zilais elsa. «Bleb, aizdod man savu … revolveri!»
«Mans Dievs, Sleim, tu taču esi traks!» Makkinejs sašutis atbildēja. «Tu taču negribēsi šaut uz šo te vīru?»
«Pie velna, protams, es gribu to darīt!»
«Bet tas taču ir man labs, vecs draugs!» Makkinejs protestēja.
«Vienalga!» Zilais stūrgalvīgi atcirta, kaut Bleba vārdi bija atstājuši uz to redzamu iespaidu. Viņš piecēlās. «Bez tam, tādā gadījumā tu esi mani nekrietni piekrāpis, jo tu taču zvērēji, ka es esmu tavs vienīgais draugs.»
«Protams, es to darīju, jo neesmu viņu jau kopš gadiem redzējis un biju pārliecināts, ka viņš jau miris.»
«Nu, tad jau tev nebūs liels zaudējums, ja es viņu tagad nošaušu.»
«Sleim, tu gan laikam nedzirdēji, kas ir šis vīrs?»
«Nē, un tas man arī sasodīti vienalga! Katrā ziņā viņš izteicās, ka es esot noguris ne vien fiziski — tas taču nozīmē, ka man arī galvā viss nav kārtībā?»
«Liekas, tā tiešām ir.»
«Ja jau tu tik ļoti baidies pazaudēt savu veco draugu, tad vismaz piespied viņu man atvainoties!» Zilais augstprātīgi sacīja.
Emss draudzīgi smaidīdams sniedza tam roku.
«Labprāt esmu ar mieru atvainoties!» viņš sacīja. «Es katrā ziņā biju pārāk straujš.»
«Tam es pilnīgi piekrītu!» Zilais atbildēja, negribīgi kratīdams pasniegto roku. «Nu, lai tad šī lieta paliek aprakta un aizmirsta … Tātad jūs esat Maka vecs draugs?»
«Jā, un es ar to lepojos.»
«Kā jūsu vārds?»
«Emss.»
«Emss? … Taču ne Arizonas Lauva?»
«Tomēr, arī tā mani mēdz dēvēt.»
Sleims Zilais pievērsās Makkinejam un sašutis uzkliedza tam:
«Sasodītais suns, tu tikko neiedzini mani drošā nāvē!»
Pa to laiku augstie, divriteņu medību rati, kuros sēdēja divas personas, bija piebraukuši tuvāk un apstājās tieši pie kovboju grupas. No ratiem izlēca glīta izskata, nepilnus četrdesmit gadus vecs vīrietis. Viņam bija tumšas krāsas āda, ogļmelni mati un tādas pat acis. Kaut arī viņa sejā bija manāmas nekārtīgas dzīves pēdas, viņa izskats atstāja neparasti vīrišķīgu un pašapzinīgu iespaidu.
«Kas šeit noticis?» viņš skaļā, pavēlnieka balsī jautāja.
Tikai tagad trīs galvenie dalībnieki pamanīja viņa ierašanos.
«Labdien, saimniek!» Zilais sacīja balsī, kas Emsam lāgā nepatika.
«Vai jūs jau atkal esat kāvies?»
«Nē, saimniek, es tikai tiku sakauts.»
«To jau pat akls var redzēt — acs jums vēl pavisam aizpampuši… Kas tad jūs tā sadauzīja?»
«Ak, tas bija tikai pārpratums, pie kura es pats esmu vainīgs. Tam tiešām nav nozīmes.»
Emss paspēra soli uz priekšu un jautāja:
«Vai jūs esat Grivs?»
«Jā, taču es neatceros, ka būtu jūs jau kādreiz redzējis.»
«Ļoti iespējams, jo esmu Vomingā svešinieks,» Emss ļoti mierīgi atbildēja. «Es tikai šodien ierados šeit un gaidīju pārjājam jūsu ļaudis. Kā jau pie mums kovbojiem parasts, Zilais gribēja mani apsveikt dažām draudzīgām dunkām, un es arī izgāju uz viņa joku.»
«Priecājos, ka reiz atradies vīrs, kam bijusi drosme viņu piekaut… Jūs laikam gribējāt runāt ar saimnieku?»
«Jā, kungs!»
«Tas esmu es; priekšstrādnieka man nav. Ko jūs gribat — kovboja vietu?»
«Jā, ja kāda ir brīva.»
«Jūs esat pieņemts. Pēc turpmākajiem norādījumiem griezieties rīt agri pie manis,» Grivs skarbi nobeidza sarunu un apsviedās uz papēža.
«Vēl vienu mirkli, saimniek!» Makkinejs sauca viņam pakaļ. Varbūt jūs interesē zināt, ka šis vīrs ir mans sens draugs?»
«Tā katrā ziņā būtu laba ieteikšana, ja vien man tāda būtu vajadzīga, bet es principā nekad neinteresējos par to, ko kāds kovbojs darījis, vai viņam kas bijis un tādēļ man vienalga, kā draugs tas ir. Mani interesē vienīgi tas, kā viņš strādā.»
«Tā jau tā, saimniek, bet šoreiz lieta tomēr citāda. Mans draugs ir Arizonas Lauva!» Makkinejs ietiepīgi atbildēja.
«Kas?» Grivs neticīgi iesaucās, caururbjoši uzlūkodams Emsu savām ogļmelnajām acīm.
«Jā gan, mans draugs ir Arizonas Lauva!» Makkinejs lepni atkārtoja.
Grivs paspēra soli tuvāk Emsam un, arvien vēl uzmanīgi vērodams to, sacīja:
«Esmu jau dzirdējis par jums. Kādēļ jūs īsti sevi dēvējat par Arizonas Lauvu?»
«Es nedēvēju sevi tā,» Emss mierīgi atbildēja. «Tomēr nevaru aizliegt citiem tā mani saukt un diemžēl nespēju arī atraisīties no šī vārda, kaut labprāt to darītu.»
«Kādēļ tad jūs gribētu no tā atraisīties?» Grivs neticīgi jautāja.
«Ne jau tādēļ, ka man būtu kādi iebildumi pret Arizonu, vai Arizonai pret mani; es tikai nemīlu, ka man atgādina Arizonu.»
«Jūs senāk esat strādājis pie Renkina?» Grivs jautāja.
«Jā.»
«Cik ilgi?»
«Pavisam divus gadus.»
«Līdz pat viņa nāvei?» «Jā.»
«Vai jūs redzējāt, kā viņš tika nošauts?» Grivs turpināja iztaujāt, un piegāja vēl tuvāk Emsam. Acis viņam zvēroja kā kvēlojošas ogles.
«Protams, redzēju.»
«Tad jau jūs arī zināt, kas to izdarīja?»
«Protams, Griva kungs,» Emss mierīgi atbildēja, un viņa balsī izskanēja it kā salta nicināšana. «Ja jau esmu redzējis kā Renkins tika nošauts, tad taču man bija jāredz arī kas viņu nošāva.»
«Tas nebūt nav tik pašsaprotami, jo cilvēks taču var tikt nošauts arī no slēptuves. Cik varu atcerēties, nekad vēl neesmu dzirdējis, ka kāds būtu redzējis Renkina slepkavu.»
«Jūsu atmiņa jūs neviļ, bet tomēr jūs maldāties: viens cilvēks tomēr ir slepkavu redzējis.»
Grivs pēkšņi atkāpās atkal atpakaļ.
«Atvainojiet, ka pieskāros personīgas dabas jautājumiem!» viņš steidzīgi sacīja. «Katrā ziņā Renkins bija lopu zaglis un ir mani stipri apzadzis. Lai kas arī nebūtu viņu nošāvis — man viņš ar to izdarījis lielu pakalpojumu.»
Viņš ātri pagriezās, ielēca atpakaļ ratos un uzkliedza kučierim braukt. Kovboji nesaprašanā nolūkojās viņam pakaļ.